Navigate / search

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem V

24. maijs

Šodienas plānos mums ir doties uz šī reģiona slavenāko vietu. Ir nodomāts apskatīt Neushwanstein pili (turpmāk Pils). Lai līdz turienei nokļūtu mums jāveic labs gabals kādi septiņdesmit kilometri. Matīss tradicionāli noliekas nosnausties. Tā kā man ir aizdoma, ka uz viņu atkal nāksies gaidīt galapunktā, paņemu līdzi kaut ko lasāmu. Mums šķiet, ka pirmdiena varētu būt diena, kad šis top tūristu galamērķis būs mazāk apmeklēts. Ivars mūs bez aizķeršanās aizved līdz vienam no pils stāvlaukumiem. Diena ir padevusies karsta, un mēs, aplēšot platuma grādus, iespējamo pavadīto laiku gājienā novietojam mašīnu vietā, kur, mūsuprāt, būs ēna.

Matīss, izrādās, nemaz tāds baigais gulētājs nav, un drīz vien visi jau pošamies ceļam, kraujam krodas un riktējam puiku viņa sēdeklī. Par nesēju ir izsaucies Zigfrīds. Diemžēl jau iebraucot stāvlaukumā ir skaidrs, ka kaut kur esam nošāvuši greizi, visur redzami skolēnu autobusi, kas Vācijai pirmdienās, manuprāt, ir visai neraksturīgi. Īsumā viss ir pilns ar cilvēkiem (izrādās, ka viņiem te ir brīvdiena – otrie Vasarsvētki).

Līdz pilij var tikt veselos trīs veidos: ar savām kājām, ar auzu motoru (zirga ratiem) un autobusu. Mēs izvēlamies iešanu ar kājām. Ar zirgu esmu izbraucies jau bērnu dienās un nekā aizraujoša sēdēt zirga dibengalā neredzu. Vispār jau tikai mēs ar Matīsu te neesam bijuši. Pārējie te ir bijuši, manuprāt, jau pāris reizes.

Allgeu 579

Iešana uz pili sākumā ved pret kalnu, un nākas burtiski lauzties cauri tūristu pūlim, skatīties, lai tevi nenobrauc kādi zirga rati. Prieks ir par koku pavēni, kas neļauj saulei tikt tev klāt. Interesanti ir arī novērot zirgābolu savākšanas metodes, nē, tas nav vīrs ar liekšķeri un ķerru; tas ir mehanizēts ielas sakopšanas agregāts. Man patiesi ir žēl to servisa cilvēku, kurš ir atbildīgs par šī agregāta tehnisko apkopi.

Allgeu 587

Ceļa vidū, tas ir pusceļā starp pilsētiņu un pili, Matīsam uznāk niķis, pēkšņi nekas vairs nav labi. Laikam noguris no daudzajiem cilvēkiem, kas visu laiku ir apkārt. Pati pils tuvumā izskatās monumentāla, iespējams, ka savulaik viņa pat ir kalpojusi kā reāls nocietinājums, vismaz mūri izskatās tīri tā neko un zirgu uzbrukumu spētu atvairīt. Ar Matīsu pafotografējamies pie pils vārtiem. Iekšā iet nemaz netaisāmies.

Allgeu 604

Nākamais pieturas punkts mums ieplānots slavenais tiltiņš, no kura pili var redzēt no cita rakursa. Pa ceļam gan vēl pamielojam acis ar Alpensee (tiešām nezinu vai tas ir ezera īstais nosaukums, jo tādu te ir simtiem). Neliels kāpiens, un esam uz slavenā tiltiņa, tas viss ir pilns ar tūristiem, man ar Matīsa krēsliņu mugursomu nākas reāli izlauzties cauri nelielam pūlītim, visai grūts pasākums, ja nevēlies salauzt kādam roku. Matīss gan niķojas, viņu nes Maija. Skats tiešām iespaidīgs, sen neko tik smuku nebiju redzējis, kā pasakā. Man patika un, ja kādreiz nāksies būt pils tuvumā, uz tiltiņu noteikti aiziešu. Paradoksāli, ka visi drūzmējas pie tiltiņa sākuma, pārejot pāri pustiltiņam tūristi kaut kur pazūd un var mierīgi fotografēties vai vērot ainavu. Visu kārtīgi iečekojuši (vismaz es), dodamies lejā no kalna uz pilsētiņu atpakaļ.

Allgeu 614

Lai nebūtu garlaicīgi, izvēlamaies grants ceļu. Matīss nolemj, ka visiem būs pārāk viegli ar viņu un pieprasa nešanu rokās, dziedāšanu un skriešanu (vietām). Tā nu virzāmies lejā, pretī brauc pāris riteņbraucēji entuziasti. Ar kājām pretī gan neviens nenāk. Tā nu kūņojamies uz leju un, nonākuši pilsētiņā, nopērkam sev saldējumu. Te nu Matīss arī pirmo reizi nogaršo saldējumu, viņam gan lielākoties tiek tikai vafele, bet puikam arī tas liekas okei.

Allgeu 613

Nospriežam apiet riņķī ezeriņam, kuru sauc Alpensee. Gabals jau nekāds nav, stundas gājiens, ja nevelkas un neiekrīt ezerā. Sākums ir labs, ejam, baudām dabu, apstājamies papusdienot. Ar tualetēm gan te ir problēmas. Pusceļā gan Matīsam uznāk miegs, aizmigt nevar un bazūnēšana sākas pa nopietnam. Pretīmnākošie gājēji pat sāk apbrīnot mazo muzikantu, kura bļāviens dzirdams visā apkārtnē. Paši jau vien esam vainīgi, bērns ir galīgi nomocīts. Tā kā pārējo ceļa daļu par īsti veiksmīgu nosaukt nevar.

Beidzot esam tikuši atpakaļ uz stāvvietu un varam doties atpakaļ uz mājām. Atpakaļceļā gan nez kādēļ izvēlamies citu ceļu, nekādu pievienoto vērtību šai štellei neredzēju, bet citiem patika. Vēl uztankojamies Austrijā, jo tur degviela lētāka un tikai tad atgriežamies mājās. Tā kā es jau esmu pietiekami saguris tad, turpmākajā ekspedīcijā kopā ar citiem pa tuvīno apkārtni nepiedalos. Visu vakaru noslaistos.

%d bloggers like this: