Navigate / search

4 истории (как издавали фантастику в СССР) by Алексей Караваев

4 истории (как издавали фантастику в СССР) Алексей Караваев

Šo grāmatu man vajadzēja tajā brīdī, kad es ieraudzīju viņas vāku. It kā jau mīlu stāstīt, ka manus žanru lasīšanas paradumus definējušas sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”, “Fantastikas pasaulē” un “Apvārsnis”. Taču ne mazāku iespaidu uz mani atstāja pusaudžu gados lasītās sērijas krievu valodā “Зарубежная фантастика” un “Библиотека Приключений и Научной Фантастики”, tādēļ vienkārši nevarēju grāmatu palaist garām. Tās sagādāšana gan nebija tik vienkārša, jo iznākusi salīdzinoši nesen, un no Krievijas pašam sūtīt nebija vēlme, tad nācās vien iet uz Polaris grāmatnīcu un pasūtīt, izmantojot viņu pakalpojumus. Un skat, pēc nedēļas grāmata jau bija manā plauktā.

ŠĪ grāmata sastāv no četriem stāstiem, kā jau tas norādīts viņas nosaukumā. Pirmais stāsts ir veltīts sērijas “Библиотека Приключений и Научной Фантастики” izdošanai. Šīs sērijas pirmsākumi meklējami vēl pirms Lielā Tēvijas kara, kad tika izlemts izdot grāmatas, kuras būtu interesantas un pamācošas pusaudžiem. Tā nu šī izdošana turpinājās daudzus gadu desmitus. Autors izstāsta un parāda visu, ko vien viņš zina par šo sēriju. Te ir atrodams bagātīgas ilustrācijas, kas parāda grāmatu izdošanas tendences. Ja sākumā tika kopētas franču Žila Verna grāmatu sērijas, tad ar laiku mākslinieki paši piešāva roku. Tāpat vāku dizains un iespiešanas kvalitāte daudz liecināja par grāmatas izdošanas brīža tipogrāfijas stāvokļa, papīra un krāsu pieejamības. Sērija bija tik populāra, ka var pat uzrakstīt šo to par pakaļdarinājumiem. Jāpiezīmē, ka daļa no šīs sērijas grāmatām nonāca arī līdz latviešu lasītājam sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros.

Otrā un visizvērstākā tēma ir par zinātniski fantastisko darbu publikāciju vēsturi žurnālā “Техника-молодежи”. Tas ir savdabīgs spogulis, kas parāda padomju fantastikas rašanās etapus. Ideoloģijas uzspiestos standartus un reizēm žurnāla redakcijas uzdrīkstēšanos izdot kaut ko ne pārāk atbilstošu partijas līnijai. Kopsavilkumā sākumā ar padomju fantastiku bija pavisam švaki, pat ASV publicētie un žurnālā pārpublicētie viduvējie darbi gāja uz urrā un lika padomju fantastiem grauzt nagus. Bet tad atnāca Jefremovs un brāļi Strugacki, ar kuriem tad arī aizsakās nopietna fantastikas žanra attīstība. Autors daudz laika veltījis tam, lai pavēstītu ko kurā laika periodā drīkstēja publicēt ko ne, izskaidrojot arī kādēļ. Piemēram, Klarka viena no Kosmiskajām Odisejām nogāza žurnāla redakciju, jo publicētajā stāstā zinātnieki tika saukti padomju disidentu vārdos. Cenzūra nepamanīja, redakcija nenokontrolēja, partija bija dusmīga.

Trešais stāsts ir par padomju laikos publicētajām zinātniski fantastiskajiem aprakstiem. Tiek kalpoja kā ieskati tajā kā padomju rakstnieks, zinātnieks, slavens cilvēks vai vienkāršs biedrs redzēja Gaišo nākotni. Parasti prognoze apraksts bija visnotaļ tuva nākotne, kurā Gaišā nākotne ir pavisam tuvu, pilsētās lido automobiļi un komunisms uzvar visā pasaulē. Taču kā jau tas īstermiņa prognozēm lemts, tās uz prognozēto datumu vēl atceras lasītājs, un ir neliela vilšanās gan autoram, gan lasītājam. Taču šie īsstāstiņi ļoti labi ilustrē laikmeta cerību attīstību, un var tikai apbrīnot autora pacietību to visu atrast, sakompilēt un uzrakstīt secinājumus.

Ceturtā un pēdējā nodaļa ir par sēriju “Зарубежная фантастика”, domāju, ka padomjlaikos to ir lasījuši daudzi, ja jau pat es to darīju. Man bija interesanti novērot, kā daļa no šīs sērijas grāmatām ar pāris gadu nobīdi tika izdotas latviešu valodā mūsu pašu “Fantastikas pasaulē”. Laikam tā bija drošāk, ja jau lielais brālis izdeva un nevienam par to nekas nebija, tad arī latviski var droši. Šī man vairāk bija gremdēšanās atmiņās, skatoties uz grāmatu vāku ilustrācijām un cenšoties atcerēties, kur un kad es šo grāmatu lasīju. Visas gan man nav paveicies izlasīt, bet lielāko daļu gan. Ja kāds nezina, tad šajā sērijā ir fantastiski stāstu krājumi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaists noformējums, autors ir īsts erudīts zinātniskās fantastikas izdošanas smalkumos un labprāt ar savām zināšanām dalās ar lasītāju. Grāmata ir katra iztērētā centa vērta, pat tagad pēc izlasīšanas es viņu laiku pa laikam pāršķirstu. Ja kāds sadomātu uzrakstīt un izdot grāmatu par zinātniskās fantastikas sēriju izdošanu Latvijā, tad šis darbs viņam varētu kalpot kā iedvesmas avots.

Pēdējā atlanta atgriešanās by Aleksandrs Šaļimovs

Pēdējā atlanta atgrišanās

Šaļimovam kā zinātniskās fantastikas autoram manā bērnībā bija liela ietekme, pāris grāmatas esmu blogā jau paspējis aprakstīt lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Nenoturējos un paņēmu vienu no saviem bērnu dienu favorītiem. Pie šīs grāmatas es tiku pasūtot to pa pastu, reiz bija tāds pasākums pirms amazon laikiem, kad no avīzes izgriezi anketiņu, atzīmēji, ko vēlies pasūtīt un aizsūtīji pa pastu. Un tad kādu dienu tev atnāca vesela kaudze ar grāmatām. Man kā lauku puikam un tāli no grāmatbodēm dzīvojošam, tāds pasākums bija īsts atspaids iekrātās naudas notriekšanai.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, un tie pēc būtības ir tipiski autora daiļdarbi. Viņa galvenās vadlīnijas ir – nākotnē ir iestājies komunisms, padomju zinātnieki ir vislabākie, mūsu tagadnes attieksme pret apkārtējo pasauli rada draugus pašu nākotnei, citplanētiešu iespējamība. Viņa stāstos galvenais ir un paliek cilvēks ar visām savām vājībām un, lai arī nākotnē viņi kļūst arvien gudrāki, pēc būtības viņi ir un paliek cilvēki, kas gatavi ziedoties savu mīļo un citu labā.

Tagad nedaudz par katru stāstu:

Planētas attīrītāji – Viraks ir plaša struktūra, kas nodarbojas ar Zemeslodes attīrīšanu. Mūsu laikos mēs biosfēru esam tā sagandējuši, ka darba pietiek mūsu pēctečiem vēl simtiem gadu. Ir nogremdēti ķīmiskie ieroči, kodolatkritumi un pat izbūvēti slepeni militārie objekti. Īvs ir viens no attīrītājiem, kuram nākas aiz mums sakopt. Stāsts ir vairāk kā nākotnes ilustrācija, (tajā gan nav interneta, un komunikācijas ar pašvakas) kurā iestājies komunisms, un ar dīkdienību nodarbojas vien 40 miljonu zemes iedzīvotāju. Tāda ekskursija pa Atlantiju, Kluso okeānu un Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem. Bērnībā labi rosināja fantāziju, tagad stabils darbs.

Pēdējā atlanta atgriešanās – mīļākais grāmatas stāsts, esmu to pārlasījis neskaitāmas reizes. Kad lasīju, tad vēl nemaz nezināju, ka pats arī kādreiz aizbraukšu uz Madeiru, kas šajā stāstā ir viena no Atlantīdas provincēm. Atlantīdas tēma mani vienmēr ir fascinējusi. Stāstā centrālais temats, par to ka nopietni zinātnieki reizēm par daudz ignorē leģendas, par to, ka tehnoloģijas jālieto pārdomājot visus aspektu un, ka karš pie laba gala nenoved.

Kas nospiedīs bremzi – īss stāstiņš par bruņošanās sacensību un zinātnieku vietu tajā. Labs, bet par nodrāztu tematu.

Mūris – distopisks stāstiņš par cilvēkiem, kas izdzīvojuši pēc kodolsprādziena. Visiem viņi ir miruši, tikai paši sev viņi vēl ir dzīvi.

Trešais gredzens – mans otrs mīļākais stāstiņš par Faetonu. Arī par to, cik kari ir slikti, un kādēļ Faetona atliekas ir bīstamas pat nākotnes pētniekiem. Fiziski varbūt Saules sistēmā tas nebūtu iespējams, bet stāstam tas piedod negaidītu atrisinājumu.

Tikšanās uz Aostas – par mazo planētu kolonizēšanu, un cik iespējams mēs esam nespējīgi atpazīt sev svešas saprātīgas būtnes.

Grāmata man patīk vēl joprojām – 7 no 10 ballēm. Pārlasot desmito reizi nav vairs tas kā pirmo, bet joprojām lasāma. Ja vēl nav nācies izlasīt un nebaidies no komunistiskās gaišās nākotnes, ieteiktu izlasīt.

Dārdu aizas noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Daardu_aizas_nosleepums

Parāva mani uz bērnības atmiņām, un nolēmu šogad nedaudz vairāk pievērsties tām fantastikas grāmatām, kuras bērnībā uz mani bija atstājušas lielu iespaidu.

Dārdu aiza bija no tām, kas neatradās manā grāmatu plauktā un, lai pie viņas tiktu, nācās apmeklēt bibliotēku. Šīs grāmatas galvenie plusi manā bērna prātā bija – citplanētieši, dinozauri, laika mašīna. Grāmatu droši vien ņēmu kādas četras reizes, nu bija pienācis laiks izlasīt to vēlreiz.

Grāmatā ir četri stāsti. Pirmais „Dārdu aizas noslēpums” vēsta par senu citplanētiešu artefaktu, kuru nejauši padomju zinātnieki uziet Mongolijā. Sākas viss ar mīklainu ASV pavadoņa bojā eju. Skaidra lieta, ka kapitālisti pie visa vaino padomju ieročus un pieprasa veikt izmeklēšanu. Tiek izveidota darba grupa, kurā ietilpst gan padomju, gan amerikāņu zinātnieki. Kad riebīgais kapitālistu roklaiža Pigsters pārliecinās, ka krievi neko no aizdomīgās vietas nav gaisā šāvuši, visu noraksta uz anomāliju un aiztinās mājās, lai uzdotu par saviem padomju zinātnieku tēzes, tad tikai sākas īstie atklājumi.

„Baltā kontinenta spoki” – darbība noris Antarktīdā, kādas korporācijas finansētas ekspedīcijas dalībnieki atrod bagātas urāna raktuves. Skaidra lieta, ka viņi tur muti, lai par to neuzostu padomju zinātnieki. Diemžēl rūdas raktuves izskatās jau tiek izmantotas. Sāka arī pazust polārpētnieki un situācija kļūst arvien dramatiskāka. Beigās viņiem palīgā spiesti doties padomju polārpētnieki.

„Dinozauru mednieki” – kāds polis, kas nav uzspējis atgriezties mājās pēc kara, nodarbojas ar retu dzīvnieku medīšanu Kongo džungļos. Diez kas jau nav vietējos apspiež beļģu kolonizatori, plosās slimības, un vispār viss ir slikti. Viņam tiek izteikts piedāvājums no kāda bagātnieka par 50’000 USD nomedīt īstu tiranozauru. Iepriekšējā ekspedīcija gājusi bijā mīklainos apstākļos, un par dinozauru eksistenci liecina vien viena fotogrāfija. Pilnībā izpaužas kapitālistu alkatība un dzīšanās pēc peļņas neskatoties uz neko.

„Bēglis” – kāds onkulis stāsta par dīvainu atgadījumu Otrā pasaules kara laikā Krimas apkaimē. Viendien viņš uzdūries dīvainam jaunietim vārdā Albīns, kas acīmredzot nav draudzējies ar realitāti. Cilvēks izskatījies pēc tāda, kam problēmas ar galvu, bet visādi citādi mierīgs. Nēsājis dīvainu jostu ar daudziem cilindriņiem, kurus visu laiku grozījis. Apgalvojis, ka esot no nākotnes, bet tikai netiekot atpakaļ. Lai vai kā, pret fašistiem cīnījās labi.

Tādi jauniešiem paredzēti stāstiņi, kas reizē uzbur jaunas pasaules un arī parāda padomju cilvēka pārākumu pār pūstošo kapitālismu. Stāsti nav slikti, un ja atmet ideoloģisko zemtekstu, tad atzīstami par labiem. Lieki piebilst, ka bērnu dienās vērtēju šos stāstus kā izcilus un par kaut kādu tur zemtekstu tur pat neaizdomājos, jo te tak bija rakstīts par citplanētiešiem un dinozauriem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja es vēl pēc 20 gadiem spēju atcerēties katra stāsta notikumus, tas nepavisam nav slikti. Ja kāds mana ieraksta uzmundrināts arī vēlēsies izlasīt, tad atminies – padomju cilvēks te tiks slavināts tieši un netieši!

%d bloggers like this: