Navigate / search

Jaunzēlande Trešā diena

1. marts

Oklenda

Šodien mūsu lielais plāns ir tikt līdz Te Anau. Pēc pamošanās es varu tikai secināt, ka mana aklimatizācija nav diez ko izdevusies, esmu augšā jau no četriem rītā. Vienpadsmit stundu starpība tomēr ir par brangu, lai ar vienas gulēšanas reizi varētu uzreiz pielāgoties. Savācam savus koferus un mērojam vakardienas ceļu atpakaļ uz lidostu. Pa ceļam gan esam nolēmuši pabrokastot maķītī.

IBIS Oklenda

Viesnīcas izvēle nudien nebija nejauša, jau kopš rezervācijas brīža bija plāns brokastot maķītī. Maķītis kā jau maķītis, arī līdz Jaunzēlandei ir atnākusi brokastu piedāvājumu sērga. Tāpat pasūtījumi jāveic ar termināļa palīdzību. Vienā ziņā labi, nav rindā jāgaida, līdz kāds pieņems tavu pasūtījumu, tagad vari ekrānā bakstīties pats, cerot, ka iepriekšējam sūtītājam ar higiēnu viss ir kārtībā. Kad nu esam sabakstījuši savas vēlmes un dabūjuši numuru, atliek lūrēt ekrānā un gaidīt savu kārtas numuru. Pierādās arī, ka sistēma nav bez trūkumiem, es nez kādēļ tieku pie diviem kakao, vienu man iedod pie dzērienu sadaļas un otru – kopā ar burgerīti un kartupeļu plāceni.

Laiciņš no rīta ir tīri jauks, lai ar’ viņiem te tehniski vasaras beigas, es vairāk liktu uz Latvijas vasaras pašu vidu. No rīta jau ir tik silts, ka velkot koferi var iesvīst. Papildus ir jāradinās pie pareizas ielu šķērsošanas. Viņiem te viss ir otrādi un tādēļ pirmās dienas iebraucējam var būt diezgan nāvīgas. Arī rīta gājiens uz lidostu mums neko daudz vairāk par autostāvvietām neparāda.

Bagāžas iečekošana viņiem te ir automatizēta, ievadi savu rezervācijas numuru, norādi vienību skaitu un tev izsniegs bagāžas tegus un iekāpšanas kartes. Grūtākā sadaļa ir saprast, cik daudz no tiem plēst nost un kā vislabāk pielīmēt. Tad nomet uz konveijera un vari doties uz drošības kontroli. Pa ceļam uz to mēs ar Maiju nolemjam aplūkot suvenīru veikalu piedāvājumu. Tas nudien nav bijis īsts ceļojums, ja mājās neesi atvilcis kādu štruntu, ko pielikt pie ledusskapja vai ielikt plauktā putekļiem par prieku. Štruntu piedāvājums te ir iespaidīgs, būs no kā izvēlēties – no posuma vilnas džemperiem līdz magnētiņiem ar kivi putneļiem.

Drošības kontrolei cauri tieku gandrīz bez starpgadījumiem, aizmirsu noņemt pulksteni, tamdēļ drošībniekiem nācās mani pārmeklēt. Es tā arī neesmu sapratis, pēc kāda principa viņiem strādā tās testeru lapiņas, kuras viņi ar svarīgu sejas izteiksmi novelk gar mugursomas iekšpusi un tad stiepj uz speciālu aparātu. Ļoti ceru, ka tā nav kaut kāda homeopātija, bet patiess analizators.

Air New Zealand

Līdz lidmašīnas reisam mums ir gandrīz divas stundas un tajās Oklendas lidostā nudien nav ko darīt, labi, ka ir vietējais internets, bet arī no tā nav jēgas, jo visi jau Latvijā guļ. Vienīgo izklaidi nodrošina ķīniešu ekskursanti. Šie pārvietojas nelielās grupās pa trīsdesmit, visi ir hiperaktīvi un uzvedas kā no ķēdes norāvušies. Viņu hobijs ir censties pārkliegt vienam otru un veidot audiovizuālos materiālus par ekskursijas gaitu. Varētu šķist, kas tad tur tik svarīgs – lidostas uzgaidāmā telpa. Mums varbūt tā ir, bet ne šiem cilvēkiem. Visu laiku no grupas kāds kaut ko filmēja vai fotografēja gan ar, gan bez selfija stika. Dažus nācās pārfotografēt, jo viņi nesmaidīja. Ja jāsaka godīgi, tad pēc īsta komunista no tās grupas neviens neizskatījās. Visā tajā jezgā mēs nemaz nedzirdējām, ka laiks kāpt iekšā lidmašīnā. To noteicām tikai pēc ķīniešu pēkšņās rosības apsīkuma.

Air New Zealand

Lai tiktu uz lidmašīnu, nācās nedaudz pastaigāt pa asfaltu. Protams, ka viss smuki nožogots ar lentām, lai atturētu tos, kuri veiksmīgam lidojumam vēlētos salādēt turbīnā kapeikas. Kad cenšos iemūžināt fotogrāfijā mūsu lidaparātu, no lidostas darbinieka saņemu aizrādījumu, ka fotografēt nedrīkst. Vispār jau skaidra lieta, ja katrs stāvēsim un bildēsim, tad to aparātu neviens nekad gaisā nedabūs. Diemžēl, es neesmu vienīgais tāds un dzeltenās kartītes saņem katrs otrais.

Lidojums nav īpaši garš un tā laikā cilvēks var atrast pāris izklaides, lai īsinātu sev laiku. Pirmā un visinteresantākā ir viktorīna. Tu, kur citām aviolīnijām ekrānos rāda lidmašīnas maršrutu, te rāda erudīcijas jautājumus un vēlāk atbildes. Tas ļauj pasažierim justies neizsakāmi gudram, celt pašapziņu un novērst domas no dumjībām. Viktorīnas sastādītāju vājība ir Zimbabve. Gandrīz katra trešā atbilde ir šī Āfrikas valsts.

Mt. Taranaki

Otra izklaide ir Jaunzēlandes vērošana no augšas. Te gan ir vēlams sēdēt pie loga un pārzināt Jaunzēlandes ģeogrāfiju. Es pie loga nesēžu un tādēļ kaklu staipu tikai pēc Maijas norādījumiem. Man arī nav ne jausmas, vai tas vulkāns ir tas, kā Maija viņu nosauc, un vai tas kalns patiešām ir Kuka kalns. Vienīgais iespaids, kas radās – dikti kalnaina valsts, kurā dominē vītušas zāles krāsa.

Trešā izklaide bija noskatīties uz priekšā sēdošās ķīnietes telefona lidostā safilmēto. Tā kā nekas dižs tur nebija, filmētāja centās visu to uzlabot ar dažādiem specefektiem – milzu smaidiņiem, burbuļiem, kas nāk ārā no mutes, un tikai ķīniešiem vien saprotamām lietām. Viņas kolēģi šīs izmaiņas uzņēma ar atzinību. Atvaram gan šādas augsto tehnoloģiju izklaides esot bijušas liegtas, tā vietā viņš esot vērojis blakus sēdošā ķīniešu onkulīša mantu kārtošanas prasmes. Šis visu laiku esot pārkārtojis un pārbaudījis savu bagāžu un nodarbojies ar savas apkārtnes labiekārtošanu, izmēģinot visādus mantu izvietojuma variantus, ieskaitot līdzi paņemto burgeri. Aviolīnijas piedāvātā ēdiena izvietojumu esot kopējis no Atvara.

Ceturtā izklaide bija vērot lidmašīnas stjuartes neslēpto naidu pret ķīniešiem. Ja pret baltajiem viņa bija kā saulīte, tad tie, nabagi, neko nedrīkstēja, uz visu bija atbilde nē un vienu brīdi izskatījās, ka kāda atzveltnes nepacēlāja dabūs pa muti.

Jaunzēlande

Nolaišanās Kvīnstaunā gan bija visnotaļ episka. Lidmašīna lido starp kalniem virs pažuvušas upes gultnes, vējš šūpo lidmašīnu. Aitas tā arī pa iluminatoru saskatīt neizdevās. Lidmašīnai nolaižoties, durvis tika atvērtas negaidīti ātri, pat mobilajam tornim nepaguva pievienoties, kad vīri jau bija piestūmuši trepes un visi varēja kāpt ārā. Arī te fotografēt neļāva, bet tie, kas vēlējās, fotografēja tik un tā (brīva valsts tomēr). Savācām savu bagāžu un devāmies pēc mašīnas.

Ceļazīme

Mašīnu mēs esam izvēlējušies ņemt no Apex, galvenais iemesls normāla cena, mūsu vajadzībām atbilstošs modelis un iespēja ar prāmi pārvest mašīnu uz Ziemeļsalu, lai nav abos krastos jakrāmējas ar formalitātēm. Standarta kompānijas to nez kādēļ negribēja atļaut, bet šie uzreiz nomas cenā iekļāva prāmja biļeti. Mūsu auto būs Toyota Rav4, vismaz tā mums rezervācijā apsolīts. Jaunzēlandē, ja vēlies iznomāt mašīnu no tevis prasa vadītāja apliecības tulkojumu, es savu izdrukāju izmantot CSDD e-pakalpojumus. Atvars gan bija aizbraucis personīgi uz CSDD un dabūjis vēl stiprāku dokumentu ar īstiem parakstiem.

Mašīnas iznomāšana nekādas grūtības nesagādāja, parādījām rezervāciju, dokumentus un varējām braukt. Paņēmām arī hotspotu, kas nodrošinātu mums interneta pieeju. Tam gan dienas limits vien 500 MB, bet nu nekas, viesnīcās jau ar it kā interneta pieslēgumam būtu jābūt. Ar jauniegūto vāģi nolemjam aizšaut uz bodi iepirkt pirmās nepieciešamības preces – makaronus, ūdeni, olas. Atvaram nedaudz jāpiešaujas vietējiem apstākļiem, tāpēc sākumā aizbraucam ne uz to pusi. Līdzi ir paņemts Ivars, kam nesen uzlikta jaunākā Jaunzēlandes karte. Jāatzīst, ka ceļojuma laikā bija tikai pāris epizodes, kurās Ivars neko nezināja. Jaunzēlandē lielveikalā viss kā parasti, vienīgi no sākuma ir grūti iebraukt produktu klāstā. Vissvarīgākā lieta ir izvēlēties pareizu (lasīt – ēdamu) maizi. Cilvēks pie īstās maizes garšas pierod no bērnības un tādēļ reizēm ārzemēs var gadīties nopirkt neēdamu maizi. Vēl grūtāk gāja ar cīsiņu izvēli. Pie kolu sekcijas mums uzradās konkurents pamatdzērienam. Jaunzēlandē vietējo Buratīno limonādi sauc par L&P, pēc Maijas rekomendācijas mēs paņēmām arī pāris pudeles šī cukurūdens. Beigās izrādījās tīri labs padzeramais un to ceļojuma laikā izdzērām vairāk nekā kolu.

Te Anau ezers

Kad nu viss bija sapirkts, devāmies uz savu pirmo naktsmītni Te Anau pilsētu Te Anau ezera krastā divu stundu brauciena attālumā. Ezers ir otrs lielākais Jaunzēlandē un kalpos mums kā atspēriena punkts ekskursijai uz Milford sound. Pa ceļam nekur nav plānots piestāt, galvenais ir tikt līdz galam, pēc pāris dienām brauksim atpakaļ un tad varēs apskatīt visu kam tagad pabraucam garām.

Te Anau hotelis

Te Anau pilsētele nav diez ko liela, var redzēt, ka viņa vairāk balstās uz tūrismu, nekā uz aitkopību. Moteli atrodam uzreiz, dabūjam savas mājiņas atslēgas un varam iekārtoties. Pirmais darbiņš ir uztaisīt kaut ko vakariņās, izlemjam vārīt spageti ar cīsiņiem. Nekāda lielā māka jau tā nav, taču ar tiem Jaunzēlandes cīsiņiem kaut kas nav īsti lāgā. Es nerunāju par to, ka nevar noteikt, no kā tie ir taisīti (tas pieder pie cīsiņa būtības), šeit ir aizmirsuši vissvarīgāko detaļu – cīsiņam ir jābūt ēdamam. Šos par ēdamiem nevar nosaukt. Pēc šādas traumas nolemjam pastaigāt pa pilsētiņu, un kas zina, varbūt pat izstaigāt abas ielas.

No sākuma aizejam uz ezera krastu, tas izskatās tīri tā neko – hidroplāns, motorlaivas, atrodam helikopteru platformu, no kurienes mums rīt būs jāstartē. Uzejam arī vietējās skolas izveidoto planētu taku, kas sākas ar Sauli un beidzas ar Plutonu. Mums gan pēc Jupitera taka izbeidzas vietējā jahtkluba teritorijā, kur pēc vēlmes var pavazāties pa nelielu jahtu ostu, vai forsēt privāto teritoriju. Izlemjam griezties atpakaļ, tālās planētas neredzējuši. Tad ievērtējam šopinga ielu, kurā var nopirkt tos pašus posuma vilnas cimdus un merīnvilnas izstrādājumus ko lidostā, tikai pa mazākām naudiņām. Ir arī dažādi tūrisma inventāra veikali, ja nu gadījumā esi atspēries nesagatavojies un pēkšņi vēlies rāpties kalnos.

%d bloggers like this: