Navigate / search

Проклятый горн (Страж #4) by Алексей Пехов

Проклятый горн

Esmu Pehova darbu fans un tur neko padarīt nevaru. Sarga sērija, manuprāt, viņam ir sanākusi vislabāk no visām. Ideja gan ir nosperta no Sapkovska Ragaņa, bet izpildījums kvalitātē neatpaliek no iedvesmas avota. Šī ir cikla ceturtā un, iespējams, arī pēdējā grāmata, par iepriekšējām cikla grāmatām var izlasīt te.

Pasaule iet uz galu, Tumšais kalējs grasās atvērt vārtus uz Elli, dienvidos plosās mēris, kas nogalina praktiski visus cilvēkus. Sargi, ordenis un Baznīca joprojām konkurē savā starpā un tikai nopietns apdraudējums cilvēku pasaulei liks viņiem apvienoties. Ludvigam, Ģertrūdei, Sludinātājam un Putnubiedēklim atliek tikai izlemt, vai piedalīties pasaules galā.

Cienījams tetraloģijas noslēgums. Beidzot visi nostājas savās vietās, un patiesi sākas jauna ēra. Ludvigs turpina meklēt Tumšo kalēju, kurš nez kādēļ vēlas atvērt vārtus uz elli. Sargu brālībai juku laikos neklājas viegli, jo cilvēkus vairāk interesē iespēja laupīt un nogalināt, nekā cīnīties pret tumsas spēkiem. Citādie (tas ir zemes iemītnieki, kuri te dzīvojuši pirms cilvēkiem) arī saoduši iespēju atgriezt savu seno varenību, vismaz daļā no cilvēku teritorijas. Tā nu visi vārās savā katlā, bet lieta lēnām virzās uz priekšu. Ne visiem pasaulē interesē tikai patlaban notiekošais, daži neuztraucas arī par nākotni.

No varoņiem par izstrādātu un dziļu varam saukt tikai Ludvigu, pārējie ir tikai viņa papildinājums un rīki sižetā. Te nebūs nekādu noslīpētu personāžu, arī pats Ludvigs visā tetraloģijas laikā nevarētu lepoties ar izaugsmi un kādas jaunas rakstura šķautnes atklāšanu. Viņš ir palicis tāds pats kā pirmajā grāmatā ar visiem saviem principiem un vēlmi labi darīt savu darbu. Ja vajadzīgs uzspļaujot noteikumiem.  Ģertrūde sižetā tiek iepīta tikai tad, kad tas ir vajadzīgs, kā atbalstītājs ar maģiju. Sludinātājs vairāk tiek izmantots jautrībai un tam, lai Ludvigam būtu ar ko runāt ceļojumu laikā. Putnubiedēklim, protams, ir liela nozīme, bet par viņa īsto dabu mēs uzzināsim tikai pašās beigās. Tādēļ ar neko vairāk kā staigājoša putnubiedēkļa tēlu ar tieksmi uz vardarbību viņš mums atmiņā nepaliek.

Autoram ir oriģinālas idejas un visnotaļ oriģināli risinājumi. Pasaule izstrādāta diezgan detalizēti un labi sabalansēta. Lasītājam rodas skaidrība, kādēļ viss ir tieši tā, kā ir. Netiek daudz spiests uz politiku, bet vispārējās attiecības starp valstīm tiek ieskicētas. Ja tas nepieciešams sižetam, tad paskaidrojumi ir izvērsti.

Grāmatas mīnuss ir maģija, tās ir par daudz, un lasītājam nav nekādas sajēgas, vai tai vispār pastāv kādi ierobežojumi. Tādēļ daži risinājumi izskatās pēc no krūmiem izstumtām klavierēm. Pavisam pastāv vismaz trīs maģijas skolas, kuras savā starpā konkurē. Ja vajag autors pasviež kārtējo superburvestību. Beigās radās priekšstats, ka visa tā ķēpāšanās ar Elles vārtiem ir smieklīga, jo te bezmaz vai katrs mirstīgais to spēj izdarīt bez sarežģītiem rituāliem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Man patika gan grāmata, gan visa sērija kopā. Laba atpūtai un izklaidei. Smadzenes nepārpūlē, bet sarakstīta labā valodā.

Золотые костры by Алексей Пехов

kostri

Nu jau pāris mēnešus nebiju lasījis neko no sava iemīļotākā žanra, t.i. fantastiskā bojevika. Un labs fantastiskais bojeviks ir krievu fantastiskais bojeviks. Esmu mēģinājis lasīt arī angļu, bet tiem lielākoties trūkst krievu autoru ironiskā skatījuma uz pašu izveidotajām pasaulēm. Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem šī žanra rakstniekiem, un lasu katru viņa darbu.

Šī ir trešā grāmata, kas veltīta Ludvigam fon Normaijenam. Viņa pienākums ir būt Sargam. Sargāt parastos pasaules iedzīvotājus no tumšajām dvēselēm. Tās rodas pavisam vienkārši – cilvēks nomirst, bet dvēsele tā vietā, lai dotos uz debesīm vai elli, paliek uz zemes un sāk strādāt briesmu darbus. Tie var būt parastu cilvēku baidīšana, ienaidnieku galēšana un beidzot ar bezjēdzīgu slepkavošanu. Pret šādām dvēselēm var palīdzēt tikai Sargs. Ja vien Sarga pienākums būtu galēt nost tikai šīs dvēseles, tad grāmata vis diez ko interesanta nesanāktu. Sargiem bieži gadās iekulties vietējā politikā, viņiem ir konkurenti = – Ordenis, un tad vēl baznīcas pārstāvji un Inkvizīcija. Katra no šīm frakcijām uzskata, ka tieši viņi ir vienīgie īstie tumšo dvēseļu izdzinēji, un bez pārējiem var iztikt. Tad nu paralēli darbam visi ņemas ar politiku, mēģinājumiem iegriezt citām frakcijām un nodarbojas ar dzimtās zemes apceļošanu.

Lai Sargs varētu iznīcinātu Tumšo dvēseli, viņam ir vajadzīgs speciāls duncis. Duncis paņem tumšo spēku, nedaudz pagarina Sarga dzīvību un kalpo kā savdabīgs Sarga CV. Šajā grāmatā galvenais Ludviga uzdevums ir noskaidrot, no kurienes ir radušies tumšie dunči. Tie ir līdzīgi viņa duncītim, tikai ar otrādu darbību. Ieliec tādu ribās garāmgājējam, un viņš kļūst par Tumšo dvēseli. Lai šādu ģelzi pagatavotu nepieciešami vairāki Sargu dūcīši.

Neteikšu, ka grāmatas varonis šajā grāmatā īpaši uzlabotos. Arī nekāda jauna viņa personības šķautne netiek atklāta. Palicis tāds pats kā iepriekšējās. Uzticīgs savam arodam, citu lietās iekšā nejaucas, cenšas būt godīgs un cīnīties par kopējo labumu. Viņa līdzgaitnieki arī neizceļas ar pārmaiņām savos raksturos. Putnubiedēklis (lietā materializējusies tumšā dvēsele) joprojām ir mazrunīgs un tikai novēro. Garīdznieks ar uz debesīm netaisās un lielākoties burkšķ.

Grāmata lasās diezgan ātri, un man tās izlasīšana prasīja kādas trīs stundas. Nekādas dižas atklāsmes grāmatu izlasot neiegūsi. Ja vien par tādu nevar uzskatīt izdomātas pasaules politekonomiskos faktus. Grāmata ir izklaidējoša un interesanta. Lieku 9 no 10 ballēm. Gribētos, lai viņa beidzot beigtos, un varētu pielikt punktu. Tomēr izskatās, ka te būs vismaz vēl viena grāmata. Vērts lasīt tikai tad, ja esi ticis galā ar iepriekšējām divām.

СТРАЖ by Алексей Пехов

Strazh

Pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mošķiem, un būtu brīnums, ja cilvēki katram no viņiem neatrastu veidu kā pielikt to dzīvēm punktu. Arī grāmatas varonis Ludvigs fon Normaijens pēc amata ir Sargs. Sargi sargā pārējos cilvēkus un pasauli kopumā no ļaunām dvēselēm. Skaidra lieta, ka pakalpojums tiek sniegts par naudu jo Sargu Brālībai sevi kaut kā ir jāuztur, jāaudzina jaunie sargi. Ne jau visi var redzēt dvēseles.

Par grāmatas esamību uzzināju tikai pēc tās iznākšanas, tā ka nevarētu teikt, ka biju viņu gaidījis. Pēdējā laikā vispār nesanāk grāmatas „gaidīt” apskatos, kas ir, un pērku nost. Tā kā Pehovs vienmēr ir bijis top krievu fantasy rakstnieku listē, tad viņa grāmatu iegādājos tikko to ieraudzījis.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, kuri hronoloģiski mūs ieved Ludviga von Normaijena pasaulē un dzīvē. Ludvigs ir tipisks sargs, pilda savu pienākumu pret pasauli, nenogalina dvēseles, kas nav kaitīgas cilvēkiem, tai pat laikā iznīcina praktiski visas ceļā sastaptās tumšās dvēseles. Viņam ir pāris pavadoņi, tie kurus parasti cilvēki neredz garīdznieka dvēsele un Putnubiedēklis. Ja ar garīdznieku viss ir skaidrs, parasts īgņa ciema garīdznieks, kas mīl lamāties, spēlēt kārtis un nosodīt citus, tad par Putnubiedēkli īstas skaidrības nav. Putnubiedēklis ir noslēpums. Viņš visticamāk ir tumšais dēmons, kas iemiesojies priekšmetā, bet viņa mērķi nav skaidri.

Katrs stāsts ir lasāms atsevišķi, katrs no tiem atklāj kādu Ludviga pasaules šķautni un viņa darba specifiku. Lielākoties tie sevī neaizskar nekādas globālas pasaules glābšanas tēmas. Notikumi parasti risinās vienas pilsētiņas ietvaros. Ir Sargiem savi ienaidnieki, kas traucē viņiem pildīt darbu (Taisnīguma Ordenis), ir cilvēku nesapratne un naids un ir ļaunās dvēseles, kas mīl šad tad nozūmēt pa kādam pilsētniekam vai lauciniekam. Tā nu mēs tiekam izglītoti par mēra īstajiem izraisītājiem, cik neveiksmīgi ir piedzimt par cilvēku, kas spēj attīrīt cilvēku no ļaunuma un, ka par tilta uzbūvēšanu dēmonam var nākties maksāt arī pēc 400 gadiem.

Sākot lasīt grāmatu šķita, tā atkal esmu uzrāvies uz kādu Vedņmak remeiku. Bet nevajag jau visu kategorizēt, nenoliedzami vienpatnis cīnītājs par labu pasauli, šajā žanrā diez vai ir saucams par jaunumu, tomēr sakarīgs stāsts un labi izstrādāta pasaule ļauj aizmirst par sižeta nodrāztumu.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm nav nemaz sliktāks par Sapkovska Veģmaku. Laba izklaidējošā literatūra, pārlieku netiek piesātināta ar moralizēšanu par labo un ļauno. Visos cilvēkos ir gan labais gan ļaunais un kā ir tā jādzīvo. Tas viss ielikts pasaulē ar labām un ļaunām dvēselēm, citu dimensiju mošķiem, eņģeļiem un svētajiem, burvjiem un inkvizitoriem, raganām un parastiem cilvēkiem.

ЗЕМЛЯ ЛИШНИХ. ИСХОД by Андрей Круз, Мария Круз

ishod

Pārmaiņas pēc, sadomājos palasīt kaut ko vieglāku. Paņēmu savu e-lasīkli, apskatījos, kas tad man tur ir un izvēlējos šo grāmatiņu. Tātad galvenais grāmatas varonis vārdā Andrejs Jarcevs mūsdienu Maskavā nonāk neapskaužamā situācijā, biznesa partneri viņu ir uzmetuši un atstājuši ar parādiem. Tad nu viņam, pieredzējušam Afganistānas karu veterānam, nāk negaidīts piedāvājums – pārcelties uz dzīvi uz pavisam citu pasauli. Tur visiem tiek dota iespēja sākt dzīvi no jauna. Andrejs, nedaudz padomājis, piedāvājumam piekrīt.

Tā kā šo autoru darbus jau biju lasījis, tad aptuveni zināju ko sagaidīt. Nekā izcila, bet tai pat laikā nedaudz virs vidējā. Grāmatas sižets ir spraigs un īpaši neļauj lasītājam novērsties. Arī pati jaunā pasaule diezgan labi ieskicēta ar visiem sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem. Neizpaliek arī autora klikšķis uz ieroču un tehnikas aprakstiem, no sākuma tas izraisa smaidu, bet vēlāk sāk kaitināt. Okei, var pastāstīt par mūsu galvenā varoņa ieroču plusiem un mīnusiem, bet kādēļ ir jātērē daudzas lapaspuses aprakstos, kur tiek šķirots nogalināto bandītu aprīkojums, aizmirsts netiek nekas. Ja ieroču un tehnikas aprakstus izņemam ārā, domāju, ka grāmata paliktu 25% plānāka un lasītājs neko nezaudētu.

Galvenais grāmatas vadmotīvs varētu būt – „Russkaja Armija vseh siļnej”. Pret krieviem ir nostājušies visi, amerikāņi, kurus neslēpti atbalsta Ordenis, pašu krievu mafija un, protams, čečenu seperātisti, kurus arī Ordenis atvilcis uz Jauno pasauli kā pretsparu krieviem. Tad nu mūsu varonis ar savu snaipera talantu kuļas šajā vidē uz augšu.

Kopumā grāmatu var vērtēt kā lasāmu 8 no 10 ballēm var dot droši. Nav nekāds žanra šedevrs, vecie labie Mežonīgie Rietumi jaunās skaņās.

The Rise of Endymion by Dan Simmons

Voshod Endimiona

Šī ir Hyperion cikla ceturtā un pēdējā grāmata. Rauls Endimions turpina savu vēstījumu par dzīvi kopā ar mesiju. Ordenis ir uzsācis neticīgo iznīcināšanu humānā veidā: neticīgos iemidzina, sasaldē un nogādā pagaidu glabātuvēs. Ordenis ir nolēmis atbrīvoties arī no Outster klātbūtnes Visumā uzsākot viņu metodisku iznīcināšanu, izmantojot Tehno-Core atbalstu. Lai labāk ieskicētu ģeopolitisko situāciju, galvenais varonis Rauls tiek sūtīts ceļojuma pa dažādām bijušās Hegemonijas planētām; tur viņš sastopas ar dažādām kultūrām, kuras vēlas pakļaut un iznīcināt Ordenis. Galu galā viņš atgriežas pie Aenea, kura atrodas uz planētas T’ien Shan, tāda kā Tibeta planetārā mērogā. Tur viņus arī panāk Ordenis.

Ja autors nesniegtu atbildes uz jautājumiem, tie radās lasot iepriekšējās sērijas grāmatas – kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?, diez vai es spētu nosaukt viņu par ļoti interesantu. Autora idejām var piekrist var nepiekrist, bet pasniegtas tās tiek interesantā veidā.

Jā, rosība notiek visas grāmatas garumā, tomēr visa autora filosofija, uz kuras Aenea balsta savus pravietojumus, par mīlestību un līdzcietību, man šķita nedaudz pievilkta aiz matiem. Kaut kas ļoti sāka atgādināt tekstus par pieslēgšanos Visuma informatīvajam laukam un, ja ilgi meditē, tad tu vari spēt visu. Labi, ka vismaz spēju radītājs bija uz nanotehnoloģijām balstīts produkts. Tomēr tā kā uzzināju, kur patiesībā atrodas Techno-Core, kas ir apakšā krustformu idejai, kas notika ar planētu Zeme utt., man lasīšana noritēja ļoti raiti.

Autors atkal parādīja spēju pārāk neiestiepjot stāstu novest visas sižeta līnijas līdz kopsaucējam. Varoņu darbībai joprojām ir kaut kāda jēga – viņi cīnās par ideju, saviem uzskatiem. Arī slikto tēlu (relatīvi slikto) rīcības pamatā ir ideja un vīzija, ko viņi vēlas sasniegt. Ļaunums nav abstrakcija un ir relatīvs, Ordeņa piekritēji cīnās par savu pasaules redzējuma ieviešanu visur, tikai no stiprākā pozīcijām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un domāju, ka pēc kādiem desmit gadiem atkal veltīšu daļu no sava laika Hyperion cikla pārlasīšanai.

Endymion by Dan Simmons

Endymion

Šī grāmatiņa ir Hyperion cikla trešā grāmata. Darbība norisinās 274 gadus pēc Hyperion aprakstītajiem notikumiem. Galvenais varonis Raul Endymion nodarbojas ar medību organizēšanu uz planētas Hyperion. Pasaule pēc hipertelpas portālu krišanas ir mainījusies, Hegemonijas vietā ir nācis Ordenis jeb nākotnes Romas katoļu baznīcas tiešie pēcnācēji. Spēkus Ordenim dod krustaforma (Cruciform), kas ļauj jebkuram īsteni ticīgajam augšāmcelties pēc nāves burtiskā nozīmē. Galvenajam varonim sanāk saķerties ar kādu no jaunajiem ticīgajiem un, apstākļu vadīts, viņš nonāk situācijā, kad viņam jākļūst par jaunās mesijas vārdā Aenea pavadoni.

Grāmata sarakstīta vēstījuma formā, galvenais vēstītājs ir pats Raul Endymion (uzvārds starp citu grieķu mitoloģijā sakrīt ar kāda aitu gana vārdu, arī grāmatas varonis bērnībā bija gājis ganos), kurš kā tāds Jēzus māceklis stāsta par savu dzīvi kopā ar mesiju. Tomēr, atšķirībā no evaņģēlijiem, šī grāmata mums atklāj jaunizcepto mesiju kā cilvēku nevis kā Dieva sūtni. Patiesībā jau arī nav nemaz skaidrs, ko tad īsti Aenea pārstāv. Un lai grāmatai būtu arī filozofiskāka noskaņa, daudz un dikti tiek spriests par mīlestības būtību.

Šī grāmata man šķita vairāk kā kosmiskā opera. Ir liels ceļojums cauri visai galaktikai, viens cilvēks tiek nostādīts pret Galaktisko Impēriju, arī impērija šajā cilvēkā saskata ienaidnieku un mobilizē visus resursus viņa iznīcināšanā. Šis cilvēks ir meitene vārdā Aenea, kas ir kibrīda un cilvēka hibrīds. Viņai sevī nes vecās kārtības iznīcību. Tad nu šādā sliktie pret labajiem dekorācijā noris visa grāmatas darbība. Darbība mums tiek parādīta gan no labo puses, gan no ļauno Ordeņa vajātāju puses. Kā jau labā kosmiskā operā pienākas pat ļaunie (šajā gadījumā Tēvs de Soya) sāk apsvērt savu rīcības pamatotību un nosveras labo pusē. Lai arī sižets šķiet visai banāls, un varētu pat teikt nekas oriģināls, tomēr spilgtie personāži to atdzīvina un padara interesantu.

Grāmatu lasīju esot komandējumā Maskavā un izlasīju vienā piegājienā, tas ir, vakarā vakars gan ievilkās uz sešām stundām, tomēr miegam nozagto laiku nenožēloju. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku lasīt visiem.

Врата Порядка by Дмитрий Казаков

Kazakov_Vrata_poryadka

Šī nu ir Horsta Vihora triloģijas pēdējā noslēdzošā grāmata, un labi, ka tā. Horsts magu sistēmu ir sagrāvis un visiem parādījis, ka ar viņu ir jārēķinās, ir tikai vienas ziepes. Viņa darbības rezultātā ir radies disbalanss starp Kārtību un Haosu. Tagad Horstam jādara viss, lai atgrieztu pasaulē spēku samēru normālajās robežās. Viņam lielajos darbos palīdz mūžam uzticamā komanda, ka viņu pavada jau no iepriekšējās grāmatas daļas.

Šoreiz Horsts dodas ceļojumā pa visu cilvēku apdzīvoto pussalu un Haosa teritorijām. Viss jau būtu jauki, ja vien bez jaunu vietu aprakstiem un cīņām autora radītajā pastāstā būtu kaut cik jēgas. Protams, Horsts cīnās pret ļaunumu (tā motivācija gan lasītājam netiek izskaidrota, jo šis ir ļaunums ļaunuma pēc). Interesanti, ka Horstam ir kauns par iepriekš paveiktām lietām – uzdošanās par vietējā Dieva dēlu un sektas radīšanu. Kauns gan izpaužas vienīgi kā tas, ka, redzot sava darba augļus, Horsts nodur acis un saviem biedriem saka: „Te mums vairs nav ko darīt, braucam no šejienes prom”. Bet kā jau vienkāršam cilvēkam Horstam tagad atkal ir tikai viens mērķis iznīdēt Haosa varu pasaulē.

Lai arī par šo grāmatu augstās domās neesmu, tomēr triloģijas izlasīšanai patērētās septiņas stundas nenožēloju. Kontrastu jau dzīvē vajag, jo grāmatas, kuras es lasu patlaban, salīdzinoši pret šīm šķiet īsti šedevri (piemēram, S.King Duma Key). Arī šī grāmata nevelk vairāk kā uz 5 no 10 ballēm totāla lubene. Vai es citiem ieteiktu lasīt šo triloģiju, laikam jau nē, pasaulē ir labākas grāmatas ko izlasīt.

Смех победителя by Дмитрий Казаков

Kazakov_Smeh_pobeditelya

Otrā grāmata no Horstam Vihoram veltītās triloģijas. No kalpošanas magam Horsts ir atbrīvojies. Tagad ir tikai viens bet. Šī procesa laikā Vihors pats ir kļuvis par magu, un tagad pats ir spiests piedalīties magu spēlē. Skaidra lieta, ka mūsu varonis ar to nevar samierināties. Tiek sākta cīņa, kuras mērķis ir sagraut magus un viņu spēli ar cilvēkiem.

Lasot grāmatas triloģijas otro daļu arvien redzamākas kļūst fakts, ka šīs grāmatas ir tikai autora komercprojekts. Ja autors 800 lappušu laikā nespēj izveidot neko vairāk kā vienkāršu primitīvu tēlu, kas visu laiku virzās no punkta A uz punktu B. Galvenā varoņa iekšējo dzīvi varam raksturot elementāri – atriebšanās sistēmai, tai pat laikā neņemot vērā citus. Labi, lubu fantasy lielākā daļa no grāmatām ir tādas, bet nu pat tik primitīvas ir jāpameklē. Autors gan to visu mēģina noslēpt aiz vienas lielas mega klišejas – Kārtības cīņu ar Haosu. Šādas skatuves dekorācijas tiek izmantotas daudzos citos fantasy pastāstos, bet nu šī variācija par tēmu nav no tām labākajām.

Vai es jau pateicu, ka galvenais varonis ir ļoti stiprs mags, stiprāks par citiem? Ja nē, tad ziniet, maģijas teoriju viņš nesaprot nenieka (tādējādi atbrīvojot autoru no vajadzības izdomāt visādas viltīgas teorijas), taču kad lieta nonāk līdz rīcībai, viņš visu izdara intuitīvi.

Kāpēc es lasīju šo grāmatu, ja jau tik kritiski par viņu izsakos? Tādēļ, ka lidojot lidmašīnā neko vairāk jau arī nevajag, nav īpaši jāpiedomā, citādi sāks krist acīs pretrunas. Ir arī nedaudz nenoteiktības, jo varonim ejot un darot visu intuitīvi, tas atraisa rokas autoram no sižeta iepriekšējas plānošanas. Kopumā grāmata sliktāka par triloģijas pirmo daļu, jo jaunā pasaule jau iepazīta un vairs nespēj novirzīt uzmanību no autora paviršībām. Grāmatiņa nopelna 5 no 10 ballēm.

Мера хаоса by Дмитрий Казаков

Kazakov_Mera_haosa

Kārtējais slāvu fantasy gabals. Vienu otru Kazakova darbu bija nācies lasīt, tad nu prāta atslodzei nolēmu izlasīt arī šo gabalu.

Stāsta galvenais varonis Horsts Vihors ir parasts kurpnieks, kas devies pasaulē meklēt laimi un pelnīt naudiņu. Viņu aplaupa lielceļa laupītāji, nonāk svešā pilsētā bez graša kabatā un kāds mags viņu padara par savu izsūtāmo. Horsta pasaule arī ar oriģinalitāti neizceļas, visa cilvēce dzīvo uz pussalas, kuru no pārējās pasaules atdala siena, aiz kuras valda Haoss (dažādu monstru un dīvainu radījumu izskatā). Haosu rāmjos notur Ordenis un Vladika Porjadok (galvenais cilvēku dievs) kulta kalpi. Tad nu kurpniekam klājas kā standarta datorspēļu varonim, sākas ar aiziešanu uz lauku pēc gurķiem un beidzas ar visuma ļaunuma iznīcināšanu. Šeit gan nav tik traki, Horsta vienīgā vēlme ir tikt vaļā no maga pakalpiņa lomas, lai arī ko tas viņam nemaksātu. Viņa grūtajā ceļā ir palīgs vārdā Avti (profesionāls āksts).

Kā redzams sižets ir taisns kā slotas kāts, nekādu negaidītu pavērsienu. Arī pats Horsts ir cilvēks, kuru vada tikai viens mērķis, un ar īpaši dziļu pasaules uztveri neizceļas. Galvenais rīcības princips ir – darīs un tad jau redzēs, kā būs. Ja darot rodas iespēja kaut kam nesanākt, tad autors izstumj no krūmiem „klavieres”, kas visu nostāda savās vietās. Pie tam Horsts ir traki dusmīgs uz visiem magiem kā tādiem un kaļ plānus savas brīvības atgūšanai. Vietām autors pat mēģina filozofiski spriedelēt par tēmu – kas ir brīvība. Rezultātā tēma pacelta, bet nekas jēdzīgs pateikts nav, sak, visi jau esam nebrīvi.

Kopumā grāmata vērtējama kā parastā fantasy lubu literatūra, lasāma, bet acīmredzams komercprojekts. Kādēļ es viņu lasīju, lai sabalansētu savu lasāmvielu. Pēdējo mēnesi biju lasījis tikai salīdzinoši kvalitatīvus darbus, kur sižetam jādomā līdzi, kuros pat ir šādas tādas vērtīgas atziņas. Vienkārši gribējās palasīt arī kaut ko tādu, kas satur pelavas un kurā ir tikai darbība. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, lasāma, tikai nevajag brīnīties, ka pēc mēneša viss būs aizmirsts.

%d bloggers like this: