Navigate / search

Smoke and Mirrors by Neil Gaiman

smoke and mirrors

Izlasījis tādas Neil Gaiman grāmatas kā „Good Omens”, „Neverwhere”, „American Gods”, „Anansi Boys” un „Stardust”, atklāju, ka nekā daudz lasāma nav palicis, un ķēros klāt viņa stāstu krājumiņam. Kā jau visos stāstu krājumiņos, daži stāstiņi ir labi, daži ne tik ļoti. Ja godīgi, tad lielākā daļa no autora stāstiem mani atstāja vienaldzīgu. Tagad ir pagājis mēnesis pēc grāmatas izlasīšanas un no aptuveni trīsdesmit stāstiņiem (precīzi 29) atceros tikai piecus – tie man patika.

Nevar jau noliegt autora fantāzijas lidojuma daudzveidību, stāstos aprakstīti tiek daudz un dažādi atgadījumi, lielākā daļa gan veltīt šausmu žanram. Labākais stāstiņš manuprāt bija „Snow, Glass, Apples”, jeb alternatīvais stāsts par Sniegbaltīti. Izlasiet šo stāstiņu un Sniegbaltītes traģēdiju uztversiet pavisam no cita rakursa. Protama lieta, ka nesmādēju arī stāstiņus, kas tika veltīti Cthulhu kultam. Tādi savdabīgi un viegli humoristiskā garā ieturēti. Fascinēja arī stāstiņš par antikvariātā nopirkto Svēto Grālu.

Aptuveni puse no stāstiņiem mani nesaistīja vispār, izlasīju, mani tie pat neieinteresēja. Pāris bija sarakstīti tā, ka nedaudz palasot sākumu, izlēmu stāstiņu izlaist. Tāda lieta ar mani vispār gadās reti, bet šoreiz gadījās vairākkārt. Nezinu, varbūt stāstu krājumiņš speciāli tāds izveidots, lai aptvertu visu autora daiļradi. Brīžiem lasot radās doma, ka kādu konkrētu stāstiņu diez vai atsevišķi kāds kaut kur publicētu un, ja nezinātu tā autoru, tad vispār ignorētu.

Kopumā, kā jau stāstu krājumam pienākas, vērtējums būtu no 1 no 10 līdz 10 no 10 ballēm. Grāmatiņu pirkt pat neieteiktu, jo lielāko daļu no stāstiņiem var izlasīt internetā tāpat par brīvu.

Un beigās viens no Neil Gaiman īsākajiem stāstiņiem „Nicholas Was…” satur tikai 100 vārdus, ņemts no Neil Gaiman mājas lapas:

„Nicholas Was…

older than sin, and his beard could grow no whiter. He wanted to die.

The dwarfish natives of the Arctic caverns did not speak his language, but conversed in their own, twittering tongue, conducted incomprehensible rituals, when they were not actually working in the factories.

Once every year they forced him, sobbing and protesting, into Endless Night. During the journey he would stand near every child in the world, leave one of the dwarves’ invisible gifts by its bedside. The children slept, frozen into time.

He envied Prometheus and Loki, Sisyphus and Judas. His punishment was harsher.

Ho.

Ho.

Ho.

Neverwhere by Neil Gaiman

Neverwhere

„Labi darbi nekad nepaliek nesodīti” piepildās arī šī stāsta varonim Richard Mayhew, kurš Londonā uz ielas palīdz ievainotai meitenei vārdā Doors. Izrādās, ka viņa nav no šīs Londonas, bet gan tās, Tur ir lejā. „Londona lejā ir vieta, kur uzkrājas viss, kas izkrīt no „Londonas augšā” realitātes. Pasaule tur ir tumšu personību un dīvainību pilna. Cilvēkam, kurš ir parasts zemes iedzīvotājs, šī jaunā pasaule rada šoku un izmisumu, jo viņš nevar pastāvēt vienlaicīgi abās pasaulē. Arī visa iepriekšējā dzīves pieredze šajā maģijas un noslēpumu pilnajā vietā ir nekam nederīga.

Jau labu laiku meklēju autoru, ar kuru varētu aizstāt T.Pratchett Diskzemes stāstus, jo šie nu reiz ir beigušies. Nesen tiku lasījis grāmatu Good Omens , kas bija Neil Gaiman un T.Prattchet kopdarbs. Ir redzēta arī filma „Stardust” pēc Neil Gaiman noveles motīviem un nolēmu nedaudz laika veltīt viņa darbiem.

Neverwhere iesākumā bija neliels seriāliņš BBC, bet Gaiman esot vēlējies paradīt arī to, kas ir notiek personāžu galvās, tādēļ arī esot tapusi šī grāmata. Pašas grāmatas centrālā tēma bez tā, ka labie uzvar sliktos un ka ne visi labie tomēr ir labi, ir par cilvēkiem, kurus apkārtējie nemana. Tas, ka viņus neviens nepamana, nenozīmē viņu eksistences beigas. Drīzāk tas ir jaunas eksistences sākums. Palasot nedaudz grāmatiņu uzreiz kļūst skaidrs, šī paralēlā pasaule ir reālās bezpajumtnieku pasaules atspulgs. Arī mēs ikdienā neaizdomājamies, ko tad tie bomāri īsti dara? Mēs viņu vienkārši ignorējam. Grāmatā šī ignorance tiek padziļināta radot divas atšķirīgas pasaules. Šīs pasaules iedzīvotāji viens ar otru nav spējīgi tieši mijiedarboties – tādi kā paralēlie visumi.

Grāmatas tēli tiešām ir izveidoti, katrs ar saviem noslēpumiem, stāstu un pārdomām. Autors tiešām ir centies, lai viņi iznāktu dzīvi. Ir kolorīts algotu slepkavu pāris Mr.Coup – runīgs un ir laba gaume izvēloties porcelānu, Mr. Vandemar – mīl ēst, nogalināt jebko, kas ir dzīvs. Marquise de Carabas – īsts blēdis un krāpnieks, tomēr daudz labāks par tiem, kas sevi sauc par labiem. Un protams, Door, kas meklē savas ģimenes slepkavas un galvenais notikumu varonis Richard. Izlasot grāmatu Tev visi tēli liekas daudz maz reāli, Tu viņus atceries, viņi nav klišejiski supervaroņi.

Pluss ir arī grāmatas sižeta neparedzamība sīkajās niansēs. To, kurš ir ļaundaris, ir iespējams tikai uzminēt. Labs lasāmais, ar kuru pārtraukt krievu fantasy sērijveida štampus. Filmiņas arī novilku, bet diemžēl nenoskatījos līdz galam, pasākums izskatījās visai teatrāls un arī grāmatas „fīlinga” nebija.

Grāmatā slēptā ironija diemžēl nav tik laba kā Pratchett darbos, viņa ir nedaudz savādāka. Savādāks nenozīmē neinteresants, plānā ir izlasīt arī visas pārējās Gaiman grāmatiņas. Šai grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, ir vērts palasīties, par dažām lietām liek aizdomāties, saturs aizraujošs, kas gan vairāk vajadzīgs.

%d bloggers like this: