Navigate / search

Dvēseļu ceļojums by Maikls Ņūtons

Dvēseļu ceļojums

Sen, sen nebiju lasījis neko no ezotēriskās literatūras žanra. Vēl senāk nebiju lasījis grāmatu, kura apgalvotu, ka ziņas par pēcnāves dzīvi būtu saņemtas no pašām dvēselēm. Jāatzīst, ka pirms grāmatas izlasīšanas biju diezgan daudz ko dzirdējis par šo dvēseļu pasauli, kurā viņas atpūšas laikā starp dzīvēm. Šī daudzā dzirdēšana tad mani arī pamudināja pieķerties šai grāmatai.

Grāmata pirmo reizi iznāca 1994. gadā, un nepagāja ne divpadsmit gadi līdz to izdeva arī latviešu valodā. Grāmatas autors – praktizējošs hipnoterapeits apgalvo, ka ar regresīvās hipnozes metodi ir iespējams uzzināt ne tikai mūsu dvēseļu iepriekšējās dzīves, bet arī izzināt to pasaules struktūru, kurā dvēseles nonāk pēc nāves. Grāmatā ir aprakstīti viņa Izpētes Objektu dvēseļu stāstījumu apraksti un autora interpretācija par dzirdēto. Grāmata strukturēta tā, lai lasītājam dotu pilnu ainu visos procesos no nomiršanas līdz jaunas dzīves izvēlei.

Man personīgi gan par grāmatu, gan par autoru izveidojās negatīvs priekšstats. Teikšu kā ir: visu laiku rodas sajūta, ka autors māna savus lasītājus un to dara tik nekaunīgi, ka pat necenšas to slēpt. Piemēram, pirmkārt viņa hipnozes seansos uzdotos jautājumus nekā citādi kā par uzvedinošiem nosaukt nevarētu. Jautājums sevī jau ietver iespējamo atbildi, kuru tad arī izpētes objekts labprāt atbild.

Otrkārt, autors jau sākumā atzīst, ka viņa izpētes objekti lielākoties sirgst ar dažādiem garīga rakstura traucējumiem, kas liecina ka viņa „izpētes areāls” ir visai ierobežots.

Treškārt, pāris vietās ir netieši pateikts, ka izpētes objekts jau pirms hipnozes ir diezgan labi informēts par dvēseļu pasauli. Par kādu neatkarīgu izpēti mēs te varam runāt.

Ceturtkārt, autora mēģinājumi izskaidrot dvēseļu pasauli ar fizikas terminiem nav nekas cits kā gudru vārdu savārstījums un pretrunīgas ideju interpretācijas. Piemēram, dvēseles tiek sauktas par rezonējošiem elektromagnētiskiem gaismas viļņiem, vai tikai par gaismu (izbrīnījos, ka netika piesaukta ektoplazma). Tad nu kvantu fizikas un Ņūtona mehānikas termini tika izmantoti kā nu pagadās, galvenais, lai gudri izklausās. Nerunāsim nemaz par to, ka šīm dvēselēm tiek pasniegtas ar strikti antropisku skatījumu. Dvēseles „redz”, sazinās telepātiski (bet nez kāpēc viņām jāsaskaras, citreiz tas nav obligāti), savā pasaulē ārpus laika un telpas (lai gan viņām tur laiks tomēr ir un telpa ar) viņas blandās riņķī spīdošu lodīšu veidā un dzīvo savos spietos. Šis lodīšu koncepts, gan tik bieži mijas ar dvēselēm, kas patur cilvēku izskatu, ka ir skaidrs, ka autors nav pievērsis uzmanību šai sižeta līnijai.

Piektkārt, personīgi uztvēru autora mēģinājumu mani apčakarēt šajā rindkopā 182. lapaspusē:

„… sākot ar pirmo dzīvi kā vīrietim, vārdā Kro-Magnons, akmens laikmeta kultūrā apmēram pirms 30000 gadu.”.

Varbūt ASV antropoloģija ir kāda slepenā zinātne, bet normāli cilvēki zina, ka Cro-Magnon cilvēki savu nosaukumu ieguva no Francijas teritorijas toponīma, kur šie cilvēku senču skeleti pirmo reizi tika atrasti. Par Atlantīdas piesaukšanu nemaz nerunāšu. Tagad tās vietā esot Azoru salas.

Sestkārt, pat ja pieņemam, ka autoram ir taisnība, netiek atbildēts uz jautājumu, kam tas viss ir vajadzīgas. Dvēseļu pirmavotam, lai pilnveidotos? Bet viņš jau ir pilnīgs! Pēdējās nodaļās vispār dvēseles koncepts tika nonivelēts, līdz tādam kā apziņas parazīta līmenim. Smadzeņu domāšana ir viens, bet dvēsele ir otra komponente, viena dvēsele var būt vairākiem cilvēkiem un dzīve ir dvēseļu determinēta.

Septītkārt, ja dekompilējam autora paustās dvēseļu pasaules struktūru, mēs redzam, standarta kristietības konceptu, pēcnāves dzīves mītu rietumu kultūrās un hinduisma/budisma konceptu sajaukumu. Piemēram, standarta gaismas tunelis, pavadoņdvēsele Svētā Pētera vietā, karmas piesaukšana, kļūšana labākam caur ciešanām, mūžīgais izziņas ceļš, deja vu sastopot iepriekšējās dzīvēs sastaptos cilvēkus, dvēseļu hierarhija un mūžīgā piedošana.

Kopumā grāmatu ieteiktu lasīt visai kritiski un veltīt nedaudz laika iedziļinoties autora apgalvojumos un pierādījumos. Ja vajag pārlasot vēlreiz nodaļu, kur autors saka, „tādējādi pierādot”, pierādījums parasti nemaz (vienmēr) nav jo tiek balstīt uz autora paša vārdiem. Pats autors arī nekur zinātniskos žurnālos savus atklājumus nekad nav publicējis un nenorāda arī uz iepriekšējiem pētījumiem šajā laukā. Laba grāmata kritiskās domāšanas attīstīšanā, bet visādi citādi grāmatas autora instruments naudas pelnīšanā. Mēs jau katrs sev vismaz dziļi sirdī esam nemirstīgi un cerība uz dzīvi pēc nomiršanas nevienam nav sveša. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm. Nepatīk, ja autors tevi nekaunīgi mēģina muļķot.

Journey through Genius: The Great Theorems of Mathematics by William Dunham

Journey through Genius

Šī grāmata nav par to, kā kļūt par ģēniju 30 dienu laikā, šī grāmata ir par cilvēka ģeniālākajām idejām matemātikas jomā. Arī grāmatas autoram matemātika nav sveša, strādā par matemātikas pasniedzēju.
Jābrīdina uzreiz, ja matemātika Tev nepatīk un nepadodas, tad grāmatas lasīšana var sagādāt grūtības. Katra nodaļa mums apraksta kādu no lielajām matemātikas teorēmām, iesākumā mums tiek dota vēsturiska un biogrāfiska informācija par matemātiķiem, tad mums tiek apstāstīts pietiekamais minimums konkrētajā problemātikā (ar visiem pierādījumiem), un tikai tad mums tiek parādīts kā pierādīt vienu no matemātikas Lielajām teorēmām. Nodaļas beigās nedaudz tiek aprakstīta konkrētās teorēmas ietekme uz matemātikas vēsturi.

Teorēmas, kuras autors ir izcēlis kā ‘lielās’ ir sekojošas:
Hippokrāts – pusmēness kvadratūra; Eiklīds – pierādījums Pitagora teorēmai; Eiklīds – pierādījums pirmskaitļu rindas bezgalībai; Hērona trijstūra laukuma aprēķināšanas formula; Cardano metode trešās pakāpes vienādojuma atrisināšanai; Ņūtona Binoma teorēma; Bernulli harmonisko sēriju diverģence; Eilera pi aprēķināšanas metode; Kantora teorēma.

Lasot grāmatu diezgan pamatīgi atkārtoju matemātiku un dažādas teorēmu pierādīšanas metodes. Jā, ikdienā man diez vai tas noderēs, bet cerams, ka nedaudz palīdzēs loģiskās domāšanas strukturēšanā. Šo grāmatu lasīju sev neraksturīgā veidā, katru vakaru vienu nodaļu un miers. Šī nav ātri lasāmā grāmata, te lietai ir jāpieiet nopietni, sevišķi, ja vēlies saprast, par ko īsti ir runa. Nelielīšos, ka sapratu visu, dažās lietās man bija slinkums iedziļināties un šad tad arī šo to noskipoju, lai ātrāk tiktu pie galvenā.

Papildus bonuss ir īss ieskats matemātiķu dzīvē, tas nedaudz palīdz atslogot smadzenes no izvedumiem, implikācijām un „acīm redzamām” sakarībām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, kā matemātikas pamatlietu atspoguļotājai. Visu laiku mani nepameta doma – kā cilvēks līdz šādiem elegantiem problēmu pierādījumiem vispār aizdomāties!

Paša spēkiem ceļojums uz Mēnesi

Bilde no http://www.pa.msu.edu.

Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.

Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.

Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.

Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.

Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:

"H. Skujiņa Smiltenes pag.

Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»

Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»

Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."

Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.

"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."

Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..

Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.

"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.

Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."

Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.

Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.

"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.

Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.

Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."

Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā  nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.

Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:

1)Sagaidām pilnmēness laiku;

2)Nomazgājamies (dezinficējamies);

3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);

4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!

5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.

6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.

Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.

Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.

Ja kādam izdodas droši dodiet ziņu komentāros.

Vai √2 ir irracionāls skaitlis …

Pierādījums:
Pieņemam, ka p un q ir veseli racionāli skaitļi, un izsakām √2 vienādojuma formā:

√2 = p/q

Kāpinām vienādojumu kvadrātā un iegūstam:

2 = p^2/q^2
2q^2 = p^2

Gan q, gan p var sadalīt pirmreizinātājos. p^2 sastāvēs no tiem pašiem pirmreizinātājiem kā p, tikai katrs būs divas reizes. Tātad p^2 būs pāra skaits pirmreizinātāju. Šis pats noteikums ir spēkā q^2. Un no tā izriet, ka 2q^2 ir nepāra skaits pirmreizinātāju. Un vienādojums 2q^2 = p^2 nav spēkā veseliem racionāliem skaitļiem. Un šī pretruna pierāda, ka √2 ir irracionāls.

Šito jau bija atkoduši senie grieķi.

%d bloggers like this: