Navigate / search

ПЕЧАТЬ ЛЬДА by Сергей Малицкий

PechaLda

Puisis vārdā Rin Olfein ir senas aristokrātu dzimtas pēctecis. Viņa senči reiz ir nodibinājuši pilsētu Ais, kas atrodas cilvēku apdzīvotās zemes nomalē. Ais atrodas uz paugura, kas savukārt atrodas dēmonu apsēstas zemes vidienē. Pilsētas iedzīvotājiem ir līgums ar dēmonu, tas viņus neaiztiek, bet par aizsardzību jānēsā dēmona uguns zīme. Tā nu viņi visi tur laimīgi dzīvo pāris gadsimtus. Līdz dēmonam ienāk prātā mainīt spēles noteikumus. Rin ir vienīgais, kas spēj nosvērt svaru kausus par labu pilsētiņas iedzīvotājiem, jo tieši viņam ir Ledus zīmogs. Ko ar viņu darīt un kā pielietot, nevienam īstas skaidrības nav. Ir puisim arī personīgas dabas problēmas – ienaidnieki, kas vēlas šo zīmogu atņemt, hronisks finansējuma trūkums un neredzami manipulatori, kas manipulē ar viņa dzīvi.

Šī ir Ovettas zemju triloģijas trešā grāmata. Jāatzīmē, ka iesākumā nemaz nav viegli saprast, kur tad te ir tas turpinājums. Darbība notiek sazin kur, nav arī īstas skaidrības, cik gadi pagājuši no iepriekšējās grāmatas notikumiem. Pasaule ir pavisam cita, problēmas pavisam citas. Apdzīvotās pasaules gals ir hipotētisks, un ikdienā īpaši neuzpeld. Arī aktīvo dalībnieku skaits ir reducēts līdz minimumam.

Stāsta struktūra tradicionāla, kvests ar kautiņa elementiem. Galvenais varonis staigā pa pilsētu viens pats vai uzticamu draugu pavadīts. Tiekas ar cilvēkiem, vāc jaunu informāciju un cenšas izdzīvot. Neteiksim arī, ka varoņu raksturi būtu baigi detalizēti izstrādāti, par lielāko daļu no viņiem mēs uzzinām, tikai tik daudz cik vajadzīgs grāmatas mērķiem (varbūt tādēļ viņa ir neraksturīgi plāna 150 lapaspuses plānāka par autora standarta darbu).

Kopumā darbs, lai arī īss, ir tāds nedaudz garlaicīgs. Iesākumā tu gaidi iepriekšējo grāmatu varoņu parādīšanos. Tad sapratis, ka nespīd, atklāj, ka galvenais varonis ir tāds memļaks, kas peld pa straumi un ļauj citiem lemt savā vietā. Tad nevari sagaidīt grāmatas beigas. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma un beigas tomēr ir visai savdabīgas, lai neteiktu vairāk.

ОПРАВА ДЛЯ БЕЗДНЫ by Сергей Малицкий

Oprava dla bezdni

Šī ir Ovettas pasaulei veltītās triloģijas otrā grāmata. Grāmatas darbība turpinās četrus gadus pēc pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. No vecajiem varoņiem dzīvas ir palikušas tikai Kessaa un Aira. Parādās jauni tēli, no kuriem galvenais ir jauns bal tautas karotājs Mariks.

Ovett pasaulē ir, tā sakot, izmainījusies ģeopolitiskā situācija. Henni (laikam huņņu analogs) nolemj pamest savu dzimto stepi un parādīt pārējai pasaulei, kurš te ir galvenais. Viņiem uzrodas izpalīgi arī Surras karaļvalsts magu veidolā. Ja pavisam godīgi, tad visa grāmata lielākoties ir viens vienīgs karadarbību aprakstošs vēstījums. Jā, ir jau arī Marika un viņa komandas mēģinājums ietekmēt lielos pasaules notikumus, tos, no kuriem atkarīgs visas pasaules liktenis. Bet vismaz man šķita, ka kauju apraksti šoreiz autoram ir izdevušies daudz labāk par atsevišķu varoņu pārdzīvojumiem.

Interesanta šķita autora ideja par partizānu karu pret henniem, izskatījās, ka pasaulē, kurā kari notiek nepārtraukti, tas ir reāls jaunums. Arī daļa no vecajiem galvenajiem notikumu dalībniekiem diezgan viltīgā kārtā iegūst visai interesantu pagātni un mērķus. Tas piedeva stāstam, tā sakot, dziļumu un lika uz pāris pirmās grāmatas notikumiem paskatīties no cita aspekta. Radās arī pāris pretrunas personāžu stāstījumā, bet nekas, pieņemsim, ka viņi agrāk meloja.

Atšķirībā no pirmās grāmatas, galveno varoņu spējas ir diezgan nopietni uzlabotas, un vienam pret vienu viņiem pretiniekam vienkārši nav izredzes, bet tādēļ jau ir veseli leģioni ar ienaidniekiem, kas kalpo viņiem kā pretspēks. Grāmata izlasās ātri, bet tas arī ir tās galvenais pluss. Jā, mēs uzzinām šo to jaunu par Ovettas pasauli, bet nekā būtiska. Nobeigums gan mani sarūgtināja – izskatījās tāds sasteigts.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Tāds viduvējs gabals ar pāris supervaroņiem, kuriem grūti klājas tikai pašu muļķības dēļ.

%d bloggers like this: