Navigate / search

Patiesība par Harija Kebēra lietu by Žoels Dikērs

Patiesība par Harija Kebēra lietu

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu, man bija diezgan nopietni jāpiedomā. Virs sešsimts lapaspusēm detektīva neko labu nesolīja. Šādā gadījumā ir liela varbūtība uzrauties uz diezgan iestieptu romānu, kur galvenās iestiepšanas vainas ir autora nespēja tikt līdz risinājumam, vai arī vēlme likt visiem izskatīties pēc vainīgajiem. Lai kā tur arī nebūtu, nolēmu pamēģināt un ar izdevniecības Zvaigzne ABC tiku pie sava Patiesība par Harija Kebēra lietu eksemplāra.

1975. gada 30. augustā kādā mazā Ņūhempšīras pilsētiņā pazūd piecpadsmit gadus veca pusaudze. Pēdējo reiz dzīva viņa redzēta iebēgam mežā. Viņas mirstīgās atliekas izmeklētāji tā arī neatrod. Trīsdesmit trīs gadus vēlāk jauns daudzsološs rakstnieks Markuss Goldmans ierodas pie sava drauga un skolotāja Harija Kebera, lai pārvarētu savu “rakstniecības krīzi”. Tomēr notikumi izvēršas tā, ka tā vietā, lai beidzot uzrakstītu savu grāmatu Markusam nākas veikt izmeklēšanu, lai izpestītu Hariju no apsūdzībām Nolas slepkavībā. Mazā pilsētiņā cilvēki visi viens par otru zina daudz vairāk, nekā ir gatavi stāstīt. Tādēļ Markusa uz savu roku uzsāktā izmeklēšana ne visiem ir pa prātam.

Ja gribam būt īsi, tad grāmata ir par to, kā rakstnieks raksta grāmatu par to, kā rakstnieks raksta grāmatu par rakstnieku, kurš raksta grāmatu. It kā šķiet sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti interesanti un aizraujoši. Grāmatas komponentes cilvēkam, kas daudz lasa, nebūs svešas. Par rakstnieku daiļrades krīzēm (Stīvena Kinga iemīļota tēma), sens noziegums, kas tiek aktualizēts (domājams viens no populārākajiem paņēmieniem, lai piesaistītu lasītāju), nepatiesi apsūdzēti cilvēki (mūslaiku tiesu sistēmas realitāte), mīlestība starp pusaudzi un pieaugušu vīrieti (skaitās stilīgi kopš Nabokova laikiem). Pie šādas konkurences autoram ir diezgan jāpiestrādā pie sava darba, lai netiktu tieši pārmests plaģiātisms un paša ideju nabadzība.

Šeit ir padevušies spilgti varoņi, kuri spēj sev piesaistīt lasītāja uzmanību jau no pirmās iepazīšanās reizes ar tiem. Autors galvenos tēlus ir izstrādājis ļoti rūpīgi, ar Harija un Markusa dzīvi lasītājs tiek iepazīstināts pietiekoši, lai trūkstošās daļas spētu iztēlotos pats. Otrā plāna varoņi ir pietiekoši izvērsti, lai viņi nešķistu kā dekorācijas. Centrālā tēma, protams, ir mīlestība, upuri, kurus cilvēki ir gatavi tās dēļ nest, un prieks, ko tā dod. Izrādās, ka ar Nolu ne viss ir bijis tik vienkārši, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Autors diezgan labi prot sēt lasītājā aizdomas par grāmatas tēlu patiesos motīvus un laiku pa laikam nākas aizdomāties, kurš gan beigu beigās ir Nolas slepkava. Varoņu izstrāde līdz Kinga līmenim neaizvilka, bet bija tuvu tam.

Jāatzīmē, ka man tā arī neizdevās uzminēt vainīgo. Izmēģināju dažnedažādus scenārijus, bet neviens no tiem nepiepildījās. Ja viens no tiem būtu piepildījies, tad varētu bazūnēt, ka noziegumu atklāju jau no paša sākuma, trakoti viens dialogs atgādināja vienu Southpark epizodi. Varētu jau pukoties, tas viss tādēļ, ka informāciju par notikušo mēs uzzinām reizē ar Markusu, pie tam Markusa interpretācijā, un tādēļ visi minējumi tiek balstīti uz esošo informācijas apjomu. Piekritīsiet, mazpilsētu grūti nosaukt par slēgtu vidi, tajā ir pārāk daudz mainīgo, un ja katram ir šis tas slēpjams pagātnē, tad visnotaļ neiespējami. Tomēr šāds stils patika – palasi piecdesmit lapaspuses un tad pasēdi, padomā, kas tad varētu būt vainīgais. Nekādā gadījumā neieteiktu lūrēt grāmatas beigās, lai noskaidrotu vainīgo, tad nebūs jēgas viņu vispār lasīt. Tas gan ir zināms visiem detektīvu lasītājiem.

Vienīgais ko varētu pārmest autoram, viņš ir nedaudz pārcenties pielāgojot savu pasauli Nolas slepkavībai. Un dzīvē neviens cilvēks nevar lielīties ar patiesām atmiņām par trīsdesmit gadus veciem notikumiem. Bet tā pieejot grāmatai, daiļliteratūru vispār nebūtu vērts sākt lasīt.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Jā, iespējams, te bija viens lietas pavērsiens par daudz slepkavības izmeklēšanā, tomēr nevienu brīdi nebija garlaicīgi lasīt. Varbūt beigas kļūs tādas nedaudz haotiskākas manai gaumei, bet par neloģiskām gan tās nevar nosaukt. Vispār, ja godīgi, šī darba lasīšana laiku pa laikam atgādināja Stīvena Kinga stilu, bet bez misticisma devas varoņu pasaulē. Nav arī jūtamas, ka šīs grāmatas varoņi būtu tā skarbās dzīves pieredzes apveltīti, kā raksturīgs Kinga varoņiem. Šī ir no tām grāmatām, kuras pašreizējā popularitāte ir pelnīta, vismaz manā skatījumā.

Flawless: Inside the Largest Diamond Heist in History by Scott Andrew Selby and Greg Campbell

flawless

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, šoreiz stāsts būs par iespējams lielāko laupīšanu pasaules vēsturē. Protams, ja neskaita pa kādam pustrakam Āfrikas diktatoram, kuri laiku pa laikam nolaupa pat veselas valsts resursus. Tātad 2003. gada  15. februārī  ap Valentīndienu Antverpenes Dimantu centrā notika zādzība. Zādzības rezultātā laupītāji ieguva dārglietas un naudu aptuveni 100 līdz 400 miljonu eiro vērtībā. Cik īsti neviens tā arī nezina, jo nekas no nolaupītā vēl jo projām nav atrasts.

Grāmata sastāv no divām daļām. Pirmā veltīta iespējamam nozieguma plānošanas scenārijam, izpētei un laupīšanai. Tā kā iespējamais nozieguma plānotājs un vaininieks Leonardo Notarbartolo tika notverts, tad izmeklēšanas gaitā daži šie aspekti atklājās. Pats gan viņš neko sakarīgu par noziegumu nav stāstījis, ir publicēta intervija ar viņu žurnālā Wired. Tomēr tajā viņš sevi ir centies padarīt baltu un pūkainu, sak, es jau neko, tāpat gāju garām un mani paņēma ciet. Patiesībā puisis veselus divus gadus nodarbojās ar izlūkošanu uz vietas īrējot Dimantu Centrā ofisu un filmējot visu ko iespējams ar slēpto videokameru. Pateicoties ieguldītajam darbam un pamatīgai plānošanai, vīriem izdevās tikt pie iespaidīga laupījuma un notīties nepamanītiem.

Noteikti, ka viņus neviens tā arī nebūtu atradis, ja vien viņi būtu pamanījušies veiksmīgāk atbrīvoties no laupīšanā izmantoto štrumentu atkritumiem un izbrāķētajām vērtslietām. Domājams, ka jebkuram liksies dīvaini meža vidū atrast atkritumu maisu ar Indijas rūpijām un industriālajiem smaragdiem. Un, ja vēl tai maisā ir saplēsts čeks ar viena no nozieguma dalībnieka datiem, tad, domājams, jebkurš policijas darbinieks spēs atrast īstos vaininiekus. Tad nu morāle, nekad nemetiet ārā atkritumu maisus ar izbrāķēto laupījuma daļu, un, ja metiet, tad iepriekš iztīriet to no saviem iepriekšējo pirkumu čekiem un aizkostām sviestmaizēm. Beigu beigās lielākā noziedznieku grupas daļa tika noskaidrota un daļa arī apcietināta. Tagad gan Leonardo jau ir ticis uz brīvām kājām, viņu nesen aizturēja ar dimantu maišeli mašīnas bardačokā, tomēr dokumenti bija kārtībā un cilvēks var mierīgi dzīvot tālāk tērējot savu daļu.

Kopumā interesants lasāmais, noziedzniekiem izdoma strādā daudz labāk nekā filmās, pluss ir arī tas, ka notikums ir īsts. Un pasākuma beigās neuzrodas neviens idiots, kas kaļ atriebību, mēģina uzmest visus vai citāds sviests. Bonusā vēl tu tiec iepazīstināts ar dažādu seifu uzlaušanas metodēm, to kā izvest no ierindas kustību detektoru, gaismas detektorus, magnētiskos detektorus un seismiskos detektorus. Jāpiezīmē gan kā laupītājiem diezgan paveicās, sargi pilnībā neievēroja nekādus drošības noteikumus, seifa atslēga glabājās saimniecības telpās blakus pašai dārgumu glabātuvei, videonovērošanas telpā neviens dzīvajā monitorus nepētīja. Beigās palika tikai vien neatbildēts jautājums, vai viņiem kāds no darbiniekiem palīdzēja. Jo īsti nav skaidra procedūra, kā viņi uzzināja seifa kodu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: