Navigate / search

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Sarkankrūtītis (Harry Hole #3) by Jū Nesbē

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man nebija nekādu šaubu, bija skaidrs, ka jālasa. Galu galā es esmu izlasīji veselas septiņas Harija Hola cikla grāmatas, un vēl neviena nav likusi vilties. Šīs grāmatas eksemplāru palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Detektīvs Harijs Hols tiek nosūtīts pildīt ikdienišķus policijas novērošanas darbus. Sekojot neonacistu aktivitātēm Oslo, Hols netīši tiek iejaukts notikumos, kuri aizsākās jau tolaik, kad Norvēģijas valdības locekļi sadarbojās ar Vācijas nacistiem.
Parādās informācija par valstī slepus ievestu retu un neparastu ieroci, kādu parasti izmanto slepkavas snaiperi… Tiek nošauts ietekmīgs politiķis… Kādreizējo nacistu atbalstītāju atrod ar pārgrieztu rīkli… Vai šie notikumi ir savstarpēji saistīti?

Autors jau pašā grāmatas sākuma vēlas piemānīt lasītāju un sola tam noziegumu ar starptautisku vērienu. Teikšu, ka es biju ļoti sacerējies, un tādēļ sižeta virziena maiņa manī izraisīja neapmierinātību. Atlika vien sevi mierināt, ka Nesbē grāmatās nekas nav tāpat. Šeit ir divas sižeta līnijas. Harijs Hols, kurš izmeklē mūsdienu neonacistu tumšās lietiņas un pastrādātos noziegumus. Kāds Oslo ir nopircis pasaulē dārgāko ieroci, un viss liecina, ka tiek gatavots noziegums. Taču nekas daudz vairāk nav zināms. Otrā stāsta par kādu vācu pusē karojošu norvēģi. Viņš cīnījies Austrumu frontē ierakumos pie Ļeņingradas. Pieredzējušam Nesbē grāmatu lasītājam uzreiz ir skaidrs, ka tas ir arī paša galvenā vaininieka stāsts. Norvēģu vēsture Otrā pasaules kara laikā nemaz nebija tik vienkārša, kā varētu šķist, un autors pievēršas lielāko mītu apgāšanai. Karš uz papīra ir beidzies jau sen, bet tā atbalss seko kara dalībniekiem līdz pat mūsdienām.

Harijs Hols ir labi nostrādāts galvenais varonis jau no pašas pirmās grāmatas. Šajā jomā autoram īsti vairs nav ko darīt, tādēļ ir nācies attīstīt viņa personīgās dzīves līniju. Tagad nedaudz maitekļu. Harijam kārtējo reizi ir jāpārcieš kolēģa zaudējums (sērijas daudzlasītājiem šāds notikumu pavērsiens ar laiku kļūs par ierastu un klišejisku lieto), toties viņš atrod savu mūža mīlestību. Un ar to pietiks vēl daudzām grāmatām.

Detektīvstāsts neliek vilties, vainīgo pašam atkost būs ļoti grūti, pat neskatoties uz to, ka gandrīz puse no grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Uzminēt jau var, bet tikpat labi var uzvarēt arī loterijā. Es turēju aizdomās visus pēc kārtas, un beigās man visi tie norvēģu nacisti bija sajaukušies vienā putrā. Pēc grāmatas izlasīšanas, atskatoties ir acīmredzams, ka autors ir salicis norādes visus, tā teikt, kam acis, tie lai redz. Man šo acu īsti nebija, biju pārāk aizņemts ar vecā nacista gaitu aprakstu. Ar glifosātu nobendēt simtgadīgu ozolu, tas nu gan bija kaut kas vēl neredzēts. Iekšējais īgņa gan gribētu vēl piebilst, ka Hola klātbūtnē visas loterijas biļetes kļūst par laimējušām. Viņu pavada nejaušu sakritību virkne, tā nāk par labu stāstam, bet neko nedod ticamībai.

Šīs sērijas grāmatas var droši lasīt pēc kārtas vai ņemt to, kura pirmā pagadās pie rokas. Katra grāmata ir kā atsevišķi uzrakstīts stāsts. Jā, vietām autors atsaucas uz iepriekš notikušajām lietām un Harija Hola personīgās dzīves epizodēm, bet tas vienmēr ir garāmejot un iepriekšējo grāmatu lasīšana nudien nav obligāta. Arī mans sērijas lasīšanas process ir sanācis saraustīts, un nevaru teikt, ka justos ko zaudējis.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors ir radījis ne tikai labu detektīvstāstu, viņš liek lasītājam padomāt arī par to, ka vēsturi nekad nevajag traktēt viennozīmīgi. Iesaku izlasīt!

Dēls by Jū Nesbē

dels

Pēc Policijas izlasīšanas es nospriedu, ka līdz ar Harija Hola piedzīvojuma beigām varēs mest mieru šī autora darbiem. Bieži ir tā, ka rakstnieks spēj un viņam sanāk rakstīt par vienu varoni, bet viss cits vairs nav tas. Gadās, ka pie vainas ir lasītāja aizspriedumi, kurš, paņemot jaunāko rakstnieka grāmatu, sagaida no tās iepriekšējo piedzīvojumu turpinājumus. Arī es esmu tāds aizspriedumains cilvēks, un Dēlu uzreiz tā lasīt nerāvos, no sākuma viņu pārcilāju vairākas reizes grāmatu veikalā un tikai tad nenoturējos, un palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC eksemplāru izlasīšanai.

Sonijs Lofthuss cietumā ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, izciešot sodu par noziegumiem, kurus nav izdarījis. Kā samaksu viņš saņem nepārtrauktu heroīna piegādi, un daudzi ieslodzītie iet pie viņa kā pie Budas izsūdzēt grēkus.

Pirms vairākiem gadiem Sonija tēvs, negodā kritis policists, izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis atbildēt likuma priekšā par nodarīto. Tagad Sonijs ir korupcijas pašā epicentrā – starp cietuma darbiniekiem, policiju, juristiem, izmisušu mācītāju… Un ikkatrs no tiem ir ieinteresēts, lai Sonijs mūždien būtu narkotiku reibumā un nekad nepamestu cietuma sienas.

Kad Sonijs uzzina šokējošo patiesību par savu tēvu, viņš izbēg no cietuma un sāk vajāt cilvēkus, kuri ir atbildīgi par tēva negodu.

Vienkārši nav iespējams grāmatu ar tādu anotāciju palaist garām neizlasītu! Kā jau var noprast, šoreiz tas nav nekāds detektīvs, bet īsts trilleris. Sonijs ir atriebējs, ja jau valsts institūti nespēj sodīt noziedzniekus korupcijas un nolaidības dēļ, tad likums ir jāņem savās rokās. Nav arī tā, ka Sonijs sevi uzskatītu par pasaules glābēju, viņa mērķis ir pavisam vienkāršs – personiska atriebība visiem saviem pāri darītājiem. Vēlams, lai viņi ciestu tāpat kā viņu upuri, tāda nu ir viņa izpratne par taisnīgu sodu, aci pret aci, zobu pret zobu. Varētu šķist – tāds izvērstāks komikss, bet tā gluži nav. Sonijs kā tēls ir diezgan rūpīgi izstrādāts un viņa sāpe lapaspusēm šķiroties lēnām kļūs arī par lasītāja sāpi. Varonis nav tāds, kas atstāj vienaldzīgu, ir saprotami gan viņa motīvi, gan izvēlētās metodes. Viņš nav nekāds supervaronis, bet visnotaļ racionāls cilvēks, kurš apzinās savu spēju robežas. Vienīgais, kas viņam dod priekšrocības, ir informācija, ar to viņu daudzus gadus ir apgādājuši ieslodzītie, sūdzot viņam savus grēkus.

Bet kurš gan varētu Norvēģijā slaktēt noziedzniekus tā, lai par to neieinteresētos policija? Sonija galvenais ķērājs ir izmeklētājs Sīmons, cilvēks ar savām vājībām un diezgan interesantu pagātni. Viņš uz lietām skatās, kādas tās ir, un lai ar noziedznieku pēc būtības saprot, tomēr likums visiem ir viens. Nevajag baidīties, šis izmeklētājs nav tipisks alkoholiķis, kas laiku pa laikam tiek atrauts no pudeles, lai uz ātru roku atrisināt kādu krimināllietu. Sīmonam pārmaiņas pēc ir pavisam citas problēmas, kuras viņu padara viegli ievainojamu. Visi pārējie romāna dalībnieki gan ir lielākoties viegli ieskicēti, tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai sižets virzītos uz priekšu un neizplūstu līdz bezgalībai ar papildus sižeta līnijām.

Rodas tikai jautājums, vai patiesi Norvēģijā viss ir tik slikti? Tā vien šķiet, ka autors dara visu iespējamo, lai sagrautu iespaidu par Norvēģiju kā vienu no labākajām pasaules valstīm. Savā veidā uz visu valsti tiek uzlikts mazā un ārēji klusā ciematiņa tēls. Vieta, kurā cilvēks no ārienes redz tikai uzpucētu tēlu, bet vietējie savukārt ir labi baisu noslēpumu glabātāji. Galvenais, lai nekas nekļūtu zināms svešajiem, un tad jau viss būs labi. Ja kaut kas atgadās ar cilvēku no citas valsts, tad kādēļ gan politiķiem un varas vīriem uztraukties? Tādēļ visi dzīvo tādā iedomātā pasaulītē, kurā viss it kā ir labi, bet slepkavības, cilvēku tirdzniecība, narkotikas un ieroči, tās ir lietas, kurām nav vērts pievērst uzmanību. Labāk izlikties, ka nekas tāds nenotiek, jo pārāk nopietna rakšana var uzrakt patiesi nepatīkamas lietas un aizķert ietekmīgus cilvēkus.

Lieku 9 no 10 ballēm. Kā jau ar visām Nesbē grāmatām, neiesaku sākt lasīt vakarā, ir trakoti grūti viņu nolikt malā. Miegs no viņas garantēti nenāks, un tādēļ būs vien jālasa viņa līdz rītam, neskatoties uz darbu, komandējumiem vai citiem ikdienas sīkumiem. No viņas atrauties ir tikpat nereāli kā mušai no mušpapīra. Ar iebildi, ja trilleri kā žanrs patīk. Lasīšanas procesā es neviļus aizdomājos, ka uz šīs grāmatas pamata sanāktu tīri labs komikss, jo daudzas ainas, šķiet, ņemtas no tādiem īsteniem atriebēju komiksiem, ar visu brutalitāti un reālistisku notiekošā aprakstu.

Tarakāni by Jū Nesbē (Harry Hole #2)

Tarakāni

Pērngad izlasījis pēdējo Harija Hola sērijas grāmatu “Policists”, secināju, ka sērijā nelasītas ir palikušas veselas četras grāmatas. Tās bija iznākušas kaut kad pasen, un ar vienu Nesbē grāmatu pusgadā man ir pilnīgi pietiekami, lai apmierinātu savu kāri pēc detektīviem. Martā izlasīju Millenium četras grāmatas un šķita, ka ar skandināvu detektīviem šogad esmu sevi pārsātinājis. Bet tas bija tikai līdz brīdim, kad uzzināju par Tarakānu iznākšanu. Skaidra lieta, man uzreiz vajadzēja izlasīt par Harija Hola izmeklētāja gaitu pirmsākumiem. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kura man deva iespēju un grāmatu izlasīšanai.

Norvēģijas ārlietu ministrija ir nonākusi kutelīgā situācijā. Kādā no Bangkokas moteļiem ir atrasts viņu vēstnieka līķis. Draud politisks skandāls. Harijam Holam tiek uzdots uzdevums pēc iespējas diskrēti atrisināt nozieguma apstākļus. Taču vietējie apstākļi nebūt nelīdzinās Norvēģijas ikdienai, šeit uz daudziem sīkiem noziegumiem tiek pievērtas acis, vēstnieka ģimene nav īpaši pretimnākoša un šķiet, ka Taizemē dzīvojošajiem norvēģiem katram ir ko slēpt no savas valdības.

Cilvēkam, kurš investējis daļu no sava laika ar Nesbē daiļrades apgūšanu, šī grāmata nesagādās nekādus pārsteigumus. Ja salīdzina ar sērijas pirmo grāmatu “Sikspārnis”, tad darba kvalitāte ir augusi, un autors gandrīz sasniedz savu pēdējo grāmatu līmeni. Nesbē pasaules noziegumi nekad nav statiska drāma, kura izspēlējas slēgtā telpā. Harijs tomēr nav nekāda pensionēta kundzīte, kura visu atrisina pārrunājot notikušo blakusistabā. Viņa meklētie noziedznieki ir labi plānotāji, viltīgi aprēķinātāji un bez nelielas veiksmes viņus reizēm nemaz nebūtu iespējams atrast. Tas nodrošina sižeta dinamisku attīstību un lasītāja vazāšanu aiz deguna.

Detektīvus var lasīt dažādos viedos, bet visaizraujošākais ir, izmantojot grāmatā izlasītos faktus, mēģināt atrast noziedznieku pašam. Saprast noziedznieka motīvus vēl pirms paša Harija Hola un tad, izlasot nobeigumu, uzsist sev uz pleca, sak, kāds es malacis. Tomēr ar šīm grāmatām šāda lasīšanas stila piekritējam nākas pamatīgi pasvīst, sevišķi, ja, tā kā es, ir nedaudz paslinks domu kārtotājs. Vienu vārdu sakot, ekstrapolējot iepriekš izlasītās grāmatas un rūpīgi atlasot informāciju no grāmatas, es veiksmīgi pamatoju savu hipotēzi par vainīgo un biju diezgan pārsteigts, ka man nebija taisnība. Autoram es neko nevarēju pārmest, neko būtisku jau viņš no lasītāja nenoslēpa, bet ar viltu aizveda pa nepareizo sižeta uztveres taciņu. Un tieši tas detektīvstāstu padara par labu detektīvstāstu.

Harijs Holam šajā grāmatā neklājas viegli, pēc triumfa Austrālijā, viņš atkal ir nolaidies līdz standarta pēc darba dzerošam izmeklētājam. Izskatās, ka alkohols uzvarēs, un puisis aizies no policijas vispār. Taizeme viņam piedāvā pārmaiņas gan vides, gan dzīves uztveres, vajag tikai nedaudz saņemties. Godīgi sakot, viņš arī ir vienīgais grāmatas varonis, kurš ir nopietni izstrādāts, visi pārējie tiek atklāti tik daudz, cik tas nepieciešams sižetam, bet tas nemaz stāstam nekaitē. Jo tas tiek darīts visnotaļ meistarīgi, bez liekvārdības. Tādēļ pat pēc grāmatas izlasīšanas viņu vārdus un tēlus var atcerēties. Bez cīņas ar zaļo pūķi viņam ir vēl cīņa ar policijas vadību, cīņa ar politiķiem, cīņa ar mafiju un cīņa ar kultūršoku. Bet tas viss organiski iekļaujas stāstā neradot pārblīvētības sajūtu un nenovirzoties no galvenā vainīgā meklēšanas.

Apskatītie temati ir reģionam raksturīgi – sekstūrisms, korupcija, ķīniešu mafija, pedofilija un korporatīvā peļņas kāre. Vēstnieka nāve aizskar visas šīs tumšās sabiedrības šķautnes un izvelk virs ūdens visas iesaistīto neģēlības. Autors nedaudz aizskar arī reģiona vēsturi, lai lasītājs saprastu, kādēļ tur viss notiek tā un ne savādāk. Tā gan nepretendē uz nopietnu analīzi, bet ir pietiekama stāsta kontekstā.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kvalitatīvu detektīvstāstu, kas notiek eksotiskā vietā, kurā sižeta attīstība nevelkas gliemeža ātrumā, tad droši ķerieties klāt. Te būs nedaudz no vecās skolas, kur detektīvi mīl iedzert un sadot aizdomās turamajam pa muti, un ne viss acīmredzamais beigās būs patiesība. Ja tāpat kā es esi jau izlasījis sērijas pēdējo grāmatu, tad tas nemaz nekaitēs lasot šo grāmatu, jo viņas jau katra ir pati par sevi.

Policija (Harry Hole #10) by Jū Nesbē

Policija

Pēc “Spoka” izlasīšanas nopietni apsvēru ideju sērijas lasīšanu tālāk neturpināt. Viss bija novests līdz loģiskam noslēgumam, un droši varētu mest mieru. Taču pusgads ir pietiekami ilgs laiks, lai domas mainītu. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Kāds nogalina policistus iepriekš neatklātu noziegumu vietās. Policistus, kas pirms daudziem gadiem piedalījušies slepkavību izmeklēšanā. Viņi mirst mocekļu nāvē, cits pēc cita, mediju reakcija – histēriska, bet nav neviena, kurš spētu ielūkoties sērijveida slepkavas labirintam līdzīgajā prātā…

Daudzus gadus detektīvs Harijs Hols ir bijis ikvienas nozīmīgākās Oslo kriminālizmeklēšanas centrā. Viņa izcilās prāta spējas palīdzējušas glābt neskaitāmu cilvēku dzīvību. Tomēr šobrīd, kad apdraudēti ir Harija vistuvākie, viņš nespēj aizsargāt nevienu… Arī sevi ne…

Iepriekšējā Harija Hola sērijas grāmata, manuprāt, bija autora mēģinājums aizbēgt no paša radītā literārā tēla. Ir jau arī saprotams – uzrakstīt deviņas grāmatas par detektīvu-alkoholiķi noteikti nav viegls darbiņš. Tomēr pat Arturs Konans Doils spēs pateikt – tikt vaļā no saviem varoņiem nav viegli, tādēļ Harijs atgriežas un pavisam citā kvalitātē.

Sērijas desmitā grāmata neizbēgami rada asociācijas ar seriālu, un lai noturētu lasītāju uzmanību, ir jāpieturas pie receptes – jo tālāk, jo trakāk. Rodas gan priekšstats, ka Norvēģijā iestājoties lielveikalā piecu cilvēku garā rindā, trīs no tiem būs sērijveida slepkavas, trīs policisti, divi narkomāni un trīs alkoholiķi. Kurš ir kurš, tu neuzzināsi līdz brīdim, kad tevi sāks zāģēt gabalos. Izrādās, ka arī Norvēģijā visi ir korumpēti, karjeristi un dunča mugurā dūrēji, neskatoties uz apgalvojumiem mūsu presē, ka tur, paņēmis trīs kronas, ierēdnis pats atkāpjas. Autoram par to visu ir savs ieskats, un Norvēģijas kā pasaku zemes tēls tiek pamatīgi notraipīts.

Autors vareni ir uzsitis roku spriedzes radīšanā, un pat man šīs sērijas cītīgam lasītājam ne vienmēr izdodas uzreiz atšifrēt viņa patiesos nodomus. Kā jau īstā krimiķī pienākas, galvenie aizdomās turamie mainās. Neko īsti nevar saprast, un lasītājam līdz ar izmeklētājiem jāsvārstās no trijiem līdz nevienam. Spriedze tiek radīta izmantojot daudzas paralēlas sižeta līnijas epizodes, kuras uz laiku tiek pārtrauktas ar kādu mierīgāku notikumu, lai tūlīt atgrieztos pie slepkavnieku darbiem. Tas viss notiek paralēli, un lēkāšana no salīdzinoša miera izmeklētāju kabinetā uz kārtējo slepkavību labi notur lasītāju. Rodas iespaids, ka autors centies salikt grāmatā pēc iespējas vairāk “klifhangerus”. Laikam jau gatavojas grāmatas pārtapšanā seriālā un tādēļ jau laikus sadalījis to epizodēs.

Harijs ir brašs puisis un neapšaubāmi gaišākā galva visā policija, no viņa neviens nepaslēpsies. To visu jau zinām, taču šajā grāmatā autors ir pacenties, viņš ir radījis Hariju no jauna. Puisis ir kā no šķīstītavas iznācis. Ne dzer, ne lieto narkotikas, pat nevienu nepiekauj. Reizēm uzvedas kā terminators, par laimi šī iezīme viņam nav zudusi. Situācijas loģiska analīze viņam joprojām ir līmenī. Arī notikumi izveidoti tā, ka Harijam šoreiz ir jāstrādā ne tā kā vienmēr.

Nesbē ir spējīgs autors un pat standarta kriminālromānu klišejas viņš savu trako slepkavnieku rokās spēj pārvērst par diezgan niansētu cilvēku dabas atklāšanas instrumentu. Un viņa ļauno fantāzija nekad nav bijusi ierobežota ar vienkāršu rīkles pārgriešanu vai lodi galvā, nē, Oslo neviens tik vienkāršu nāvi nesagaidīs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. “Klifangeri” bija tie, kas norāva vienu balli. Neliegšos arī grāmatas beigas mani nedaudz skumdināja, izskatījās vairāk pēc nākamās sērijas grāmatas sākuma. Nekas, vismaz būs ko drīzumā lasīt. Ja esi cītīgs sērijas lasītājs, tad droši vien tevi nav jāmudina lasīt arī šo grāmatu. Ja pēc “Spoka” nolēmi mest sēriju malā, tad tomēr iesaku šo tik un tā izlasīt. Ja gadās lasīt šo kā pirmo grāmatu no Harija Hola sērijas, tad – prātīgi. Autors ir centies, lai visu pārāk nebalstītu uz iepriekšējiem darbiem, bet līdz galam nav sanācis. Tāpēc būtu loģiski sākt ar kādu no sērijas pirmajām grāmatām, būs iztērētā laika vērtas.

Spoks (Harry Hole #9) by Jū Nesbē

Visas Harija Hola sērijas grāmatas es neesmu izlasījis, tikai kādas četras. Detektīvus jau daudz uzreiz ir kaitīgi lasīt, iestājas piesātinājums un apnikums. Bet reizi pāris mēnešos ir pašā laikā. Uzzinot, ka iznākusi jaunā Jū Nesbē grāmata Spoks, man nebija ilgi jādomā, lai saprastu, ka vēlos šo grāmatu izlasīt. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie grāmatas eksemplāra.

Norvēģijas galvaspilsēta Oslo tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet miera osta. Ir kāda šķautne, kas atrodas visu acu priekšā, bet lielākā daļa cilvēku to izliekas nemanām. Vismaz tik ilgi, kamēr tā neskar viņu pašu dzīves. Narkotiku patēriņš uzņem apgriezienus, uz ielām notiek slēpti bandu kari, tiek iznīcināti konkurenti. Pēkšņi ielās parādās jauna narkotika – vijolīte, kas izkonkurē pat veco labo heroīnu. Aiz visa tā stāv kāda noslēpumaina persona ar iesauku Dubajs. Pēc triju gadu prombūtnes Harijs Hols atgriežas Oslo. Atgriežas, lai slepeni izmeklētu kādu jau atklātu slepkavību. Harijs ir pārliecināts, ka neviens nezina par viņa ierašanos. Taču jau no lidmašīnas apa viņam seko modras acis…

Šis darbs no Nesbē ir kaut kas pavisam jauns. Šoreiz autors stāstu ir izmantojis, lai ilustrētu modernās Norvēģijas slēptās problēmas. Lai parādītu, ko nozīmē narkotiku lietošana, kā narkomāns lēnām no cilvēka pārvēršas par radījumu, kuram vajadzīga nākamā deva. Par to, kā narkotiku dēļ izjūk ģimenes. Par to, kā nevienam jau īsti šie cilvēki nerūp, līdz tie neizdara nopietnus likumpārkāpumus. Šīs problēmas aizskar Hariju personīgi, jo viņa dēls Oļegs ir kļuvis par narkomānu, dīleri un vēl pamanījies nošaut savu draugu. Vismaz tas izriet no izmeklēšanas rezultātiem, taču Harijam šķiet, ka viss nemaz nav tā, kā izskatās. Stāsts ir par korupciju policijā un politiķiem, kuriem narkomāni ir tikai politiskais kapitāls. Šķiet, ka pašvaldības un policija nevienā valstī nav cieņā.

Grāmatā ir diezgan daudz sižeta līniju. Harijs Hols un viņa izmeklēšana, kas noris reālajā laikā. Nogalinātā puiša stāsts, kuru tas velta savam tēvam. Policijas dedzinātāja un vēl pāris otršķirīgas sižeta līnijas. Stāsti ar laiku savijas un kļūst par vienu, kad mēs uzzinām slepkavas vārdu. Vienu gan iesaku, nekādā gadījumā nelasiet beigas pirms visas grāmatas izlasīšanas.

Harija tēlam šajā darbā tiek dotas daudz lielākas iespējas. Ja agrākajos darbos viņš bija policists, lai vai kāds, bet tomēr policists. Tagad Harijs ir brīvs putns, un nekādi policijas noteikumi viņu neiegrožo. Tas ir pavēris autoram diezgan daudzas iespējas, kuras policistam, lai arī alkoholiķim nebūtu iespējamas. Hariju interesē patiesība, nevis tas kā pareizi noformēt lietu likuma ietvaros. Tādēļ ir daudzas ielaušanās, nelikumīga ieroču nēsāšana un citas lietas, kas sižetam piedod spriedzi. Jo kāda gan var būt spriedze grāmatā, kur pirms katras kratīšanas sazvanās par atļaujas saņemšanu no tiesu instancēm.

Galvenais ļaundaris nudien nav maniakāls slepkava, kuram slepkavošana sagādā baudu. Nē, viņam narkotiku tirdzniecību un ar to saistītās slepkavības ir vienkāršs bizness. Nedaudz asiņains, bet peļņu nesošs. Nekā personīga, viss stingri ievērojot kodeksu.

Pirms lasīšanas domāju, nez vai autoram ir maz palikušas kādas viltus taciņas, pa kurām vadāt savu lasītāju līdz nozieguma atrisinājumam. Bija aizdomas, ka daudz tādu vairs nebūs palicis, ja vien viņš nebūs sadomājis atkārtoties. Nevajag satraukties autoram vēl ir idejas kā maldināt savu lasītāju un kā to izdarīt filigrāni, viņam pat nevajag pusstundu garu ļaundara monologu, kas visu saliktu pa plauktiņiem. Nav jau tā, ka ļaundari nerunātu vispār, un šur tur pa monologam jau arī gadās. Nesbē joprojām prot piesaistīt lasītāja uzmanību un noturēt spriedzi visā grāmatas garumā.

Ņemot vērā pieredzi ar iepriekšējām Nesbē grāmatām, es nolēmu grāmatu sākt lasīt to piektdienā no rīta. Tas man nodrošināja, ka grāmatu pa dienu (braucot uz darbu un atpakaļ no tā) būšu izlasījis jau līdz pusei. Līdz ar to man bija cerības izvairīties no standarta scenārija, ka grāmata tiek lasīta līdz četriem rītā, jo nevar atrauties. Man personīgi stratēģija nostrādāja.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors visu pulveri vēl nemaz nav izšāvis. Ja esi lasījis iepriekšējos Nesbē darbus, tad noteikti izlasi arī šo, spraigs piedzīvojums garantēts. Ja Nesbē vēl nav nācies lasīt, tad var droši ķerties klāt šai grāmatai kā pirmajai. Mani šajā grāmatā nesagatavotu pārsteidza nobeigums, kaut ko tādu es nudien nebiju gaidījis.

 

Leopards by Jū Nesbē (Harry Hole #7)

Leopards by Jū Nesbē

Nesbē ir pamanījies iekļūt manu lasāmo autori listē, ja runājam par detektīviem. Autoram izdevās piesaistīt manu uzmanību ar grāmatu “Sniegavīrs“. Visu Harijam Holam veltīto sēriju gan neesmu lasījis, detektīvi tomēr nav mana pamatlasāmviela. Bet jaunumiem latviešu valodā gan sekoju līdzi. Tādēļ pēc “Leoparda” iznākšanas ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie sava grāmatas eksemplāra, un, sākoties maija brīvdienām, man lasāmais jau bija nodrošināts.

Pēc maniaka notveršanas “Sniegavīrā” Harijam beidzot pietiek. Viņš aizbēgu uz Honkongu, lai aizmirstu par visiem un, cerams, arī pārējie aizmirstu par viņu. Tomēr pasaulei atsevišķa indivīda domas neinteresē, un drīz vien Norvēģijas policijai rodas nepieciešamība Hariju atrast. Ir parādījies slepkava, kurš savus upurus nogalina pavisam dīvainā veidā, viņi visi ir noslīkuši savās asinīs, tomēr nav skaidrs ne motīvs, ne slepkavības ierocis. Šoreiz notikumu ģeogrāfija aptver veselus trīs kontinentus Āziju, Eiropu un Āfriku.

Vispār jau uz grāmatas vāka daudzo slavinājumu vietā nāktos uzrakstīt ar lieliem sarkaniem burtiem brīdinājumu: “Ja esi detektīvu un trilleru cienītājs, never vaļā grāmatu pirms gulētiešanas”.  Man šāds uzraksts lieti būtu noderējis. Citādi sanāca sākt palasīties vienpadsmitos vakarā un nolikt malā pusčetros no rīta. Tas man nedaudz sagandēja nākamās dienas plānus, jo nespēju laikus izrausties no gultas, bet, protams, tas bija tā vērts. Dainim no bloga ar neizrunājamu nosaukumu gadījies līdzīgi.

Fakts, ka galvenais varonis Harijs ir alkoholiķis, nav nekāds noslēpums, visi detektīvi detektīvstāstos tādi ir. Tomēr tagad viņš savu cīņu pret atkarību paceļ pavisam citā līmeni, viņš lieto opiju. Kādēļ autoram šāds risinājums ienācis galvā, to es nekādi nespēju saprast! Arī pati dzeršana patiesībā, ja paskatās loģiski, ir nodeva žanra tradīcijām, jo maksimāli viņas uzdevums ir izraisīt apkārtējo nepatiku, radīt atlaišanas iemeslu vai radīt iedvesmu (šīs lietas arī ir žanra klasika). Jā, tas nenoliedzami padara Harija tēlu nedaudz sarežģītāku, bet tādi jau tie ģēniji ir. Ja nācies lasīt iepriekšējās grāmatas, tad Harijs būtiski mainījies nav, ne rīcībā, ne uzvedībā. Tāds pats bezkompromisa taisnības cīnītājs. Vienīgi tagad viņš papildus tiek ievilkts karā starp divām konkurējošām policijas struktūrvienībām. Tā kā Hariju par politiķi ir grūti nosaukt, visa šī konkurence izmeklēšanai par labu nenāk.

Patieso noziedznieku atkodu uzreiz, tiklīdz viņš parādījās grāmatā. Nē, te pie vainas nebija mans superintelekts, vienkārši, ja pietiekoši daudz izlasa viena autora darbus, viņa stils un paņēmieni manipulējot ar lasītāju kļūst pamanāmi. Tādēļ arī atminēt vainīgo nebija grūti, bet, lai saprastu noziedznieka motīvus gan nācās lasīt grāmatu līdz beigām. Tomēr tas man netraucēja ar aizrautību lasīt vienu grāmatas lapaspusi pēc otras. Ir taču interesantu uzzināt, kas pamudina nogalēt cilvēkus tik eksotiskā veidā, daži slepkavības veidi ar izdomu neizcēlās. Vispār noziedznieku ir grūti aprakstīt, lai nesarakstītu spoilerus. Žēl tikai, ka lai visu izskaidrotu cilvēkiem, kas lasījuši īpaši neuzmanīgi, autors tomēr pievēršas vecum vecajam paņēmienam – Ļaunā noziedznieka beigu runai. Tā ir patosa un atklāsmju pilna, trūka tikai dēmonisku smieklu. Tā jau ir cilvēks sev spēs attaisno jebkuru savu rīcību.

Otrā plāna varoņi ir rūpīgi izveidoti. Viņu mērķis ir novest lasītāju neceļos, liekot turēt aizdomās pēc iespējas vairāk cilvēkus. Tie ir labi ieskicēti un pat nejauša pieminēšana ļauj tos lasītājam uztvert kā cilvēkus. Slepkavības ieroči Nesbē grāmatās diezgan bieži nav tikai ikdienišķie nazis vai šaujamais. Autoram nenoliedzami patīk nestandarta rīki. Šajā grāmatā sastopamais nogalināšanas instruments ir visdīvainākais, par kādu man nācies dzirdēt.

Vienīgais, kas grāmatā man nepatika, ir lieta, kuru pie sevis dēvēju par, komisāra Katāni (tā no itāļu seriāla Astoņkājis) sindromu. Noziegumos pamazām tiek iepīti visi Hola paziņas, draugi un radinieki. Reizēm šķiet, ka grāmatas Norvēģijā vieglāk būtu novākt visus cilvēkus, ar kuriem Harijs Hols kontaktē, lai izvairītos no jauna maniaka rašanās.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, jau sen nebija gadījies tik biezu grāmatu izraut cauri vienā rāvienā. Kur nu vēl detektīvu! Domāju, ka lasītājiem, kas jau lasījuši Nesbē iepriekš, šo grāmatu izlasīs ar prieku. Tomēr arī tiem, kas domā, ka detektīva augstākā virsotne ir Čeizs vai Kristi, ieteiktu pamāģināt šo darbu. Tagad esmu reālas dilemmas priekšā, nopirkt visas Hola sērijas grāmatas angliski un izlasīt tūlīt, vai paciesties līdz viņas iznāks latviski!

Sniegavīrs by Jū Nesbē (Harry Hole #6)

Sniegavīrs

Katru gadu, kad Norvēģijā uzsnieg pirmais sniedziņš, pazūd kāda mājsaimniece. Viņai ir gan vīrs, gan bērns, bet viņas pazūd un neatrodas. Šīs pazušanas ir tik nesaistītas, ka nevienam pat prātā nav ienācis, ka Norvēģijā uzdarbojas sērijveida slepkava. Jo, kas gan ir Norvēģija salīdzinot ar ASV, kluss lauku miests! Tomēr, kad Oslo pazūd kārtējā mājsaimniece Harijs Hols, Oslo kriminālizmeklēšanas nodaļas detektīvs atklāj, ka šāda pazušana nav vienīgā, un viņš sāk izmeklēt Sniegavīra lietu. Šo visu var uzzināt kopsavilkumā, kas atrodas uz grāmatas vāka, un man ar to bija pietiekami, lai izvēlētos šo grāmatu lasīt. Sen nekas nebija lasīts par izdomātiem sērijveida slepkavām (nu fantastiku un fantāziju neskaitot), un arī detektīvromānu žanram es sen nebiju veltījis uzmanību. Pateicoties Zvaigznei ABC pie manis nonāca viens „Sniegavīra” eksemplārs.

Detektīvi pēc būtības ir visai klišejisks žanrs, kurā ir grūti paspīdēt ar kādu jaunievedumu. Ir autori, kas, absolūti nerūpējoties par lasītāju, drukā desmitiem apšaubāmas kvalitātes darbiņus. Ir tādi kā Agata Kristi, kas radījuši labas kvalitātes stāstus, kurš katrs ir kā maza mīkla, un, ja lasītājs ir vērīgs, tad to var pat atminēt pirmais. Šis būtu pieskaitāms pie klasiskajiem detektīviem, vismaz manā uztverē. Galvenais varonis ir detektīvs (nu tas ir skaidrs). Galvenais varonis ir izbijis vai praktizējošs alkoholiķis (tā tradicionāli ir detektīvu sērga, viņi mīl plostot). Galvenais varonis nav precēts, bet viņam ir smuka draudzene (gadās, ka viņš ir šķirtenis un draudzene arī var būt izbijusi, bet viņa ir smuka un gudra ar’). Galveno varoni ir atlaiduši vai atlaidīs no darba (tas parasti tiek darīts, lai pavilktu nozieguma atklāšanas procesu). Priekšniecībā lielākoties ir birokrāti, kuriem rūp tikai savs publiskais tēls. Šī grāmata atbilst visām klasiskā detektīva pazīmēm (nē, es tās nepiemeklēju pēc grāmatas izlasīšanas, es tās nodefinēju pirms lasīšanas sākuma). Harijs Hols ir īsts neatzīts ģēnijs, vientuļais vilks, kuram visu laiku kārojas ieraut.

Arī viņa pretinieks Sniegavīrs ir īsts noziedznieks. Aukstasinīgs, pārdomāts, sadistisks un atzinību alkstošs. Viņam ir savs plāns, un nekas netiek darīts nepārdomāti. Nav jau nekāds iesācējs. Vai man izdevās viņu atkost? Nē, mans aizdomās turamais visas grāmatas gaitā ne ar ko īpaši neizcēlās un tā arī neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Un tās bija vienas lielas cerības, lai ar’ sarežģīti realizējamas. Tās gan te neatstāstīšu, jo par spoileru rakstīšanu detektīvromānam var nonākt ellē, tāpat kā par pēdējās nodaļas izlasīšanu neizlasot visu grāmatu. Galvenie tēli un viņu motivācija ir labi nostrādāta un pieslīpēta. Arī otrā ešelona varoņi ir visai veiksmīgi izvēlēti, viņu pagātnēs ir tik daudz tumšo noslēpumu. Tie ļauj negaidīti sižetu apsviest otrādi un kārtējo reizi piemānīt lasītāju.

Mani jau tā piemānīšana vienmēr ir fascinējusi, ja tu grāmatā esi ticis līdz ceturtdaļai, skaidra lieta, ka vaininieku vēl neatradīs. Par ko tad mums būs pārējā grāmata? Par to kā visi dzīvoja ilgi un laimīgi. Nē, skaidra lieta, ka vaininieks nebūs īstais, vai arī būs tikai viņu palaidīs vaļā pierādījuma trūkuma dēļ. Galvenais labā detektīvā ir tas, lai vis būtu daudzmaz loģiski un ticami. Pat viltus pavedieni – rakstniekam ir jāspēj lasītāju aizvilkt līdz pa šo viltus taciņu un likt sev noticēt vismaz sirds dziļumos, ka, jā, šis noteikti ir vaininieks un beidzot ir noķerts. Tas nemaz nav tik viegli, un jāuzmanās no tā, lai beigās pareizam atrisinājumam nevajadzētu izmantot nosapņotu atminējumu vai personu, kas visas grāmatas gaitā nemaz nav parādījušies. Autoram visas šīs lietas padodas, viņš spēj aizvilkt savu lasītāju pa viltus taku bez problēmām. Ja noziedznieks parādās tikai pašās beigās, tas nav nekāds detektīvs, tas ir trilleris.

Šai grāmatai piemita spēja mani aizraut. Es tiešām gribēju, lai Hols beidzot to slepkavnieku noķer, un mani interesēja, kurš tad tas beigu beigās būs. Patika, ka grāmatā nebija formā viena nodaļa Hols, otra Sniegavīrs. Tas būtu visu sagandējis. Patīk arī autora spēja atstāt daudz ko lasītāja iztēlei. Jo nav jau nekā varenāka par to! Katrs pats ir spējīgs iedomāties sniegavīru ar nogrieztu cilvēka galvu, vai ne? Tāpēc detalizētos aprakstos ieslīgšana ir lieka. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kāpēc tikai labi nevis izcili? Un ko man būs darīt, ja nākamais šis autora darbs būs vēl labāks, likt vienpadsmit?

%d bloggers like this: