Navigate / search

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

The Enterprise of Death

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

%d bloggers like this: