Navigate / search

A City Dreaming by Daniel Polansky

a-city-dreaming-by-daniel-polansky

Par šo grāmatu es biju dzirdējis jau iepriekš, par to, ka par viņu ir grūti uzrakstīt jēdzīgu atsauksmi. Tagad pēc izlasīšanas es saprotu kādēļ –  pie vainas ir birokrātija. Ar to ir grūti jokot pat tad, ja tev ir labas attiecības ar viņu. Nekas tā nesargā realitātes likumus kā birokrātija. Bet nu ar visu pēc kārtas. Sēdējām kādā picērijas pagrabā, un Andris man uz galda priekšā uzlika šo grāmatu. Tā Tev Ziemassvētkos! Visi mana bloga lasītāji droši vien zina par megasuperturbogiga grāmatu blogeru savstarpējo apdāvināšanos, šo es dabūju tās ietvaros. Polaņskis manās acīs ir izcils autors, tik izcils, ka izlasījis vienu viņa grāmatu, es pārējās glabāju nebaltām dienām. Šo gan nolēmu neglabāt, bet lasīt uzreiz.

Visiem mums jau no bērnu dienas ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam maģijas pilnā pasaulē. Maza daļa no mums ar laiku šo pasauli aizmirst, noreducē to līdz fizikas un citiem dabas likumiem, līdz ar to izskaidrojot lielāko daļu no pasaules piedāvātā. Taču lielākā daļa cilvēku sev par laimi paliek maģijas valgos, viņi nezina, kas ir, piemēram, transformators, un kādēļ Eiropas govs ēdot Amerikas zāli nosprāgtu, kā Saule ražo enerģiju un kā dators nulles un vieniniekus pārvērš feisbukā. Daži iet vēl tālāk – dzīvo uz plakanas zemes vai vispār pārlieku par šiem jautājumiem nesatraucas. Ja šādām lietām nepievērš uzmanību, tad tas nodrošina pelēku, bet stabilu dzīvi, kuru laiku pa laikam izskaistina ziņkārības uzplaiksnījumi, kas lielākoties pārliecina par maģiju mūsu dzīvēs. Tas viss par to gudro lieto, ko reiz teicis Aizeks Azimovs – ja tehnoloģija ir pietiekoši sarežģīta, tad tā nav atšķirama no maģijas. Viņš gan negaidīja, ka lielākā cilvēces daļa savā nespējā atšķirt nonāks tik ātri. Šī grāmata gan nav par tādu maģiju, bet par īsto.

Ar īsto es nerunāju par Harija Potera pasaules maģiju, kur slēpta burvju kopiena gadsimtiem vārās savā sulā, sargājot savas burvestības, un varaskāri mēģinot iebāzt labā un ļaunā kategorijās. Šī ir urbānā maģija, kur magiem īsti nerūp, vai kāds viņus pamana vai nepamana. Cilvēki ir pietiekoši stulbi, lai neparko daudz nebrīnītos, cilvēkiem ir slinkums domāt un analizēt, viņi labprāt paši ignorēs visu neizskaidrojamo. Taču lielākoties viņu dzīvēs neizskaidrojamā ir tik daudz, ka nedaudz maģijas tur pārāk nekaitēs.

M. ir klaiņojošs mags, ne pārāk spēcīgs, bet visnotaļ apsviedīgs. Ne pārāk bagāts, bet pietiekoši labās attiecībās ar Birokrātiju, lai dzīve viņam visu pienestu uz paplātes. Viņš labprāt dzertu alu savā iemīļotajā Ņujorkas bārā un nejauktos iekšā pilsētas politikā. Taču plaukstošā megapole ir grūti palikt atstatu, sevišķi, ja tava pagātne ir visnotaļ gara un tu esi paspējis sakašķēties ar daudziem pasaules varenajiem. Tādēļ reizēm nākas būt varonim, bet reizēm laisties lapās. Katrs paņēmiens ir labs, ja tas palīdz palikt dzīvam. Šī grāmata ir par gadu no M. Dzīves, kas pavadīts Ņujorkā.

Kā tēls M. ir ļoti pievilcīgs, tipisks pofigists – vismaz ārēji, kuram patīk sēdēt nomaļus. Taču viņa raksturs un šī patikšana būt vienam nemaz neiet kopā. Ar savu nespēju pievaldīt mēli viņš bieži iekuļas piedzīvojumos. Viņa draugi labprāt izmanto M. Vājības, pienākuma apziņu un vēlmi laiku pa laikam spriest taisnu tiesu. Nemaz nerunāsim par brīžiem, kad šis atrodas narkotisku vielu reibumā. Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – garākiem un īsākiem, kuri vēsta par atsevišķām M. dzīves epizodēm. Stāsti ir labākas un sliktākas kvalitātes, bet kopumā, kad viss izlasīts un saliekas kopā, tā rada izcila darba iespaidu. Nu par, manuprāt, spilgtākajām M. dzīves epizodēm.

“Bad decisions” – ja māk uz pasauli pareizi paskatīties, tad sabiedriskais transports paver pašas iespējas. Metro līnijas, kuras var pa tiešo aizvest neuzmanīgu pasažieri uz Elli, bet var arī uz leģendāro staciju Nexus, no tās uz jebkuru pasaules vietu var nokļūt pa tiešo. Riktīgi labs, kodolīgs ceļojuma apraksts. Un beigas tādas – kā no Sprīdīša norakstītas.

“A moral obligations” – cilvēkam ir nav jābūt varonim, bet ir jābūt gatavam mirt par savu iemīļoto bāru, tas ir katra morālais pienākums.

“The spirit of the age” – laiku pa laikam Ņujorkā savairojas kāds uzņēmējdarbības veids. Gadās, ka cilvēki nemaz nepamana, reizēm var būt par vēlu. Šajā stāstā M. ir spiests veikt mazo kafejnīcu eksorcismu, pirms tās pārņem visu pilsētu.

“The Coming of the Four” – vesels episkās fantāzijas cikls ielikts padsmit lapaspušu garā stāstiņā. Cilvēkam izejot ārā no bāra reizēm gadās nokļūt paralēlajā pasaulē, kurā valda pavisam citi likumi. Šoreiz M. un viņa draugu pasēdēšana izvēršas episkā kvestā. Lasītājam ir dota reta iespēja redzēt M. patieso dabu.

“Tit for Tat” – nav nekā kaitinošāka, ja esi sagājis ragos ar citu magu. Ja otrs ir nepraša, tad vari gaidīt līdz pretinieku nogalēs viņa paša pārliecība. Bet ja pretinieks ir tik slīpēts kā Rjuriks, tad pat, lai saglābtu savu ādu, var nākties pasvīst. Par bomžošanas ietekmi uz personību, dikti labs stāsts.

“A soporific for the World Turtle” – Ņujorkas ģeostratifikācija nudien nav tik vienkārša, kā tas izskatās ģeoloģijas plānā. Katrus piecdesmit gadus visiem magiem ir jāmet pie malas domstarpības, lai saglābtu savu iemīļoto pilsētu. Ir tāda lieta, ka lielākā Ņujorkas daļa ir uzbūvēta uz liela bruņrupuča muguras. Kamēr tas guļ, viss ir kārtībā. Taču šoreiz bruņrupucis ir uzmodies pārāk agri. Un tikai M. redz patieso cēloni.

“An Offering to Moloch” – šis ir ironisks stāsts (labi, visi viņi ir tādi, bet šis ir īpašs). M. nonāk ballītē un otrā rītā atklāj, ka viņš šajā ballītē ir izraudzīts par upuri Moloham. Taču kurš gan cits, ja ne M. nezinās, ka Molohs nemaz nav īsts dievs, viņš pat nav pusdievs, nekā tāda nemaz pasaulēs nav. Idiotiem var būt liktenīga pat pašu muļķība.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, patika tās nedaudz padrūmā noskaņa, galvenais varonis M., kurš nemaz nebija tik vienkāršs, kā izliekas. Es pat teiktu, ka viņa nozīme pasaulē ir nenovērtēta. Autors raksta nudien izcilus darbus, būs vien jāķeras klāt arī pie pārējiem. Ir pienācis tas brīdis, kad jālasa kvalitatīva fantāzija.

The Poisoner’s Handbook: Murder and the Birth of Forensic Medicine in Jazz Age New York by Deborah Blum

The Poisoner

Nu jau kā veselus divus gadus nebiju lasījis par indēm un indēšanu. Grāmatu uzgāju tīri nejauši. Ir tāda interneta lapaspuse, kas palīdz cilvēkiem atsijāt graudus no pelavām. Tajā dažādi autori un/vai zinātnieki raksta grāmatu apskatus par grāmatām, kas veltītas zinātnei. Tas tad nespeciālistam palīdzētu saprast, kur grāmata ir ievērības cienīga un kura ir tikai mistrojums. Tad nu šīs grāmatas autore ir viena no apskatniecēm. Iečekoju viņas sarakstītos darbus un nospriedu, ka šī būs laba.

Diemžēl es biju pārāk iecentrējies uz vārdu inde. Biju sagaidījis, ka tiks apskatīti dažādi indēšanas gadījumi Ņujorkā. Aprakstītas ģimenes drāmas, kaimiņu kari, traki cilvēki un vienkārši dīvainas lietas. Nevar noliegt, tas viss tur bija. Bija arī stāsts par tiesu medicīnas nodaļas izveidi Ņujorkā, tomēr stāstījuma forma varēja būt nedaudz dzīvāka, aizraujošāka. Sanāk tā nedaudz kā pa kalniem, interesants gadījums, tad ne pārāk detalizēta tieslietu medicīnas metode kā atklāj indi (te nu man gribējās nedaudz vairāk vēsturisko aspektu, ne tikai tā ieskicētu) un tad obligātais gabals par nodaļas darbu vispār. Varētu padomāt, ka esmu vīlies grāmatā, bet tā nebūt nav, tas ir vienīgais pie kā es varu piesieties.

Piemēram, es absolūti nebiju informēts par cilvēku vēlmi indēties ASV Sausā likuma laikā. Cilvēki tad mauca iekšā tādu ļergu, kas mūsdienās liktu nodrebēt pat nopietnam alkonautam. Metilspirts, denaturāti, pretīgi piemaisījumi, nekas nebija šķērslis, lai uzņemtu savu dienišķo devu par lētu naudu. Cilvēki tai laikā dzēra visu, ja vien varēja dabūt iekšā, neskatījās pat uz to, ka muca, no kuras tika iesmelts grādīgais bija apzīmētu ar zīmi Inde.

Parādoties automobiļiem, parādījās arī jaunas cilvēku indēšanas metodes, piemēram, oglekļa monoksīds. Savulaik Ņujorkā bija populārs tāds Nenogalināmais Miķelis (Michael Malloy). Vīrs pat nezināja, ka kļūs slavens, bija profesionāls alkonauts, strādāja gadījuma darbus un dzēra nelegālā dzertuvē. Ekonomiskās krīzes laikā daži dzertuves apmeklētāji un tās īpašnieks nolēma realizēt viltīgu biznesa plānu. Vīru, nevienam nezinot, apdrošināja vairākas reizes un tad mēģināja nogalēt. Iesākumā kautri piedzirdīt ar metilspirtu, nekas nesanāca, tad pamest zem mašīnas, atkal nekā. Izprovēja vēl šo to ar saldēšanu un banālu indēšanu. Vīrs tik un tā katru vakaru atgriezās dzertuvē pēc mēriņa un sūdzējās par savām neveiksmēm. Līdz džeku nosmacēja ar CO. Tas gan neizdevās pārāk veiksmīgi, jo ilgie pūliņi bija radījuši tādu liecinieku ķēdi, ka visi trīs vaininieki dabūja izprovēt Edisona izgudrojumu.

Ir pamācoši arī stāsti, ka nevajag laizīt otiņas, ar kurām uzklāj rādija krāsu, un nav arī pārlieku labi forsēt ar rādija veselības ūdeņu dzeršanu. Tā nu viss ir sapīts ar ASV pērnā gadsimta sākuma reālijām un populārākajiem noziegumiem, kur visam fonā attīstās tiesu medicīna. Ja interesē Hloroforms, metilspirts, ciankālijs, arsēns, dzīvsudrabs, oglekļa monoksīds, rādijs, etilspirts vai tallijs, tad droši lasiet šo grāmatu. Lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: