Navigate / search

Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi by Marģeris Zariņš

Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi

Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, un tā kā esmu uz visstiprāko apņēmies izlasīt visas sērijas grāmatas, tad nu šīs grāmatas izlasīšana man bija neizbēgama lieta. Pēdējo reizi viņu tiku lasījis desmit vai divpadsmit gadu vecumā, precīzi neatceros – tāpat kā grāmatas saturu. Kopējais iespaids atmiņā bija palicis kā ļoti īss – nekas.

Didriķis Taizels ir radīts 20.gs.80.gados kā latviešu komiskais varonis – tautas gudrības un vitalitātes simbols. Kā reiz atzinis Marģeris Zariņš, romāns radies no nejauši noklausītas ziņģes par veco Taizelu. Romāna darbība noris 19. Gadsimtā – leģendāro jūrasbraucēju, pie kuriem piederīgs arī Didriķis Taizelis, laikmetā. Romānu veido nostāsti, anekdotes, leģendas, kas stilizētas naivisma garā. Pasaulē ir divu tipu cilvēki kala mied (jūrnieki) un maa mied (zemes arāji). Deviņpadsmitā gada sākumā Melnisna Mustanuma ciemā mīt Didrikis Taizels un Ōna Pankoka. Nav jau tā, ka abi jaunieši būtu dikti samīlējušies. Didriks jau vispār, ja nav iedzēris, par sieviešiem nedomā. Un Ōnai galvenais tomēr ir bilžu tirdzniecība. Taču sagadās tā, ka bēgot no rekrūšiem, Didriks dabū no Ōnas solījumu, ka šī viņu gaidīs.  Didriks pazuda uz pāri par četrdesmit gadiem un Ōna viņu gaidīja. šīs gaidīšanas laikā tad notika arī daudzi brīnišķīgi un ne tik brīnišķīgi piedzīvojumi.

Sākot lasīt, bija skaidrs, ka te nekāda literārā vērtība neslēpjas un posos uz lasīšanu ar gariem zobiem. Tomēr grāmata mani patīkami pārsteidza. Pirmkārt ar savu lībiskumu, kādreiz gandrīz visa Kurzemes jūrmalas piekraste runāja lībiski, tagad no šīs valodas pāri ir palikuši tikai vārdi. Runātāju tikpat kā vairs nav. Šīs grāmatas rakstīšanas laikā runātāji bija daudz vairāk, un tādēļ autoram ir izdevies organiski iepīt to stāstījumā. Vietējo valoda ir padevusies tik branga, ka pilnīgi prieks lasīt, lai ar viņi nav ne ventiņ ne dundžiņ. Kur gan citur es būtu uzzinājis, ko nozīmē klīmanķenga vai angers? Otrkārt daļa no darbības notiek manā dzimtajā Talsu rajonā, un man zināmu vietu nosaukumu pieminēšana daiļdarbos vienmēr ir patikusi. Treškārt, lai kā tur nebūtu ar to naivismu, vēsturisko notikumu drumstalas, kas grāmatā atrodamas, ir diezgan precīzas. Tiek vēstīts par periodu, kad pirmie latviešu kapteiņi parādījās uz kuģiem bez nekādām jūrasskolām, attīstījās sava kuģubūve. Labs artefakts ir Didrika piedalīšanās Toboļskas mēģinājumos izveidot jūras ceļu ar Londonu.

Dzīve ir pavisam vienkārša Ōna pārdod svētbildes, pat uzglezno Jēzu ar apustuļiem vietējai baznīcai. Likumsakarīgi, ka tiem, kas viņai palikuši parādā visu mūžību būs jāpavada uz baznīcas sienām kā Antikristiem un Jūdasiem. Neko darīt – tāda ir dzīve. Didriks ir tipisks jūrnieks, apceļo visu pasauli, strādājot uz kuģiem, bet pie bagātības netiekot. Mājās viņš pārrodas tāds pats kā aizbraucis. Pašu prombūtni viņš uztvēris kā īslaicīgu pasākumu un dzimtās mājas drupas uzlūko ar izbrīnu. Te nav ko runāt par personāžu attīstību, viņi ir tipiskas ilustrācijas, kur katrai ir jāpārstāv kāds noteikts koncepts un arhetips. Darbības vide ir pusmītiska pasaule, kur izdomātais ātri kļūst par patiesību un otrādi. Tas jau pie laba stāsta piederas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, aiz to vien, ka man viņa patika, par labu stāstu, par optimismu, par valodu. Ir vērts ziedot no savas dzīves vienu stundu un izlasīt šo grāmatu.

%d bloggers like this: