Rīts Hokitikā ar’ ir visnotaļ nomācies, brokastīs nokopjam vakardienas salātus, klāt piekožam maizi ar sieru. Te maize ir normāla tostermaize un tāda maize, kas pirms iekšā dabūšanas jātosterē. Mēs cenšamies izvēlēties pirmā veida maizi, lai nav jāmokās. Pirmais darbs ir uzpildīt mašīnā degvielu, arī vakar mēs atbraucām ar tukšu bāku. Tankošanās procesa laikā kā jauks bonuss ir Mount Cook, kas laiku pa laikam redzams starp mākoņiem (nez vai tiešām tas ir viņš?).
Šodienas grafiks mums ir visnotaļ saspringts – pirmais – jāpaspēj uz Pankūku klintīm. Tās atrodas Punakaiki tuvumā un izskatās tieši tā, kā sauc. Tās ir kaļķakmens plāksnes, kas uzliktas viena uz otras kā lielas pankūkas. Pa ceļam uz turieni sēžam astē vienam smagajam auto, kas ved akmeņus, auto ir ļoti apzinīgs un visur cenšas ievērot atļauto ātrumu. Pankūku klintis neko nemaksā, noparkojies un staigā, cik grib. Mēs to arī darām, te ir smuki asfaltēti celiņi, kas pieved pie kraujas jūras malā, tās smuki norobežotas, lai kāds neiekrīt iekšā un tad var pētīt. Ja skatās uz jūras pusi, tad pankūku akmeņus un viļņu izgrauztas alas, pa kurām smuki skalojas ūdens, ja uz iekšzemes pusi, tad savvaļas linus. Vietas apmeklējums mums paņem kādu pusstundu, varētu jau viļņus skatīties bezgalīgi, bet mūsu nākošais ceļojuma mērķis ir fiksēts laikā un uz turieni vēl jāpaspēj. Te Ananui alās netālu no Čārlstonas mūs gaida Glowworms.
Ja 1867. gadā kādam Jaunzēlandē prasītu, kur ir visperspektīvākā dzīvesvieta, tev atbildētu Čārlstona, tad te dzīvoja no 30’000 – 100’000 iedzīvotājiem. Te bija viss – hoteļi, prieka mājas, veikali un bankas. Zelts beidzās un nu te ir vien pārdesmit iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar tūristu ekskursijām. Firmu sauc Underworld Adventure Centre, cik noprotu, tā te ir ieguvusi monopolu uz pasaulē labāko spīdtārpu alu. Savu tūri mēs rezervējām jau pērngad, jo var gadīties, ka tu atbrauc un busiņš jau pilns. Sākumā iepazīstamies ar saimnieku, tāds jauks onkulītis, šo to par Latviju dzirdējis ir. Uzprasu jautājumu, kas mani nomāc no vakardienas, vai brilles var paturēt uz acīm. Viņš atbild, ka var. Ļoti labi, citādāk man visā tai plostošanā pa alām nav jēgas līst, es ar savu redzi pat glovormus neredzēšu.
Sagaidām pārējos grupas dalībniekus, atstājam mantas, makus un telefonus mašīnā. Atslēgu atdodam saimniekam un paši dodamies vilkt hidrotērpus. Nu ar tiem hidrotērpiem ir kā loterijā, visi ir nedaudz panēsāti, mani jakai kāds jau ir pārspiedis šuvi (teiksim, ka ar vēdera presi), eju apmainīt. Kad esam saģērbušies izrādās, ka Inita ir tikusi pie pilnīgi jauna tērpa, pārējiem ir dažāda vecuma pakāpes. Pirms ekskursijas sākuma nākas vēl kādas desmit minūtes pagaidīt. Jāsaka ka pie 20+ grādiem tas nav pārāk komfortabli.
Pēc tam seko brauciens ar busiņu līdz džungļu vilcienam. Kamēr mūsu gide nodarbojas ar sastāva komplektēšanu, pie mums pielido te namu bariņš un sāk savu melno darbu. Labi, ka viņām nav daudz vietas, kur iedzelt, un tādēļ tieku cauri ar mazām asinīm. Vilcieniņš ir īsts mazbānītis, lēnā garā braucam cauri mežam uz alas pusi, īsts oldskūls. Kad ierodamies galastacijā, mums priekšā ir vēl viena lokomotīvīte. Mūsu gide tagad nodarbojas ar mūžveco dzelzceļa stacijas un vagonu pārbīdīšanas problēmu. Pagaidām, līdz viss kārtībā un tad dodamies uz alu.
Pa ceļam nākas izkāpt nedaudz pāri simts pakāpieniem ar piepūstu kameru hidrotērpā. Man jau šķiet, ka vēl nedaudz un es izcepšos, taču par laimi esam pie alas ieejas. Te mums ļauj ieslēgt lukturīšus, iesaka nenovirzīties no ar striķiem ierobežotās takas, piekodina nelauzt ne stalaktītus, ne stalagmītus. Dodamies iekšā, ala nav renovēta, tādēļ ejam pa to, kāda nu tā ir, bez trepēm un bez dēļu grīdas. Ja ir būts lielajās alās, tad te īsti nav tas, viņa pat atklāta ir salīdzinoši nesen. Netālu no ieejas var redzēt iegruvumu, tas gan noticis pirms desmittūkstoš gadiem, mūs mierina, ka nekāda riska nav. Tad seko nedaudz stalaktītu un stalagmītu, tradicionālā pasēdēšana tumsā. Labi, ka alā ir pavēsi un vairs nav tik karsti. Pirms pašas plostošanas mums beidzot parāda spīdtārpus tuvumā, tie tiešām ir tārpi un ar savu gaismu pievilina muļķa mušas un sienāžus.
Beidzot esam atstiepuši savas kameras līdz upītes sākumam pazemē. Upīti, starp citu, sauc Nīla un plostošana var sākties. No sākuma visi tiekam saķēdēti virknē ar kājas paduses sistēmu. Patiesībā dikti labs laifhaks. Un tad, izslēguši lukturīšus, lēni varam dreifēt pa straumi. Ja godīgi es nebiju gaidījis, ka tā spīdtārpu padarīšana izskatīsies tik smuki. Tādas zilas zvaigznītes tumsā un tu guli uz muguras un lēnām slīdi tām visām garām. Laikam jau visiem patika, jo neviens netarkšķēja, bet baudīja skatu. Ja sanāk, iesaku aizbraukt. Viņiem bonusā vēl ir tas, ka gids visu piedzīvojumu safočē un tad vari bildes netā savākt par baltu velti.
Kad esam tikuši ārā no alas, mums vēl seko plostošana pa Nīlu. Labi, ka pa nakti ir lijis lietus, tādēļ virs akmeņiem vēl ir ūdens un nav jābaidās apdauzīties. Te mums atkal tiek dotas instrukcijas, kā izturēties straumē, kā nepārdurt kameru uz kokiem. Gide laikam nolemj, ka esam kaut kādi ģēniju un stāsta mums, ko kurš viņas rokas signāls nozīmēšot. Patiesībā mēs visi maucām lejā pa krācēm un ja tur kāds arī rādīja zīmes lēnāk un apstāties, tad man tas diemžēl gāja secen. Tā pa īstam no akmens atrāvos vien vienu reizi, toties pozitīvas emocijas ieguvu pārpārēm.
Atpakaļceļā vilcieniņā novilku jaku, jo karstums vairs nebija izturams, to, protams, izmantoja te namu, bet tas bija tā vērts. Tikuši atpakaļ starta punktā, pārģērbjamies un dodamies tālāk.
Tagad mums pa Jaunzēlandes Dienvidu salas piekrasti jābrauc līdz Karamea, mūsu naktsmājas ir Last Resort Karamea. Maija tur jau reiz ir bijusi un viņa cer, ka mums ar’ tur patiks. Pa ceļam mēs aizbraucam garām roņu un vaļu apskates vietām, bet nekur nepiestājam, līdz neesam sasnieguši galamērķi, ja nu vienīgi Vestportas veikalā iepirkt pārtiku. Nu mājiņa mums ir uz goda, viena no labākajām, kur mums nāksies apmesties. Tā kā šodien ir Starptautiskā sieviešu diena, nolemjam to atzīmēt ar vakariņām vietējā restorānā. Jaunzēlandē labi skaitās rezervēt galdiņu iepriekš, jo ēst jau visi vēlas un var gadīties, ka tev nebūs vietas. Pie tam es jau esmu salasījies sliktas lietas tripadvaizorā, par pliekanu kartupeļu biezeni un citām lietām, taču nolemjam riskēt. Risks attaisnojas – vismaz man ribiņām nebija ne vainas, dīvainā limonāde ar bija labs padzēriens!
Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.
Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.
Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.
Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?
Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.
Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.
Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.
Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.
Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.
Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.
Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.
Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.
Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.
Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.
Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.
Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.
Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.
Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.
Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).
Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.
Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.
Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.
Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.
Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.
Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.
Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.
Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.
Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.
Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.
Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.
Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.
Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.
Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.
Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.
Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.
Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.
Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.
Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.
Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.