The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

long warPar šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas  tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka esmu Prečeta  fans, esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem. Šo grāmatu ar iepirku, tiklīdz uzzināju par tās eksistenci. Un izlasīju jau tās iznākšanas dienā.

Tātad cilvēce ir sasniegusi jaunu līmeni. Izrādās, ka tepat blakus eksistē miljardiem paralēlas Zemes, kuras ir līdzīgas mūsējais tikai bez cilvēkiem. Viss, kas ir vajadzīgs, lai turp nokļūtu ir Soļotājs, mājas apstākļos izgatavojams aparāts, kas sastāv no pāris vara vadiem, trīs virzienu slēdža un kartupeļa kā enerģijas avota. To visu smuki iepakojam kastītē, un nav vairs nekādu šķēršļu, lai soļotu pa paralēlajām Zemēm. Noklikšķini slēdzi uz Rietumiem vai Austrumiem, un esi jau paralēlajā pasaulē, ja pret soļošanu ir alerģija, tad nāksies vien nedaudz pavemt, bet pēc pāris minūtēm atkal būsi gatavs ceļojumam. Vienīgais nedrīkst ņemt līdzi neko, kas satur dzelzi. Skaidra lieta, ka uz Zemes neviens nav gatavs šādiem notikumu pavērsieniem, cilvēki pamet darbus un dodas kolonizēt jaunas zemes, kur pilnībā var iztikt izmantojot parasto medīšanas un vākšanas metodi.

Grāmatas galvenais varonis Džošua ir dabisks soļotājs, viņam nemaz aparāts nav vajadzīgs, viņš spēj to izdarīt tāpat un vēl viņam nepatīk, ja uz pasaules bez viņa ir vēl kādi cilvēki. Tā nu viņš ir pasauļu pētnieks vienpatnis, kas laiku pa laikam palīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam, līdz viņš sastop Lobsangu. Lobsangs, datorā reinkarnējusies tibetieša apziņa, kas pēc būtības ir vienas no lielākās Zemes korporācijas neformālais vadītājs. Lobsangs piedāvā Džošua doties ceļojumā uz Zemi 1000 000 un, ja iespējams, vēl tālāk.

Ko lai saka? Ideja, lai arī ne jauna, ir brīnišķīga. Daudzās pasaules uzbur prātam neaptveramas perspektīvas. Lai arī visas viņas ir tā pati mūsu Zeme, tomēr katrai ir šādas tādas atšķirības un, jo tālāk tās ir rindā no mūsu realitātes, jo atšķirīgākas tās ir. Te ir dažādi dzīvnieki, meteorītu iznīcinātas pasaules, pasaules ledus laikmetā, atrodami arī elfi un troļļi. Savdabīgas pussaprātīgas rases, kas arī prot soļot cauri realitātēm. Lielākoties viņiem nav nekādas daļas gar cilvēkiem, bet satiekoties iznākumi var būt dažādi no slaktiņiem līdz mēģinājumiem vienam otru izprast.

Es šo grāmatu sauktu par labas idejas ieskicējumu. Viņā ir daudz detaļu, bet trūkst kaut kāda mērķa un sakarīga sižeta. Sanāk tāds bezgalīgais ceļojums, kur fragmentāri tiek aprakstīts pieredzētais. Tas viss lasīšanu padara tādu vienmuļu un vietām pat neinteresantu. Nav arī Prečetam raksturīgā humora un daudzo atsauču uz mūsdienu reālijām. Stāsts nav slikts, bet neradīja tādu pabeigtības un pārdomātības iespaidu. Laiku pa laikam tiek iestarpināti tādi īsstāstiņi, kas atspoguļo jaunās Zemes dzīves reālijas, tie gan ir noslīpēti un jauki, bet lielākoties absolūti nepiesaistīti sižetam. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, bet, ja nesanāk, var neuztraukties.

 

UR by Stephen King

UR by Stephen King

Tā kā visi (Lasītāja, Doronike, Ilze un Dainis) sasparojušies uz Kinga darbu lasīšanu, es kā īsts latvietis nevarēju palikt malā un arī izlasīju vienu grāmatiņu, kuru biju glabājis neaizskaramajā rezervē. Šo stāstiņu Kings sarakstījis tikai un vienīgi Kindle grāmatu veikalam. Bija nācies par to lasīt gan ļoti labas, gan sliktas atsauksmes, un sliktās mani atturēja no stāsta lasīšanas.

Tātad tipiskais Kinga varonis, angļu literatūras pasniedzējs ap gadiem nedaudz pāri trīsdesmit, nesen izšķīries ar savu draudzeni. Šķiršanās iemesls visai triviāls, tā vietā, lai šamais uzklausītu savas draudzenes problēmas, viņš lasa grāmatu un tikai nosaka – aha. Sākas vārdu pārmaiņa, kur viens tiek nosaukts par analfabētisku kuci un otrs par dauni, kas lasa papīra grāmatas. Tad nu pārdzīvojot šķiršanos, galvenais varonis nolemj iespītēt un pasūta Kindle lasītāju. Kindle pienāk vienas dienas laikā un dīvainā kārtā ir ar rozā korpusu un kaut kādu UR funkciju. Spēlējoties ar to tiek atklāts, ka UR nozīmē paralēlās pasaules un tā piedāvā pasūtīt grāmatas arī no citām realitātēm, kur rakstnieki ir miruši vēlāk un uzrakstījuši vairāk. No sākuma tas viss šķiet pēc kāda datorika joka, līdz kļūst skaidrs, ka tas nav nekāds joks.

Man šī grāmata atgādināja vienu no Šeklija stāstiem “Šis tas par velti” , tur ar galvenais varonis dabūja savos nagos sev neadresētu sūtījumu. Stāsta koncepts ir vienkārši izcils, vismaz man Kindle īpašniekam un cītīgam grāmatu lasītājam iespēja lasīt paralēlo visumu autoru darbus norautu jumtu. Grāmatas varonim notiek tas pats, viņš atklāj, ka Hemingvejs ir sarakstījis grāmatu par suņiem (neesmu Hemingveja speciālists, bet tas laikam ir viņu cienītāju slapjais sapnis), Šekspīram atrodas nelasītas lugas. Vispār dzīve ir par īsu, lai izpētītu viena autora daiļradi paralēlajās pasaulēs, kuras ir pāri par desmit miljoniem. Pasākumā tiek iesaistīti draugi un līdz šai vietai stāsts ir foršs un jauks. Tad viņi atklāj iespēju lasīt arī paralēlo pasauļu avīzes, tas arī vēl nav nekas slikts, ir interesanti uzzināt dažādas lietas, kas notikušas savādāk citās pasaulēs, pat ja dažas pazūd pēc Kubas krīzes. Te man radās iespaids, ka Kings ir ielicis pamatu savai grāmatai “11/22/63”. Galvenais lietošanas nosacījums ir nepārkāpt Paradoksa likumus. Iesākumā tas izdodas viegli, līdz varonis atklāj iespēju uzzināt pašam sava apvidus lokālo nākotni.

Šo stāstiņu varētu droši pielikt pie “Dark Tower” cikla, arī te dominē Tornis un Roze, kurus rausta izmaiņas notikumu secībā, stari ir salauzti un realitātes turas kopā uz puņķiem. Tomēr beigas varēja būt labākas, atrisinājums bija tik prasts un atmazka tik vienkārša, ka zinot realitātes sargus no citām Kinga grāmatām, man nolaidās rokas. Kopumā, ja neskaita nobeigumu, stāsts bija labs lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka otrreiz nepārlasīšu, bet iztērēto sešu dolāru arī nav žēl.

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Devyatyj

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas  mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Спасение из ада by Юрий Иванович

Spasenjije iz ada

Ja pareizi atceros, tad pēc šīs sērijas pirmās grāmatas izlasīšanas, nolēmu vairāk šī autora darbus nelasīt. Tā nu sanāca, ka reiz nekas cits prātīgs nebija pieejams, un nācās vien pieķerties viņa jaunākajam garadarbam, kas mums vēsta par Dmitriju Svetozaru.

Dmitrijs ir cilvēks, kuram piemīt spējas pārvietoties starp pasaulēm. Vai tās ir paralēlās, vai vienkārši kādas citas mūsu Visumā, to nezina pat viņš pats. Skaidrs, ka ar šādām unikālām īpašībām apveltīts cilvēks nodarbojas ar deficīta preču piegādi un tirdzniecību no vienas pasaules uz otru. Pirmajā grāmatā viņa darbība izraisīja Zemes specdienestu interesi, kas Dmitrijam beidzās ar pamatīgu svina devu organismā un grāmatas beigām.

Cikla otrā grāmata tiek veltīta Dmitrija centieniem atbrīvot savu mīļoto Aleksandru no specdienestu nagiem.Un cīņu ar kādas paralēlās pasaules impērijas režīmu. Šīs impērijas teritorijā atrodas Monolīts, kas traucē Dmitrijam brīvi teleportēties tās teritorijā. Protama lieta, ka arī impērijas pavalstnieki gaida atbrīvotājus no nelikumībām un priesteru ekstrasensu jūga. Tad nu pie darba ķeras Dmitrijs ar 5 specnaz karavīru grupu. Pēc vajadzības epizodiski piesaistot vēl pāris simtus bērnus ekstrasensus.

Kopumā pirms lasīšanas jau zināju, par ko lasīšu. Lasīšu par Dmitrija nepārspētajiem varoņdarbiem, viņam pat neveiksme būs lielāka par veiksmi. Viss notiksies, ja radīsies sarežģījumi, tad tieši viņa personīgā iejaukšanās visu laimīgi atrisinās. Viņa klātbūtnē valstis, kas karojušas gadsimtiem, pēkšņi kļūs draudzīgas un apvienosies kopīgam cēlam mērķim. Tāda naiva utopija par viduslaiku industrializāciju ar progresīvām metodēm ar tiešu supervaroņa piedalīšanos. Šajā ziņā autors vilties nelika; viss gaidītais piepildījās.

Protams, visa cieņa autoram reti kurš spēj vienlaicīgi strādāt pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Tomēr diemžēl grāmatu kvantitāte nebūt nenozīmē kvalitāti. Lietu nedaudz glābj autora bagātā fantāzija un viņa uzburtās pasaules detalizācijas ziņā ir diezgan virs vidējā rūķelfacilvēkzemes. Tomēr sižets man šķiet ir padevies tāds panaivs, bet varbūt tā ir mana paša problēma.

Kopumā autoram dodu 4 no 10 ballēm. Ja nav ko lasīt, tad var palasīties, ja, paņemot grāmatu, esi aizmirsis cik tālu iepriekšējo reizi biji izlasījis, nesatraucies atšķir uz aci un vari mierīgi lasīt tālāk neko būtisku zaudējis nebūsi. Lasīšana obligāta šķiet tikai Ivanoviča daiļrades īsteniem faniem. Tie tad arī varēs teikt „Izlasīju, man patika.”.