Navigate / search

СТРАЖ by Алексей Пехов

Strazh

Pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mošķiem, un būtu brīnums, ja cilvēki katram no viņiem neatrastu veidu kā pielikt to dzīvēm punktu. Arī grāmatas varonis Ludvigs fon Normaijens pēc amata ir Sargs. Sargi sargā pārējos cilvēkus un pasauli kopumā no ļaunām dvēselēm. Skaidra lieta, ka pakalpojums tiek sniegts par naudu jo Sargu Brālībai sevi kaut kā ir jāuztur, jāaudzina jaunie sargi. Ne jau visi var redzēt dvēseles.

Par grāmatas esamību uzzināju tikai pēc tās iznākšanas, tā ka nevarētu teikt, ka biju viņu gaidījis. Pēdējā laikā vispār nesanāk grāmatas „gaidīt” apskatos, kas ir, un pērku nost. Tā kā Pehovs vienmēr ir bijis top krievu fantasy rakstnieku listē, tad viņa grāmatu iegādājos tikko to ieraudzījis.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, kuri hronoloģiski mūs ieved Ludviga von Normaijena pasaulē un dzīvē. Ludvigs ir tipisks sargs, pilda savu pienākumu pret pasauli, nenogalina dvēseles, kas nav kaitīgas cilvēkiem, tai pat laikā iznīcina praktiski visas ceļā sastaptās tumšās dvēseles. Viņam ir pāris pavadoņi, tie kurus parasti cilvēki neredz garīdznieka dvēsele un Putnubiedēklis. Ja ar garīdznieku viss ir skaidrs, parasts īgņa ciema garīdznieks, kas mīl lamāties, spēlēt kārtis un nosodīt citus, tad par Putnubiedēkli īstas skaidrības nav. Putnubiedēklis ir noslēpums. Viņš visticamāk ir tumšais dēmons, kas iemiesojies priekšmetā, bet viņa mērķi nav skaidri.

Katrs stāsts ir lasāms atsevišķi, katrs no tiem atklāj kādu Ludviga pasaules šķautni un viņa darba specifiku. Lielākoties tie sevī neaizskar nekādas globālas pasaules glābšanas tēmas. Notikumi parasti risinās vienas pilsētiņas ietvaros. Ir Sargiem savi ienaidnieki, kas traucē viņiem pildīt darbu (Taisnīguma Ordenis), ir cilvēku nesapratne un naids un ir ļaunās dvēseles, kas mīl šad tad nozūmēt pa kādam pilsētniekam vai lauciniekam. Tā nu mēs tiekam izglītoti par mēra īstajiem izraisītājiem, cik neveiksmīgi ir piedzimt par cilvēku, kas spēj attīrīt cilvēku no ļaunuma un, ka par tilta uzbūvēšanu dēmonam var nākties maksāt arī pēc 400 gadiem.

Sākot lasīt grāmatu šķita, tā atkal esmu uzrāvies uz kādu Vedņmak remeiku. Bet nevajag jau visu kategorizēt, nenoliedzami vienpatnis cīnītājs par labu pasauli, šajā žanrā diez vai ir saucams par jaunumu, tomēr sakarīgs stāsts un labi izstrādāta pasaule ļauj aizmirst par sižeta nodrāztumu.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm nav nemaz sliktāks par Sapkovska Veģmaku. Laba izklaidējošā literatūra, pārlieku netiek piesātināta ar moralizēšanu par labo un ļauno. Visos cilvēkos ir gan labais gan ļaunais un kā ir tā jādzīvo. Tas viss ielikts pasaulē ar labām un ļaunām dvēselēm, citu dimensiju mošķiem, eņģeļiem un svētajiem, burvjiem un inkvizitoriem, raganām un parastiem cilvēkiem.

ИСКРА И ВЕТЕР by Алексей Пехов

IskraiVetjer

Izskatās, ka pēdējā grāmata no Vējš un Dzirksteles cikla par Haras pasauli, lai gan beigas netieši liecināja, ka nebūs viss.

Tad nu Nesa piedzīvojumi turpinās. Viņš joprojām vajā nolādētos, lai atriebtos tiem par pāri nodarījumiem. Protams, ka viņa līdzgaitnieki grāmatas laikā ir neslikti uzlabojuši savas spējas gan maģiskās, gan kaujas. Kopumā komandas spēks ir kļuvis iespaidīgs. Šens jau spēj pacelt mirušos, kopā ar Ronu jau var pieveikt Nolādēto. Pats Ness ar loku šauj labāk kā nekad.

Papildus tiek doti daudz un dažādi mājieni par agrīnās Haras vēsturi. Izskatās, ka autors ir nolēmis reabilitēt Nolādētos un lasītājam tiek sniegts nopietns viņu motivācijas pamatojums. Ja pirmajās grāmatās tā bija tikai atriebība un iekarošanas kāre, tad tagad motīvi ir daudz dziļāki un nopietnāki.

Pati grāmatas darbība lielākoties ir „action”, notiek lielas izšķirošās kaujas, kauju apraksti un dažādu artefaktu izmantošana un protams „grand finālī´. Protams netiek aizmirsts arī zaglis Garret, kas dod dažādus mājienus Nesam sapņos. Kā vienmēr uz beigām parādās “dievs no mašīnas”, kas visu saliek pa plauktiņiem, tas arī radīja nedaudz sasteigtu beigu iespaidu.

Haras detalizācija un pasaules apraksts joprojām ir iespaidīgas, grāmata izlasās vienā rāvienā. Jā, it kā nekā jauna autors nav izdomājis. Katram sevi cienošam fantasy rakstniekam ir pāris izdomātas pasaules, kuras visas šķiet kaut kur jau redzētas. Kuras visas ir nedaudz izmainītas Tolkena pasaules variants, bet neko darīt. Var jau izlasīt vienu grāmatu un saukt pārējās par lētiem pakaļdarinājumiem, bet autoram jau ir vieglāk balstīt savu sacerējumu uz rūķu elfu bāzes nekā izdomājot veselu kaudzi jaunas rases, kuras tāpat iemieso šo radījumu atribūtus. Galu galā Tolkena arī var pārmest iedvesmošanos no tautu pasakām.

Ieteiktu lasīt visu ciklu uzreiz, man pašam pēc trīs mēnešu pārrāvuma vajadzēja nedaudz laika, lai atcerētos, kas ir kas. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm un tikpat visai tetraloģijai. Protams, cilvēkam, kas šāda tipa grāmatas nelasa un netaisās lasīt, šīs grāmatas liksies totāls izdomājums un galīgi murgi.

ЖНЕЦЫ ВЕТРА by Алексей Пехов

Šī ir cikla Vējš un Dzirksteles trešā grāmata un izskatās, ka ne pēdējā. Pirmās divas izlasīju jau 2005. un 2006. Gadā, kad šis blogs vēl nepastāvēja.

Haras Dienvidu impērijā noris karš. Tajā ir iebrukuši nabatori Nolādēto virsvadībā. Nolādētie reizi bija Impērijas magi, taču sarīkojuši 500 gadus atpakaļ revolūciju tika padzīti. Nu ir pienācis laiks viņiem atgriezties un parādīt, kas te ir saimnieks/-ce.

Grāmatas galvenais varonis Ness, iepriekšējā grāmatā zaudējis savu sievu Laen, ir nolēmis atriebties Nolādētajiem par viņas nāvi. Viņš apvieno savus spēkus ar vienu no Nolādēto nometnes pārstāvi Tia, kurai ir savas intereses konkurentu likvidēšanā. Protams viņam ir vēl palīgi: Šens, daudzsološs mags vīrietis, pirmais tāds kopš Skulptora laikiem. (Skulptors – lielākais Haras mags, viss, kas ievērības cienīgs saglabājies, ir viņa radīts.) Puikam ir talants un izskatās, ka turpmākajās grāmatās aizies Skulptora pēdās. Rona mags, Gbabaks „varžu” cilts karotājs un citi.

Hara ir jaunā Pehova pasaule, kuru viņš ir izstrādājis patiesi detalizēti. Tieši šī notikumu un vēstures detalizācija vien padara šo darbu lasīšanas vērtu. Pašu sižeta līniju diez vai var nosaukt par kaut ko jaunu un unikālu. Galvenais varonis, atriebes pārņemts, profesionāls kareivis, kuram ir artefakti ar kuriem var nogalināt Nolādētos. Nolādētie, kuri 500 gadu laikā ir zaudējuši visus savus ideālus un pievērsušies sava pašlabuma meklēšanai. Vairāk vērpjot intrigas vienam ar otru, nevis cīnoties pret impēriju.

Magu ordenis, Staigājošās, uzskata, ka jādominē tikai vienam maģijas veidam, bez žēlastības tiek iznīcināti visi citādi domājošie. Sdis nekromanti, kuru galvenais ierocis ir mirušie. Tad nu visā šajā putrā noris grāmatas darbība.

Godīgi sakot, kopš autora vampīru cikla, domāju, ka viss – nekā diža vairs nesagaidīsim. Tomēr, lai arī stāsta kvalitāte nav tik laba kā Siālas cikla grāmatās, tomēr ir virs vidējā līmeņa.

Jāatzīst uzreiz, ka grāmata spēj aizraut, tieši daudzo detaļu dēļ. Sākot lasīt ir grūti apstāties, sižets rit raiti, netiek stiepts garumā. Diemžēl „dievs no mašīnas” koncepts netiek pamests novārtā. Autors ir ieviesis Nessam pravietiskus sapņus un regulāri organizē tikšanos ar vietējo dievu zagli Garretu. Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm.

Bilde no armada.

Сборник «Никого над нами»

Grāmatiņa ir krievu autoru fantasy un fantastikas antoloģija. Iekļauti visi labākie patlaban rakstošie rakstnieki: Golovačovs, Pehovs, Zlotņikovs, Perumovs. Kā jau pēdējos laikos ierasts stāstiņi lielākoties ir orientēti uz krievisko vērtību izcelšanu, bet ja godīgi tad tas lielākajai daļai stāstu nemaz netraucē.

Vienīgo vilšanos man personīgi sagādāja Golovačova kārtējais stāsts, kas manuprāt jau ir kļuvis klišejisks, ne tikai žanrā kopumā, bet arī paša Golovačova daiļradē. Kārtējie specnaza notrenētie vīri atklāj, ka zemes ļaudis kontrolē citplanētieši un viss ļaunums nāk tikai no tiem, labi, ka stāsts bija īss. Beigās jau paspēja parādīties arī trešā rase, kas izrādās kūrēja visus. Nezinu man Golovačovs vairs nepatīk.

Pehova stāsts par vampīriem, gan bija ļoti labi nostrādāts un patikās, laikam būs jāizlasa arī viņa citi gara darbi par šo tēmu.

Zlotņikovs savu stāstu izlietojis, lai aprakstītu izdomāto viduslaiku eiropu un kāda cilvēka ceļojumu uz Krievzemi. Protams, ka Krievzemē dzīvošana izrādās tai laikā bijusi daudz daudz reizes labāka. Bet vismaz netiek slēpts, ka visas lietas ir izdomātas.

Grāmatiņu kopā novērtēt nav iespējams, bet stāsti katrs individuāli variē no 3 no 10 Golovačovam līdz 9 no 10 Pehovam. Vienīgais žēl, ka žanrs zinātniskā fantastika ir miris jau gadus desmit.

%d bloggers like this: