Lai gan maršruts Rīga – Parīze vienai dienai neliekas diez ko ambiciozs, plāns ir pietiekami nopietns priekš 2 vecvecākiem, jaunās māmiņas, trīsgadnieka un 7 mēnešus veca mazuļa. Cēlāmies jau pirms septiņiem, lai laicīgi nokļūtu lidostā uz reisu 9.05. Jāpiemetina, ka iečekošanās un lielās somas tika aizvestas uz lidostu jau iepriekšējā dienā, tāpēc īpaši nebija jāsteidzas. Tas nu bija viens pareizs lēmums, citādi no rīta jau dabūtu pamatīgi iestresot. Pirms iekāpšanas lidmašīnā tika ievērtēts jaunais lidostas bērnu laukums – abiem puikām patika, un kāda pusstunda pagāja nemanot.
Pats lidojums ne ar ko īpašu neizcēlās, ja nu vienīgi ar to, ka tas bija Ernesta pirmais lidojums, un viņš uzvedās visnotaļ atzinīgi. Vēl varētu pieminēt brokastis – pankūkas ar ievārījumu pilnīgi noteikti bija virs vidējās lidmašīnu pārtikas līmeņa. Parīzē mums plāns sekojošs – ar vilcienu aizbraukt līdz centram. Tur sadalīties divās grupās – vieni nodod bagāžu, lai nav jāvadā apkārt, otri ar bērniem pa taisno dodas uz Jardin des plantes, kur ir plānots pavadīt kādas piecas stundas līdz brīdim, kad jādodas uz Orly lidostu uz nākamo reisu. Jardin des plantes kvartāls tika izvēlēts tāpēc, ka ļoti tuvu Austerlicas stacijai, tur ir neliels botāniskais dārzs, vairāki muzeji, zoo dārzs un arī bērnu laukums. Patiesībā, kad ar pārsēšanos beidzot nonākam botāniskajā dārzā, jau ir tāds nogurums, ka bez kolas vairs vienkārši nevar. Vafeles vēl vairāk atjauno cukura rezerves, un nu jau sāk rasties interese par blakus esošo īrisu dārzu, kas ir pilnos ziedos. Mums ļoti patika – tādas krāsas!!! Pilnīgi nezinu, kuri patīk labāk!
Kad esam atkal apvienojušies, dodamies uz Dabas muzeju, kur izstādīti visādi izbāzeņi utt. Pa ceļam apjūsmojam rožu dārzu, kas arī pilnos ziedos, bet pats muzejs laikam nebūs starp tiem, ko līdz mūža galam atcerēties. Laikam pie vainas tumšais apgaismojums, jo visiem sāk nākt miegs, jautājums tikai, kā kurš ar to tiek galā. Ernests aizmieg jau pirmajā stāvā, Matīss otrajā stāvā paziņo, ka zilonis ir čūska, bet pieaugušie trešajā stāvā jau sāk nopietni žāvāties.
Ejam atkal saulītē un apciemojam makdonaldu. Visi pieliek pilnas māgas un ir gatavi vēl vienai pastaigai pa dārzu un arī bērnu laukuma apmeklējumam. Bērnu laukums ir labs, bet ļoti pilns.
Tad nu arī pienāk laiks izklaižu beigām, jo jādodas uz Gare du Nord pēc bagāžas un tad uz lidostu. Braucam ar metro, lai nav jāpārsēžas, bet tas nozīmē kādas 7 pieturas. Metro pilns līdz malām, bet ar bērnu iedod apsēsties. Aizbraucam bez bļaušanas. Tad kātojam cauri Gare du Nord. Tas nu bija viens murgs, jo stacija liela, bet bagāžas glabātuve ir pretējā galā. Veiksmīgi dabūjam mantas un desojam atkal atpakaļ uz piepilsētas vilcienu. Ar to jābrauc ilgi, kādas 12 pieturas. Bērniem tas piegriežas, un brauciens izvēršas diezgan grūts. Aizbraucot vajadzīgajā stacijā, uzzinām, ka shuttle vilcieniņš tieši šodien nebrauc un tā vietā norīkoti autobusi. Nu nekas, braucam ar autobusu. Tas gan prasa vairāk laika, bet beigu beigās esam klāt. Un labi, ka esam jau internetā iečekojušies, citādi lidmašīnu laikam nebūtu nokavējuši, bet sajukuši prātā pilnīgi noteikti. Rinda jau tā ļoti gara, un katram kaudze ar mantām. Pie bagāžas nodošanas rindas praktiski nav, tā kā tiekam ātri cauri. Tā kā tas ir 2stāvīgais Boeing 747-400, tad iekāpšana prasa kādu stundu. Labi, ka mums pietiek prāta nepiekrist laipnajam uzaicinājumam doties uz lidmašīnu ar bēbīti kā pirmajiem. Iekāpām gandrīz pēdējie, un arī tad vēl visu paspējām!
Ernestam tiek zīdaiņu gultiņa pie sienas piestiprināma un paciņa ar 2 ēdamajiem burciņās, lacīti un mantiņu. Matīss aizmieg praktiski momentā un paliek bez vakariņām. Un nav arī ko nožēlot, jo nekā īpaša nebija. Šajā komponentē Corsair noteikti nav manā Top 3. Arī inflight entertainment atpaliek no aziātu aviokompānijām.
Par šīs grāmatas izlasīšanu es biju domājis jau sen. Tā vienmēr bija atrodama lidostu grāmatnīcās un manās amazon rekomendācijās. Tomēr līdz lasīšanai gan vēl nebiju ticis. Kad ieraudzīju grāmatu izdotu latviešu valodā, grāmata momentāni pabīdījās manā izlasāmo sarakstā par kādām divsimts vietām. Ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie grāmatas „Ellīgs gads Parīzē” un pie lasīšanas ķēros uzreiz.
Uzreiz jābrīdina, grāmata ir romāns, un tādēļ tajā notiekošo nevajag uztvert par baltu patiesību. Grāmatas varonis Pols Vests ir tipisks brits, kas ieradies gadu pastrādāt Parīzē pie tējnīcu ķēdes atvēršanas projekta. Un skaidra lieta, ka šī gada laikā viņš sastopas ar visām tām lietām, ar kurām britiem asociējas Francija. Tas ir suņu mēsli uz ielām, nebeidzamie streiki, darba dienas pavadīšana kafejnīcās, protestēšana, dzīvokļa atrašanas problēmas un pat māja Francijas laukos.
Tā kā autora specializācija ir komiski skeči, tad šīs lietas grāmatā netrūkst. Tai pat laikā nevar teikt, ka viņa joki būtu nodrāzti un nesmieklīgi. Šķiet, ka Pols Vests ar saviem piedzīvojumiem izdzīvo lielāko daļu no klišejām, kas tiek saistītas ar frančiem. Autora rakstības stils ievelk lasītāju Pola Vesta dzīvē un nemaz nešķiet, ka šis cilvēks būtu izdomāts. Sevišķi, ja ņemam vērā, ka situācijas, kurās viņš nonāk patiešām ir tipiskas Francijai. Man gan šajā valstī ir nācies nodzīvot vien pāris nedēļas, tomēr šī ir vienīgā valsts, kur es esmu iekāpis suņa mēslos, un redzējis patiesu prieku cilvēku acīs, kas ēd cietu bageti, kurai pa vidu ir iebāzta salātu lapa ar plānu šķiņķa šķēli.
Grāmatas pluss viennozīmīgi ir tās raitums un pietuvināšanās realitātei. Katrs, kas nedaudz bijis Francijā (pat ja nebūs brits), spēs atrast kādu lietiņu, ar kuru pašam nācies saskarties. Kaut vai ar oficiantu, kuram ir pilnīgi vienalga vai viņam ir apmeklētāji vai nav. Lai gan portugāļi, manuprāt, viņus sit pušu. Neslikts ir arī galvenā varoņa mūžīgais optimisms un gaišais skats uz dzīvi.
Pie mīnusiem varētu pieskaitīt Pola Vesta diezgan vienveidīgos piedzīvojumus. Lielākoties tie ir mēģinājumi ar kādu pārgulēt vai pārgulēšana. Rodas priekšstats, ka galvenais varonis ir seksuāli norūpējies tips. Bet nu kaut kā jau tās franču sieviešu priekšrocības ir jāizceļ.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasās ļoti ātri, un nemaz negribas mest tai mieru pirms sasniegts otrs vāks. Cik var noprast, pat Francijā šī grāmata ir kļuvusi populāra, kas liecina par franču spēju par sevi pasmieties. Izrādās arī, ka šai grāmatai ir veseli trīs turpinājumi ar Pola Vesta piedzīvojumiem. Es gan neriskēju tūliņ ķerties pie nākamajām grāmatām. Iemesls pavisam vienkāršs, ja nu grāmatās joki sāks atkārtoties, tad lasīšana būs sabojāta. Pagaidīšu kādu pusgadu, lai šī nedaudz aizmirstas un tikai tad ķeršos pie nākamās.
Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.
Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.
Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.
Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas. Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.
Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.
Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.
Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.
Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.
Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.
Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.
Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis. Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.
Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.
Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.
Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.
Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.
Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.
Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.
Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.
Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.
Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.
Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.
Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.
Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.
Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.
Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.
Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.
Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.
Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.
No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.
Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.
Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.
Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.
Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.
Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.
Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.
Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.
No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.
Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.
Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.
Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.
Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.
Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.
Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.
Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.
Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.
No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.
Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.
Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.
Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.
Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.
Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.
Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.
Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.
Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.
Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.
Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.
Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.
Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.
Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.
Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.
Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.
Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.
Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.
Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.
Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.
Rīts sākas ar viesnīcas atstāšanu, bija jau nedaudz pierasts pie pagraba istabas. Savācam mantas un dodamies uz izčekošanās procedūru. Visu pasākumu atkal runā Maija, es tradicionāli nesaprotu ne vārda. Norēķināmies pa viesnīcu un dodamies prom no Tūras uz Parīzes pusi.
Iesākumā, kamēr vēl rīts, nolemjam apmeklēt Blois pilsētiņu. Aizbraucam aptuveni līdz centram un novietojam mašīnu maksas stāvvietā. Nedaudz saputroju naudiņas un rezultātā mašīnu varam turēt kaut līdz vakaram. Par pirmo mērķi izvēlamies Blois pili. Kamēr ejam uz turieni, paspējam nedaudz izlīt. Nevienam lietussarga nav. Loģiski, jo Maiju es vēl Latvijā pārliecināju, ka lietussargu līdz nav vērts vilkt un, ka tas ir tikai priekš cilvēkiem no cukura. Tagad gan bišķi domas ir mainījušās.
Aizgājuši uz Blois pils iespējamo atrašanās vietu, sākas nākamā problēma. Nespējam uzreiz atrast ieeju pilī. Un kļūdas dēļ iemaldāmies maģijas muzejā. Tālāk par priekštelpu gan neejam, jo kaut kā negribas skatīties fokusus un par to vēl maksāt naudu. Ar otro reizi pils ieeja atrodas, vispār tur pat ir virsū rakstīts – ieeja muzejā. Tad nu dodamies pilī iekšā.
Blois pils arī ir slavena ar to, ka tur reiz mituši karaļi. Tur pat ir troņa zāle visa vienās lilijās un smukās vitrāžās. Un, protams, arī šeit savulaik ir bijusi Žanna d’Arka, lai saņemtu svētību no paša Reimsas arhibīskapa. Paši gan pilī visvairāk lielās ar savām kāpnēm, kas būvētas vairākus gadus un ir smuki izrotātas.
Pati pils kā jau pils, kabineti, koridori un slepenais Katrīnas Mediči inžu skapītis. Pilī pavadām kādas divas stundas laika. Man ir aizdoma, ka apskatījām visu ko vien var apskatīt. Apskatāmais ļauj saprast, kā agrākos laikos dzīvojies sabiedrības krējums. Labas mēbeles, visi deķi izšūti un logu stiklu vietās vitrīnas. No vitrīnām visvairāk man iepatikās Mediči simbols – dzeloņcūka un tāds kā sesks ar kroni galvā.
Vēl viena no pils raritātēm ir glezna ar meiteni vārdā Tognina Gonsalvus, viņas tēv s Pēteris savulaik atvests no Tenerifas un uzdāvināts karalim kā ūnikums. Puisis slimojis ar hipertrihozi smagā formā un tā viss ķermenis bijis klāts ar matiem. Šī slimība iedzimusi arī meitai un tā kādu laiku dzīvojusi Blois pilī.
Pa to laiku kamēr blandāmies pa pili arī laika apstākļi ir uzlabojušies, un dodamies atpakaļ uz automašīnu. Pa ceļam mēģinu no bankomāta dabūt ārā naudu, taču neveicas, tad sajaucu karti, tad pinkodus, metu mieru un dodos prom.
Nākamā vieta, kur esam nolēmuši apstāties ir pilsētiņa Vendome, bet tā kā piebraucot pie pilsētas atkal sāk līt lietus, mēs nolemjam Vendome baznīcu neskatīties, bet iegriezt netālajā maķītī papusdienot. Maķīši tagad ieviesuši lietu, ka uz katra ēdiena virsū uzrakstīts kaloriju daudzums, izskatās iespaidīgi, bet tik un tā no Lidiņa kartupeļu salmiņiem eļļā atpaliek.
Tālāk mūs ceļi aizved uz Chartres pilsētiņu, kurā atrodas viena no krutākajām katedrālēm visā Eiropā. Katedrāles torņi sniedzas augstumā pāri par 100 metriem. Pašu katedrāli var redzēt jau a gabalu pāris kilometru attālumā no pilsētas. Ļaudis mēļo, ka to varot redzēt arī no Eifeļa torņa Parīzē, kas atrodas 80 kilometru attālumā. Iesākumā gan nodarbojamies ar tīri sadzīviskām lietām, noparkojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies uz katedrāli.
Katedrāle tuvumā izskatās iespaidīgi, bet visas gotiskā stila būves tā izskatās. Ejot iekšā baznīcā, gandrīz norauju uz muti, aizķeroties aiz sliekšņa. Tas man atsauc atmiņā vietu no Bībeles, kur runāts par to, kā tie, kas nekaunas savas acis pret debesīm pacelt, galu galā pamatīgi par to norausies, tāpēc nolemju šad lūrēt arī, kur eju. Pati katedrāle ir ievērojama ar savām vitrāžām, jāatzīst, ka samelots nav tiešām, ir ko paskatīties. Labs bija Pastarās tiesas attēlojums rietumu rozē. Gandrīz visas ir viduslaiku oriģināli. Tad vēl slavenais labirints un protams iespēja uzrāpties tornī. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu tev ir dota iespēja uzkāpt ziemeļrietumu tornī. Pakāpieni ir daudz pāri pa 300. Kāpiens ir nopietns, bet tas ir tā vērts. Uzrāpjoties tornī, domājams, aptuveni 80 metru augstumā, var pamatīgi izpētīt Chartes pilsētu no augšas.
Tornī pavadām kādas 15 minūtes un, kad viss skatāmais apskatīts, kāpjam lejā. Nolemjam apstaigāt iekštelpas vēlreiz. Konstrukciju, ka atdala galveno altāri no pārējās baznīcas, nosaucam par VIP zāli. VIP zālei riņķī izvietotas skulptūriņas, kas ataino Jēziņa piedzīvojumiem bagātās dzīves ainiņas. Ir ganiņi, gudrie, krusti un debesbraukšana.
Dodamies atpakaļ uz Chartes pilsētiņu uz mašīnu, te man nenoveicas un pētot māju fasādes iekāpju suņa sūdā. Lieki teikt, ka uzreiz tieku informēts, ka mašīnā mani nelaidīs, kamēr nenomazgāšot sandales. Vispār jau to izdarītu arī bez atgādināšanas. Sandales notīrīšana paņem laiku, neliela pastaiga pa grantētu laukumu un tad ieiešana pāris veikalos. Vienā no veikaliem nopērku Maijai dzimšanas dienas dāvanu, viņa galu galā šodien jubilāre.
Tad dodamies Parīzes virzienā, pareizāk sakot, uz piepilsētu Buc netālu no Versaļas pils. Pa ceļam iebraucam veikalā – nopērkam salātus, šampanieti un eklērus. Atvars gan skata, ka eklērus nevajadzēja ņemt, to Latvijā uz Vanšinieka nākšoties atstrādāt. Aizbraucam uz viesnīcu, tā atrodas blakus kaut kādam mazajam lidlaukam, visu laiku lidmašīnas paceļas un nolaižas.
Salāti atklājas neēdami, ja Maksima salātus mazgā, tad franči viņus marinē etiķī un tādam droši var likt termiņu trīs mēneši, nekas, iztiekam ar pienu, zaptsmaizi, šampi un eklēriem. Rīt jādodas uz Versaļas pili, liekos gulēt.
Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.
Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.
Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.
Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.
Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.
Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.
Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.
Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.
Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.
Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.
Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.
