Navigate / search

СПЕЦХРАНИЛИЩЕ by Олег Синицын

SpecHran

Atvaļinātais kapteinis Valērijs, atvaļināts par dzeršanu, iekārtojas darbā par apsargu. Jāapsargā Objekts, kas atrodas maza ciematiņa nomalē un tas ne ar ko īpaši neizceļas. Ja nu vienīgais ar to, ka tajā atrodas dažas NLO detaļas, kuras zinātniekiem interesi neizraisa un viens citplanētieša līķis. Kādu laiku viss ir klusu un mierīgi, bet tad citplanētieši pēkšņi izrāda interesi par objektu. Viņiem ir vajadzīgs viens no tajā esošajiem artefaktiem.

Grāmatu pat īsti par fantastiku nenosauksi, drīzāk par uzmetumu kādai mazbudžeta filmai. Protams ir it kā visi fantastikas elementi NLO, mazie pelēkie cilvēciņi telepāti, superieroči, bet tas arī viss. Zinātniska šī fantastika nav nemaz.

Tomēr lai arī lubu literatūra kaut kādā veidā viņa cilvēku aizrauj, laikam palīdz atslābināties no ikdienas. To es pamanīju šodien pabeidzot lasīt grāmatu pulksten 01:03. Protams, sižets ir taisns kā ar lineālu zīmēts, klišejām pārbagāts. Nedaudz nepatika, ka autors jau ap grāmatas vidu dod norādes kā viss beigsies, kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt es pārāk cītīgi lasīju.

Galvenais varonis, kapteinis, alkoholiķis, cīnās pret “zaļo pūķi” un nodarbojas ar koka karošu izgatavošanu. Neteiksim, ka viņa tēls būtu ļoti aizraujošs un izstrādāts, autors darījis tikai tik daudz, lai pietiktu sižeta vajadzībām. Tāpat galvenajam varonim piemīt īpašība nedraudzēties ar galvu un rīkoties pēc principa “Puļja dura, štik moloģec”.

Nedaudz izbrīnīja arī grāmatas pēdējās 30 lappuses radās iespaids, ka autors tās vienkārši pierakstījis klāt papildus – apjomam tā sakot.

Atskatoties uz izlasīto, saprotu, ka nekā paliekoša no šīs grāmatas ieguvis neesmu. Esmu lasot diezgan labi pavadījis laiku, bet tas arī viss. Lieku 6 no 10 ballēm, par izklaidi.

%d bloggers like this: