Navigate / search

Einšteina smadzenes by Jozefs Nesvadba

Einšteina smadzenes

Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, šoreiz paņēmu tādu, kura man atmiņā ir palikusi ar pilnīgi neko. Zināju, ka vismaz vienreiz esmu viņu lasījis, bet neparko nespēju atcerēties tās saturu. Diezgan drausmīga situācija, vēlējos noskaidrot, kas tad tur ir bijis pa ūdeni, kas izlijis man no atmiņas.

Stāstu krājums sākas ar slavinošu priekšvārdu, kurā autors tiek ielīdzināts fantastikas grandiem. Slavināta viņa pieeja žanram, kur uzsvars tiek likts nevis uz nākotnes izgudrojumiem, bet uz cilvēka rakstura īpašībām, par to kas atšķir cilvēku no Cilvēka. Rudzrogas sajūsmu saprotu, jo autors ir pilnīgi par Čehoslovākijas iekļaušanu PSRS ietekmes zonā.

Maigi izsakoties, stāsti man lielākoties šķita neinteresanti un garlaicīgi. Iespējams, ka savulaik tajos bija nopietna deva oriģinalitātes, taču lielākoties autoram piemīt vājība par savu stāstu tēliem izmantot jau žanrā populārus varoņus. Piemēram, Tarzānu un kapteini Nemo. Lētākais triks pasaulē, lai piesaistītu lasītāju. “Tarzāna nāve” pēc būtības ir slavenās Tarzāna sērijas ripofs, kurā klāt piemests britu imperiālisms un fašisti. Autors cenšas parādīt, ka cilvēku sabiedrība ir mantkārīga un nežēlīga. Tajā pat laikā viņš nemaz nav pacenties papētīt lielo pērtiķu ēdienkarti. Viņam mērkaķi ēd tikai banānus. Tēli ir tikai tādēļ, lai paustu autora uzskatus. Stāsti par kapteini Nemo neizceļas ne ar ko, var runāt par aizmirstiem varoņiem un eksistences jēgu. Par to, ka zinātnieki ir aizgājuši prom no galvenā un aizraujas ar nesvarīgām lietām. Taču veids, kā tas pasniegts, ir diezgan primitīvs un garlaicīgs.

Visus stāstus vairāk vai mazāk caurstrāvo pēckara populārākā tēma – antimilitārisms. Militāristi, protams, ir kapitālisti, un viņi ir gatavi mērķa labā izmantot jebkādus līdzekļus. Stāstā Ksēnemindes idiots galvenais varonis ir kāds atriebīgs puišelis, pēc papīriem idiots, bet īsts inženieris – ģēnijs, kas mīl uzspert gaisā cilvēkus ar vadāmām raķetēm, kuri viņam šķietami nodarījuši pāri. Vispār šis ir viens no labākajiem krājuma stāstiem, kas visnotaļ labi ilustrē kara dziļāko būtību, kur cilvēki abstraktu ideju un šķietamu aizvainojumu dēļ ir gatavi viens otru galēt nost.

Vislabākais stāsts (šis pat bija man palicis atmiņā) ir “Pa sniega cilvēka pēdām”, par alternatīvo cilvēces attīstības modeli, apsēstību, jetijiem – telepātiem un portāliem, kuros var ar viņiem sastapties. Šeit autora varoņi agrāk vai vēlāk viļas mūsu pasaulē un cenšas atgriezties pie saknēm, primitīvisma, kur cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu. Šāda stratēģija, autoraprāt, ļaus pārdzīvot mūsu cilvēku standarta attīstības modeli, un kas zina, varbūt brangi izdancoties uz tehnogēnā cilvēka kapiem.

Stāstu krājumam varu likt 4 no 10 ballēm, ja dikti nevelk uz čehu agrīno fantastiku, kas vēl atrodas bērna autiņos, tad lasīt varbūt nav vērts. Protams, nav slikti paplašināt savas zināšanas specifiskos tematos, bet tur pietiktu ar pāris rindkopu izlasīšanu kādā gudrā grāmatā veltītai fantastikas žanra vēsturei.

Noslēpumu sala by Žils Verns

NOslēpumu sala

Ja man prasītu nosaukt bērnu dienu mīļāko piedzīvojumu grāmatu, “Noslēpumu sala” noteikti būtu no tām, kura pirmā ienāktu prātā. Tādēļ bija pat nedaudz kauns ņemt un lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu, šķita, ka es tāpat visu zinu no galvas. Taču pēdējo reiz es lasīju to gadus divdesmit atpakaļ, un izrādījās, ka mana atmiņa nemaz nav tik laba, kā domāju.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons ir aiznesis uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Šeit viņiem kā tādiem robinsoniem ir jācenšas iekārtoties uz dzīvi; jau no pirmajām dienām ir skaidrs, ka Franklina sala būs viņu mājas uz nenoteiktu laiku. Tad kādēļ dzīvi nepadarīt komfortablu. Galu galā viņiem katram ir noderīgas zināšanas, kas kā reiz noder šādam pasākumam.

Sairess Smits ir izcils inženieris, Herberts Brauns nopietns botāniķis un dabaszinātnieks, Penkrofs kā jau īstens jūras vilks saprot šo to no kuģiem un galdniecības, Ģideons Spilets, lai ar’ žurnālists, bet tāpat kā daži mūsu ministri ir izgājis dzīves skolu, tādēļ šo to zina par medicīnu un medībām. Vēl ir Nebs, atbrīvots vergs, un lojāls Sairesam, kādam taču ir arī ēst jātaisa. Ja runā par šiem varoņiem, tad viņus tūdaļ varētu lādēt iekšā kosmosa kuģī un sūtīt uz Jupitera pavadoņiem, pāris gadu ceļā viņi nudien pat skarbāku vārdu nepārmīs. Visi ir tik psiholoģiski saderīgi, ka Vernam nav pat jāpievēršas mazās grupiņas iekšējiem konfliktiem. Vīri praktiski ir ideāli cilvēki, kuru sirdis ir kā dimanta oliņas (kā to teiktu Sprīdītis). Taču kā tēli viņi nepārliecina, ja nu vienīgi Airtons, bet pat tas ir tipisks sliktais, kurš kļūst labs. Pārējie ir vienkārši fasādes, aiz kurām slēpjas zināšanu krātuves.

Sala ir īsts paradīzes dārzs. Klimats varbūt ir paskarbs, taču tajā atrodamā flora un fauna ir tik daudzveidīga, ka liktu dabaszinātniekam sajukt prātā. Verns par to nesatraucas, tas ir tikai lieks iemesls izgāzt savas enciklopēdiskās zināšanas lasītājam. Tās gan šajā grāmatā pārāk nedominē un pat īpaši nenovērš uzmanību no galvenās sižeta līnijas robinsoniādes.

Arī kā robinsoni viņi ir izcili, Sairesam nav neizdarāmu lietu, viņš no nulles ir gatavs attīstīt civilizāciju vismaz līdz tvaika lokomotīves līmenim. Tas nekas, ka civilizācijā ir tikai pieci cilvēki. Tomēr autoram nav pieticis pacietības, lai ļautu cilvēkam izvērsties, viņš tiem izstumj no krūmiem klavieres darbarīku un šaujamieroču veidā. Līdz ar šo pavērsienu salu var arī sākt saukt par Noslēpumu salu. Jaunos salas iemītniekus pārsteidz atklāsme, ka viņi uz salas visticamāk nav vieni. Lieki piebilst, ka attapīgajam Sairesam tas kļūst saprotams pirmajam.

Tagad būs Maiteklis. Man bērnībā burtiski norāva jumtu, kad uzzināju, ka noslēpumainais svešinieks nav neviens cits kā kapteinis Nēmo un ka Airtons ir no Granta bērniem. Man tad tas likās autora viltīguma zenīts. Tagad man tā vairs nešķiet, nemaz jau tik veikls un viltīgs rakstnieks nav.

Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka viņa lasītājam dod apziņu, ka pie noteikta zināšanu līmeņa nonākot uz neapdzīvotas salas, apķērīgam un praktiskam cilvēkam nebūs nekādas problēmas dzīvot komfortabli. Vismaz deviņpadsmitā gadsimta standartā. Papildus man ļoti ieinteresēja aprakstītās nitroglicerīna iegūšanas metodes. Nezinu kādēļ, bet šo procesu man aizrautīgi stāstīja arī ķīmijas skolotājas gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tas vien liecina, ka šīm zināšanām ir praktiska nozīme.

Piedzīvojumi ir šis grāmatas neatņemama sastāvdaļai. Pirmais lielais piedzīvojums ir lidojums ar gaisa balonu, tad seko mežonīgas salas labiekārtošana, cīņa ar pirātiem. Tas viss tiek darīts nezaudējot cilvēcīgumu un optimismu. Runājot par laimīgām sakritībām, tad tās te ir biezā slānī un pieaugot var rasties secinājums: “Ja dodaties ceļojumā vienmēr līdzi ņemiet divus hronometrus ar izņemamiem stikliņiem, suni ar plānas dzelzs kaklasiksnu, personīgo kalpu un attapīgus cilvēkus. Ja vēl kas būs vajadzīgs, to atgādās ar zemūdeni.”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šis nu Vernam ir izdevies īsts klasiskais izdzīvošanas stāsts ar piedzīvojumu elementiem. Pusaudžu gados noteikti ierosinās fantāziju un kas zina liks saprast, ka skolā iegūtās zinības attiecīgā situācijā var noderēt.

20000 Ljē Pa Jūras Dzelmi (Captain Nemo #1) by Žils Verns

20000 Ljē Pa Jūras Dzelmi

Nolēmu nedaudz paātrināt “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tādēļ pieķēros kādai no atlikušajām Žila Verna grāmatām. Nav jau tā, ka viņas visas mūsdienās būtu pār žogu metamas. Šo es esmu pārlasījis neskaitāmas reizes, pēdējā bija pirms gadiem divdesmit. Klusībā cerēju, ka ar šo nebūs tik slikti, un kāda no bērnu dienās mīļajām grāmatām beidzot izrādīsies laba arī pieaugušam lasītājam.

1867. gadā uz jūrām noritēja brīnumainas lietas. Daudzi kuģi ziņoja par neparastu nezvēru, kurš reizēm dienā rāmi guļ virs ūdens, bet naktīs izplata dīvainu gaismu. Kāds kuģis uz šī nezvēra pat uzskrēja virsū un ielauza bortu, taču nezvēram no tā ne silts, ne auksts. ASV nolemj sūtīt zinātnisku ekspedīciju, lai noskaidrotu nezvēra dabu. Šai ekspedīcijai pievienoties tiek piedāvāts bioloģijas zinātņu pārstāvim Anoraksam, kurš izvirzījis narvaļa teoriju. Īstam zinātniekam neklājas atteikties no šāda ceļojuma un viņš dodas līdzi.

Tālāk sekos MAITEKĻI un nesaki, ka nebrīdināju. Lai gan nevaru iedomāties, kas bērnībā jādara, lai neko neuzzinātu par kapteini Nēmo un viņa zemūdeni Nautilu. Nautils skaitās viens no Žila Verna kā fantasta lieciniekiem. Tajos laikos izdomāt uz elektrību darbināmu zemūdeni nudien bija liels sasniegums. Nav gan tā, ka autors zemūdeni izgudroja. Pirmie zemūdeņu prototipi jau bija izgudroti un pat uzbūvēti. Pirmie eksperimenti notika jau sešpadsmitajā gadsimtā, un grāmatas sarakstīšanas laikā lielvaras jau vismaz gadsimtu nodarbojās ar to būvi. Taču viss paveiktais bija nieks, salīdzinot ar “Nautilu”.

Šis arī ir tipisks Verna piedzīvojumu stāsts. Jūras dzelme gan tad, gan tagad bija vēl neizpētītāka par Mēness virsmu. Tādēļ autors ir ļāvis vaļu fantāzijai. Lasot grāmatu jāatceras, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās nebija iepazītas tādas mūsdienās pamatskolniekam zināmas lietas kā kontinentu izcelšanās, okeānu dzīles, Antarktīda un Atlantīda. Šajos jautājumos autors raksta savu zināšanu robežās un dara ko var, lai būtu ne vien interesanti, bet arī izglītojoši. Skafandros, piemēram, nav nedz radio, nedz karsta kakao.

Grāmatas centrālais tēls ir Anorakss, viņš ir galvenais stāstītājs. No viņa mēs uzzinām, kā viņš un viņa biedri nonāca uz Nautila pie kapteiņa Nēmo. Viņš arī spēlē speciālista lomu un rada lasītājā uzticībā. Kā nekā biologs, kas specializējies okeāna radībās. Kā gan mēs viņam varētu neticēt! Diemžēl nekas vairāk kā stāstnieks viņš nav. Ieberzies Nēmo uzticībā, viņš zemeslodes apceļošanas laiku pavada pastaigājoties pa jūras dzelmi kopā ar Nēmo, reizēm izkāpis medībās kādā salā vai arī blenzis pa iluminatoru.

Konsels ir Anoraksa sulainis. Tipisks Verna personāžs, kalps, kas no saimnieka sagrābstījies gudrības, kuras bārsta pie pirmās iespējas. Pilnīgs fatālists un uzticīgs saimniekam kā suns. Taču Konselam ir atvēlēta vismaz piektdaļa no grāmatas, visas tās lapaspuses, kas veltītas novēroto radību klasifikācijā, galvenais runātājs ir Konsels. Bērnībā man tā klasifikāciju daļa dikti patika, šķita, redz, cik smuki, viss salikts pa plauktiņiem. Tas, ka pa plauktiņiem patīk joprojām, taču apraksti garlaikoja.

Neds Lends – ir vēl viens autora standarta tips. Viņš nevar uzrakstīt nevienu grāmatu, kurā neatrastos vieta garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam, kurš vēlas nogalināt. Neds Lends, savu tieksmi ir ierobežojis ar dzīvniekiem. Cilvēkam pie rīkles neķersies, jo, kas gan ir cilvēks salīdzinot ar vali! Anorakss reizēm nopūšas, ka vaļi diez vai dzīvi paliks, taču to medības apraksta ar aizgrābtu entuziasmu. Otra Neda loma ir bēgšanas plānošana, patiesībā ar plānošanu viņam ir pašvaki, viņš ir darītājs. Vairāk tā ir krišana biedriem uz nerviem ar mājieniem, ka viņš jau te nesēdēs visu mūžu, un Kanāda ir dikti smuka šajā gadalaikā. Vēl viņš laiku pa laikam ir sadrūmis un nav runājams.

Kapteinis Nēmo – gandrīz, gandrīz pavelk līdz antivaronim. Viņš no dabas nav ļauns cilvēks, vismaz tā viņa gūstekņi no sākuma noprot. Taču necieš, ka viņam runā pretī, un laiku pa laikam viņam ir kādas tumšas lietas darāmas. Tad ceļotājus ieslēdz kajītēs un nelaiž ārā. Kas īsti notiek, to lasītājs nekad neuzzina. Bet ekstrapolējot var noprast, ka angļiem tiek dota suta. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kas kaut ko izdara, bet nevienam par to nelielās. Aizšaut uz Dienvidpolu, atklāt Antarktīdu, saraust nogrimušo kuģu dārgumus – labi. Kādam pavēstīt, priekš kam es jau tāpat zinu, ka biju tur pirmais. Viņam ir arī apņemšanās, iekāpjot Nautilā, vairs nekad nespert kāju uz sauszemes. Reāli trūka ļaunā ģēnija nesamākslotie smiekli.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Patika tāpat kā bērnu dienās, nav slikta fantastika, tam laikmetam atbilstošs uzsvars uz zinātnisko un izglītojošo daļu. Interesanti piedzīvojumi, kauja ar krakeniem, iesalšana ledū, niršana visdziļākajā okeāna vietā. Tas viss bērnībā mani aizrāva un daļēji aizrauj arī tagad. Noteikti iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: