Navigate / search

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

Songs of the Dying Earth by George R.R. Martin and Gardner Dozois

SONGS OF THE DYING EARTH

Šī grāmata mani grāmatu veikalā uzrunāja. Un man viņu vajadzēja nopirkt uzreiz un tūlīt. Ar mobilā telefona palīdzību amazonē man tas izdevās pāris sekunžu laikā. Netipiski man, sāku lasīt to jau tai pašā vakarā. Un tipiski sev konstatēju, ka esmu daļēji iepircies. Pirmkārt, grāmatā atrodamie stāsti ir apkopoti, lai atspoguļotu kādu no Jack Vance “Dying Earth” pasaules aspektiem. Otrkārt, man par šādu rakstnieku un grāmatu bija pirmā dzirdēšana. Par to, protams, liels kauns. Tātad biju nopircis grāmatu, kas sastāv no daudziem stāstiņiem, kur darbība norisinās lielā mirstošās zemes pasaulē ar bagātu monstru biotopu un burvjiem uz katra soļa.

Nebija nekāds brīnums, ka pēc pirmajiem diviem stāstiņiem man gribējās grāmatu nolikt malā, patiesībā izdzēst un aizmirst. Tomēr saņēmos un lasīju, vienmēr, kad man nebija nekā labāka ko lasīt. Pagāja divas nedēļas un pa bišķam grāmatu piebeidzu. Grāmatā ir ap divdesmit stāstiņiem, tomēr, manuprāt, lasīšanas vērti ir tikai kādi pieci. Tie vismaz ļāva izprast pirmējo pasauli, neko par to nezinot, neatstājot daudzas mistiskas atsauces uz lietām, par kurām tu diemžēl neesi lasījis. Pārējie stāsti, lai autori man piedod, bija tādi viduvēji darbi, kas cieta no pārliekas liekvārdības, kas acīm redzami ir hipertrofēta ideja par Jack Vance stilu.

Tagad stāsti, kas man patika:

Kage Baker “The Green Bird – Mirstošās zemes pasaulē burvjiem ir grūta dzīve, viņiem galvās turas labi ja trīs burvestības, kad tā izteikta, tad jāmācās no jauna. Tomēr, ja tev ir divi papagaiļi, kas nesaprot, ko paši runā, tad tu kļūsti par staigājošu burvju grāmatu. 10 no 10 ballēm,

Phyllis Eisenstein “The Last Golden Thread” – ja ģimenes bizness ir sēņu tirdzniecība, tad kļūt par burvi būs katra cilvēka sapnis. Stāsta varonim izdodas par tādu kļūt, palīdzēt smukām jaunkundzēm, sakārtot tēva biznesu un veikt citas interesantas lietas. 9 no 10 ballēm.

Tad Williams “The Lamentably Comical Tragedy (or the Laughably Tragic Comedy) of Lixal Laqavee” – par burvi var izmācīties ikviens, ja vien ir, kas māca. Tomēr ir būtiski, lai skolotājs mācītu no brīvas gribas. 10 no 10 ballēm.

Dan Simmons “The Guiding Nose of Ulfant Banderoz” – pasaules gals ir pavisam tuvu, un daži ir ieinteresēti, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Ir noslēpumaina maģijas bibliotēka, dīvainas nāves un gaisakuģi. Labs stāsts, visgarākais visā krājumā un arī, manuprāt, visinteresantākais. 10 no 10 ballēm.

George R.R. Martin “A Night at the Tarn House” – kādā nomaļā viesnīciņā vakarā satiekas burvji, krāpnieki, burvju mednieki, vampīri un citi mošķi, lai nokārtotu rēķinus. 10 no 10 ballēm.

Šo stāstu dēļ grāmatu ir vērts lasīt, tie pārāk nebalstās uz kontekstu, bet paši to rada. Kas zina, varbūt kādreiz izlasīšu arī pašu oriģinālo darbu un tad uz tiem stāstiem, kurus vēl atcerēšos, skatīšos pavisam citādi. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, daži stāsti bija īpaši garlaicīgi.

Death from the Skies!: These Are the Ways the World Will End . . . by Ph.D. Philip Plait

Death from the Skies!

Pēc „dokumentālās filmas” „2012” iznākšanas cilvēki ir kļuvuši gluži vai traki. Izskatās, ka vismaz 80% jau ir sev rezervējuši kapuvietas, lai godam sagaidītu pasaules galu, Armogedonu vai vienkārši Zemes iznīcināšanu ar uguni. Skeptiskākie gan ir atlikuši pasaules galu uz Apofisa atnākšanas brīdi. 2012. gada briesmas mani vienmēr ir fascinējušas – iedomājies šajā gadā senajiem maijiem ir beidzies kalendārs. Mēs gan aizmirstam to, ka mums katru gadu beidzas pašu kalendārs un baisākais, kas var notikt ir sāpoša galva pēc jaunā gada atzīmēšanas jeb arī pirotehnikas izraisīta mitekļa zaudēšana. Šaubos, vai maiji ar sava kalendāra beigām domāja ko nopietnāku.

Bet ne jau par to ir stāsts, nedaudz agrāk es jau aprakstīju vienu autora darbu Bad Astronomy, kurā autors centās apgāzt populārākos ar astronomiju saistītos mītus un domāju, ka veiksmīgi. Izlasījis viņa grāmatu, pierakstījies viņa blogā, atklāju, ka augstāk minētā grāmata autoram nebūt nav vienīgā, viņam ir vēl viena, kas veltīta briesmām, kuras mums var sagādāt pats visums.

Tātad apskatāmās briesmas ir asteroīdu un komētu ietriekšanās zemeslodē, Saules uzliesmojumā radīto lādēto daļiņu nonākšana Zemes atmosfērā, tuvas supernovas eksplozija, Gamma starojuma uzliesmojums, melnie caurumi, citplanētiešu uzbrukums, Saules „nāve”, Galaktikas sadursme, Laiktelpas gals. Redzams, ka apskatāmā problemātika ir ļoti plaša. Tie, kas vēl neko daudz par astronomiju nezina, uzzinās daudz ko jaunu. Tie, kas šo to zina, spēs salīdzināt savus datus ar autora spriedumiem.

Lai arī nosaukums ir tāds dzeltenās preses cienīgs, grāmatas saturs tāds nebūt nav. Kādu gadu atpakaļ izlasīju grāmatu veltīti globālo katastrofisko risku izvērtējumam http://asmodeus.lv/2009/05/25/global-catastrophic-risks-by-martin-j-rees-author-nick-bostrom-editor-milan-cirkovic-editor/. Šīs grāmatas lasīšanas mērķis bija informācijas salīdzināšana. Vēlējos pārliecināties vai netikšu ķerts uz muļķa utt. Jāatzīmē, cepuri nost, autors patiesību ar labu stāstu nemaitā. Patiesība gan šajā gadījumā pati par sevi ir diezgan labs stāsts. Piemēram, melnā cauruma ienākšana Saules sistēmā ir tik mazvarbūtīga, ka to var faktiski izslēgt, toties stāsts par to, kas notiktu, ja notiktu, ir vienkārši izcils.

Kopumā saistoša lasāmviela, kas domājams būs interesanta jebkuram, kuru nebaida 300 lapaspušu izlasīšana. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors tiešām zina par ko viņš raksta. Ja nu tev tomēr ir slinkums lasīt, tad silti iesaku noskatīties viņa izveidoto dokumentālo filmu ciklu Bad Universe Discovery programmā. Izskatās, ka tā ir veltīta balstoties uz šo grāmatu.

Global Catastrophic Risks by Martin J. Rees (Author), Nick Bostrom (Editor), Milan Cirkovic (Editor)

Global catastrophic risks

Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.

Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.

Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).

Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.

Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.

Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.

Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.

Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.

Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?

Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.

Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.

Trīspadsmitā nodaļa veltīta Globālajai sasilšanai. Apskatītie iespējamie sasilšanas cēloņi un teorijas, pamācoši.

Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.

Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.

Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.

Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.

Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.

Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.

Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.

Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.

Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.

Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.

Grāmatas mājas lapa.

Good Omens by Neil Gaiman and Terry Pratchett

goodomens

Tā stunda ir situsi, vēl tikai nedēļa un pienāks pasaules gals. Par to gan patlaban zina tikai Debesu kancelejā, Elles birokrāti un, protams, tie kas ir lasījuši „The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch”. Uz zemes ir parādījies Antikrists – 11 gadus vecs puisēns, uz viņu gan Debesis, gan Elle liek lielas cerības, jo stāv rakstīts, ka līdz ar Antikrista atnākšanu, pār zemi jās četri Jātnieki, kuru vārdi ir Karš, Bads, Iekarotājs un Nāve. Eņģeļiem un Dēmoniem beidzot tiks dota iespēja pierādīt, ka tieši viņi ir vislabākie. Vienīgie, kurus šāda notikumu gaita neapmierina, ir dēmons Crowley (zināms arī kā čūska, kas kārdināja Ievu) un eņģelis Aziraphale (bijušais paradīzes vārtu sargātājs). Šie personāži ir bijuši kopā ar cilvēci jau no pašiem tās pirmsākumiem un ir savā veidā to iemīlējuši.

Šis nu ir viens garadarbs, kas nav saistīts ar DIskzemi, tādēļ piegāju ar zināmu skepsi, kas izpaudās pusgadu marinējot nelasītu grāmatu plauktā. Īsumā sakot grāmata ir laba satīra, par Elles, Paradīzes un Apokalipses tēmu. Dzīvē tiek izvilktas visas iespaidīgās klišejas, kas vien ir sastopamas – pravietojumi, kas 100% piepildās, labie eņģeļi un sliktie dēmoni, kas ieved cilvēkus pazudināšanā, TV pravieši un visam pa virsu „stāv rakstīts koncepcija”.

„It was then that Marvin got religion. Not the quiet, personal kind, that involves doing good deeds and living a better life; not even the kind that involves putting on a suit and ringing people’s doorbells; but the kind that involves having your own TV network and getting people to send you money.”

Tomēr, paskatoties dziļāk , ir redzams, ka autors mums vēlas pateikt, ka, lai uz zemes būtu labais un ļaunais, nekādi eņģeļi un dēmoni nav nepieciešami. Cilvēks viens pats ar to ļoti labi tiek galā. Pat dēmoni atzīst, ka neviens dēmons tūkstots gados neaizdomāsies līdz tādiem briesmu darbiem, kādus cilvēks spēj sadarīt slikta garastāvokļa iespaidā.

Armagedons cilvēkus nemaz neinteresē, tā ir vairāk Debesu un Elles iekšējā lieta. Gan eņģeļi gan dēmoni to redz kā labu iespēju pamatīgi izkauties un noskaidrot, kurš tad visumā ir visstiprākais. Ja Zemei tā rezultātā jāiet bojā, tad tas nevar būt par traucēkli, jo stāv taču rakstīts, ka tā tam jānotiek (neticat? Palasiet Jāņa Atklāsmes grāmatu, Bībelē pēdējā). Tas viss norāda, ka arī dievišķās radības ir naskas uz pravietojuma izpildīšanu nemaz nepadomājot, vai man tas ir vajadzīgs. Antikrists Ādams gan šajā jomā izrādās īsts cilvēks.

Grāmata pēc sava vēstījuma man ļoti atgādināja mūsdienīgas M.Tvena „Vēstules no Zemes” . Protams, „īsteni ticīgam” cilvēkam, šī grāmata liksies zaimu un melu pilna, tādēļ labāk nepērciet, sadedziniet uzreiz krāsnī 10 dolārus. Pārējiem iesaku, pats lieku 10 no 10 ballēm.

The World Without Us by Alan Weisman

Kas notiktu, ja pēkšņi uz Zemes visi cilvēki pazustu? Cik ilgi vēl pastāvētu liecības par bijušo cilvēku eksistenci? Šie ir jautājumi uz kuriem mēģina rast atbildes grāmatas autors.

Grāmatā tiek pētītas pilsētas un aplēsts tās objektu iespējamais izdzīvošanas ilgums bez ikgadējās apkopes. Manhetenas sala iespējams izturētu ~200 gadus un tad no tās maz vairs kas paliktu pāri kā liecība par cilvēkiem. Tiek solīti arī zaļi laiki zvēreļiem. Ilgāk par cilvēkiem liecinātu CO2 līmenis atmosfērā, kādus 100 000 gadus būtu jāpagaida līdz iestātos norma. Protams, kodoldegviela un radiācija turētos topā ilgi pri ilgi.

Kopumā grāmata par interesantu tematu ir uzrakstīta visnotaļ garlaicīgi, un kopumā dodu 6 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: