Navigate / search

An Idiot Abroad: The Travel Diaries of Karl Pilkington by Karl Pilkington

An Idiot Abroad

Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.

Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.

Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.

Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.

The Lost Symbol by Dan Brown

Zudusais simbols

Tātad Dena Brauna jaunākais meistardarbs. Nolēmu izlasīt pēc inerces, ja jau esmu izlasījis „Da Vinči kodu” un „Eņģeļus un dēmonus”, tad kāpēc man neizlasīt arī šo grāmatu, kuras sarakstīšanai autors veltījis veselus septiņus gadus. No šiem gadiem lielākais laika sprīdis esot veltīts izpētei.

Tātad tradicionālais varonis Robert Langdon pēc sava drauga multimiljardiera Peter Solomon ielūguma ierodas Washington D.C., lai tur nolasītu Masonu simbolikai veltītu lekciju. Tomēr ne viss norit kā plānots, un pazīstamais simbolu pētnieks atkal tiek ierauts notikumos. Viņam vienas nakts laikā ir jāatrisina Masonu piramīdas noslēpums un no šī atrisinājuma būs atkarīgs vai izdzīvos viņš pats un viņa draugi.

Grāmata sarakstīta labākajās konspirāciju teoriju tradīcijās, viens noslēpuma atrisinājums tūdaļ ved pie nākamā noslēpuma, kurš arī prasa atrisinājumu. Un, ja vēl tam visam pa vidu jaucas CIP un galvenais antivaronis Mal’akh. Viss jau būtu jauki, ja vien šie dižie noslēpumi manī neradītu iespaidu, ka autors visu savu pētniecības darbu ir veicis, pārlasot savus iepriekšējos darbus un skatoties „National Treasure” pirmo un otro filmu.

Tā kā autoram pēdējā laikā ir ekranizēti pāris darbi, tad var redzēt, ka viņš ir nolēmis neķēpāties ar romāna adaptāciju filmu scenārijam. Šī grāmata jau ir sarakstīta kā filmas scenārijs. Un darbība risinās sekojoši, tiek aprakstīta darbības vieta. Notiek pāris dialogi starp Robertu un viņa pašreizējo ceļabiedru. Skaidra lieta, ka Roberts sākumā nesaprot par ko ir runa un uz kurieni noslēpuma pavediens ved. Tad nu ceļabiedri viņam piespēlē visādas viltīgas norādes, un viņam pēkšņi (pēc vairākkārtējiem mājieniem ar mietu) viss top skaidrs. Tad autors ķeras pie sīka un smalka apraksta, kā Vašingtonā nokļūt no punkta A uz punktu B. Punktā B viss sākas no jauna, problēmu neuztver, dod mājienus, ceļš uz nākamo punktu.

Kāds tad ir tas Masonu noslēpums, nu tiem kas cītīgi lasa šāda tipa grāmatas tas nebūs nekāds noslēpums – tās ir Seno zināšanas, kas kaut kur noslēptas Vašingtonas pilsētā. Visparadoksālākais ir tas, ka man gan meklējamais objekts gan tā slēpšanās vieta kļuva skaidra grāmatas pirmajā trešdaļā. Ja man nebūtu uznākusi vēlme pārbaudīt savu minējumu diez vai grāmatu lasīt būtu turpinājis. Arī fināls kārtējo reizi nepatiks jebkādam „īstam” reliģijas pārstāvim. Mani savukārt pārsteidz argumentācijas seklums un visai interesantie siloģismi, kas lasītājam paskaidroja Seno Zināšanu rašanās notikumu ķēdi.

Īsumā – nepatika, visvājākā no Dena Brauna grāmatām, kuras esmu lasījis. Sižets ir copy paste no iepriekšējām grāmatām. Arī daļa no faktiem jau minēta viņa iepriekšējos darbos, smaidu izsauca mēģinājumi pacelt Noetic science kā nākamo zinātnes attīstības virzienu un modernizētais dvēseles svēršanas eksperimenta apraksts. Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, lasīt nav vērts – lubu literatūra, kas, manuprāt, diezgan nepamatoti ir tikusi ASV bestsellera godā. Naudu par viņu tērēt tiešām nav prāta darbs. Izskatās, ka šoreiz autors ir nolēmis nopelnīt vēl kādu miljonu uz patstāvīgo lasītāju rēķina. Manuprāt joprojām vislabākā grāmata par konspirāciju teorijām ir U. Eko „Fuko Svārsts”.

Frauds, Myths, and Mysteries: Science and Pseudoscience in Archaeology by Kenneth Feder

Fraud_Myths_Mysteries

Mūsdienu cilvēks dzīvo dīvainā pasaulē. Tā ir pilna ar dažādām neizskaidrojamām lietām – astroloģiju, ekstrasenso uztveri, citplanētieši regulāri nozog cilvēkus, zīmē apļus labības laukos, piramīdas maketos var asināt nažus un uzlabot nodzertās aknas, nākotni var paredzēt izmantojot speciālas kārtis, daži prot lasīt domas un pat liekt karotes. Tā ir tikai daļa no dīvainībām ar kurām nākas saskarties ikdienā – internetā, presē un grāmatās. Katrs, kas lasījis Dēnikena vai Muldašova darbus sapratīs, par ko te tiek runāts.

Tā kā šādus darbeļus savulaik lasīju diezgan aizrautīgi – garastāvokļa uzlabošanai. Tad nolēmu nedaudz papētīt šīs pseidozinātnes pretargumentāciju. Visvairāk trokšņa parasti rada pseidoarheoloģiski izteikumi un spriedumi. Latvijā arī ir iznākusi no angļu valodas tulkota grāmata „Aizliegtā arheoloģija” – totāls pseidozinātnisks rasols, kuru labākā gadījumā var izmantot par dārgu tualetes papīru. Tādēļ nolēmu sākt lasīt tieši par arheoloģiju.

Grāmatiņa sākas ar nodaļu, kas paskaidro jautājumus – kas ir zinātniskā pētniecības metode, kas ir zinātnes pamatprincipi. Tas lasītājam palīdz jau pašos pamatos izprast, kāda ir atšķirība zinātniski pierādītam faktam no ne uz ko nebalstītas hipotēzes.

Turpmākā grāmatas daļa tiek veltīta dažādiem pseidozinātniskiem mītiem, kas saistīti ar arheoloģiskām tēmām.

Pirmais apskatītais mīts veltīts stāstam par to, kā uz zemes reāli ir atrastas milžu atliekas jeb Kardifas giganta lieta. Stāstiņš no A-Z par uzņēmīgu blēdi, kas savā piemājas dārzā izracis pārakmeņojošos gigantu. Savulaik šī lieta tautas masās sacēla lielu furoru, beidzās viss ātri pēc pāris mēnešiem, kad viltojumu atklāja. Tomēr tas netraucē uz šo lietu kā faktu atsaukties vēl šodien.

Nākamais mīts veltīts Piltdaunas cilvēkam –kādam britu arheologam, nebija īsti paticis fakts, ka Britu salās nav atrasts neviens cilvēku sencis un viņš nolēma viltot savu. Ar laiku viltojumu tomēr atklāja, bet pa to laiku troksnis bija sacelts pamatīgs.

Tad neliela nodaļa veltīta jautājumam, kas tad bija pirmie amerikāņi? Diezgan sīki paskaidrots, ka Izraēlas pazudušās ciltis vai atlantu civilizācijas paliekas tomēr nav pie vainas. Viena nodaļa veltīta arī tam, kas atklāja Ameriku pirms Kolumba, ķīnieši, ēģiptieši, grieķi, Svētais Bernards, vikingi.

Moundbuilder kultūra, kas savulaik Amerikā nodarbojušies ar zemes pauguru uzbēršanu. ASV šī lieta radījusi visvisādas „hipotēzes” sākot no citplanētiešiem, beidzot ar atlantiem. Netiek aizmirsts arī pats Atlantu kontinents – Atlantīda. Diezgan sīki aprakstīta gaita kā no diviem Plato dialogiem Timaeus un Critias izaugusi mūsdienu atlantoloģija.

Ir apskatīts arī citplanētiešu jautājums, lielā tā daļa gan veltīta von Dēnikena darbu kritikai, tomēr standarta „idejas” tiek ieskicētas. Gan piramīdu būvniecība, antīkie kosmonauti, mūsu stulbie senči, kas bez citplanētiešu palīdzības pat pakaļu nemācētu noslaucīt utt.

Tad sadaļa veltīta rīkstniecībai arheoloģijā, izrakumu vietas atrašanai pēc fotogrāfijas vai kartes. Dažādi atgadījumi iz dzīves. Nedaudz par Noasa šķirsta lietu un grēku plūdiem, Turīnas līķauts.

Kopumā grāmatiņu vērtēju 10 no 10 ballēm. Autors ne tikai kritizē pseidozinātniskās idejas, bet arī dod materiālus padziļinātākai lietu izpētei, gan grāmatas, gan internetu. Tiešām vērtīga lasāmviela, palīdz izkopt cilvēkam kritisku domāšanu, akli neticēt visam, ko raksta. Silti iesaku izlasīt visiem gan atlantologiem, piramidologiem, šambaloīdiem, gan vienkāršam cilvēkam, kuram šīs lietas interesē. Te gan jāatceras, ka grāmatā ir mēģinājums izskaidrot kā ir patiesībā, tādēļ bieži vien labs stāsts tiek ar to samaitāts.

The Great Pyramid: Ancient Egypt Revisited by John Romer

The Great Pyramid Ancient Egypt Revisited

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pamudināja divi notikumi. Pirmais – nesen biju apmeklējis Ēģipti un slavenās piramīdas, piepildīju bērnības sapni apskatīt 4500 gadus vecas celtnes, par kurām daudz lasīts dažādos vēsturiskos romānos un daiļdarbos. Otrais krievu pseido dokumentālās filmas „Тайна египетских пирамид” noskatīšanās un ar to saistīto diskusiju lasīšana internetā. Skaidri bija nošķirami divi viedokļi – racionāli domājoši cilvēki un „piramidologi” (tie kas tic visam citam, tikai ne tam, ka piramīdas cēluši paši ēģiptieši).

Grāmatas atrašana nebija viegls uzdevums, tam tika veltītas vairākas stundas, nu nekādi nevēlējos iepirkt kaut kādu Muldašova tipa pseidozinātnisku apcerējumu veltītu piramidoloģijai. Mana galvenā vēlme bija uzzināt, kā tieši piramīdas ir tikušas būvētas, procesa apraksts, fakti, kas liecina par labu kādai konkrētai teorijai, fakti, kas ir pretrunā ar teoriju.

Pati grāmata, atzīšu uzreiz, pārspēja visas manas ekspektācijas. Grāmatas centrālā lieta, kas tiek apskatīta, ir Heopsa piramīda – turpmāk Piramīda. Perfekts, strukturizēts izklāsts, kas sevī ietver ne tikai parastai tautai „vispārzināmo” informāciju, bet arī dod ieskatu tādās niansēs, kas saistītas ar piramīdu būvniecību, kas parastam nespeciālistam nemaz nav zināmas. Grāmata nav domāta atlantologiem, ufologiem un piramidologiem, par viņiem autors izsaka savu viedokli citēdams W.M.F.Petrie:

„… dialogue in this democracy of ignorance where fact and theory, inaccuracy and inclination are given equal weigth, is Sisyphean. … It is useless to state the real truth of the matter, it has no effect on those who are subject to this type of hallucination. They can but be left with the flat earth believers and other such people.”

Pirmajā daļā autors diezgan smalki pastāsta, kā ir radušies mīti par piramīdām un „piramidoloģijas” pirmsākumi, agrīnie izrakumi un zinātnieku secinājumi.

Otrajā daļā lasītājam tiek pastāstīts viss, kas ir zināms par tā laika ēģiptiešu iedzīvotājiem, viņu iespējamā sadzīve, celtniecības motivācija, organizācija. Izteikumi netiek grābti no gaisa, bet pamatoti ar nopietnām atsaucēm uz arheologu publikācijām.

Trešajā daļā tiek apskatītas Piramīdas būvniecības materiālu ieguves vietas, akmens apstrādes tehnoloģijas, loģistikas tīkls.

Ceturtā daļa tiek veltītā agrīno piramīdu būvniecībai, materiāliem un metodēm, galvenais uzskats likts uz Džosera piramīdu un Sneferu trijām piramīdām (jā, šis faraons savas dzīves laikā sev pamanījās uzbūvēt veselas trīs piramīdas.

Piektā daļa sevī ietver aprakstu kā Piramīdas būvniecība uzsākta, plānošana, būvlaukuma sagatavošana, iekšējais un ārējais plānojums.

Sestā un pēdējā daļa apraksta Piramīdas būvniecības praktiskos aspektus, kā nodrošināt struktūras integritāti, veikt precīzus mērījumus, katra piramīdas elementa nepieciešamība un galvenais, kas ir ticis salaists dēlī un kā tas pēc tam labots. Beigās ir daudz un dažādi pielikumi ar darba plāniem, piramīdu plānojumiem, dimensijām un darbu apjomiem.

Es personīgi grāmatā uzzināju daudzas jaunas lietas, gan to ka Piramīdai eksistē plāns 1:1, kas izkalts piramīdas piekājē uz klinšu plato, balstoties uz kuru tad arī veiktas visi nepieciešamie mērījumi, akmens apstrādes metodes, Piramīdas būvniecības kļūdas un teorija, kādēļ ir bijušas nepieciešamas šahtas, kuras bloķētas ar bronzas rokturiem.

Lasāmviela nav no tām vieglākajām, reizēm ir jāpašķir atpakaļ, lai apskatītos kādu shēmu, reizēm sevi pieķer piecas minūtes pētot kādu fotogrāfiju, arī pats formāts ir akadēmiski monumentāls. Grāmata ir lasīšanai neparocīgs krītpapīra veidojums, kas sver vairāk kā divus kilogramus. Toties, kad esi ticis cauri, iegūtais zināšanu apjoms ir vienkārši milzīgs. Protams, paliek atvērti jautājumi uz kuriem iespējams nekad neuzzināsim atbildes, bet galvenais, „Kā Piramīda tika uzbūvēta?” ir atbildēts. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām ieteiktu izlasīt katram, kuru interesē šī lieta, un kuru interesē ne tikai „aizraujoši pseidozinātniski izdomājumi”, bet arī fakti.

The Innocents Abroad by Mark Twain

innocents abroad

Šo grāmatu jau reiz biju lasījis jau tālajā 1989. gadā, kad man bija tikai 11 gadi. Protams, šajā laikā tālākais mans ceļojums bija bijis līdz Siguldai un no M.Tvena dižā garadarba neko citu kā tālu neredzētu zemju aprakstus nespēju izvilkt. Tagad esmu nedaudz paaudzies un arī apmeklējis lielāko daļu no M.Tvena apmeklētajām zemēm. Man ir izveidojies savs priekšstats par šīm vietām un nolēmu salīdzināt tos ar M.Tvena 1867. gada priekšstatiem.

Šai grāmatai sarakstītās recenzijas droši vien ir tūkstošiem, no kurām dažas ir pat vairāk kā simts gadus vecas. Grāmata apraksta M.Tvena skatījumu uz savu 1867. gada ceļojumu ar tā laika kruīza kuģi “Quaker City” pa vecās Eiropas valstīm un Svēto zemi. Autora apmeklēto valstu sarakstu neuzskaitīšu, bet tas ir nopietns.

Kā jau M.Tvena grāmatām tas ierasts, stāsts ir visai ironisks, cauri spīd jaunā amerikāņa iedomība par savas valsts industriālo varenību un Eiropas stagnāciju. Vietās, kur aprakstīti arābi, viedoklis robežojas ar rasismu. Patīkama ir arī autora ironija par tā laika ceļojumu rakstniekiem, kas caurām dienām atšaudās no beduīniem un viņu dzejiskajiem dabas skatu, un tālo zemju iedzīvotāju aprakstiem. Kas mani visvairāk pārsteidza, bija autora pieminētais ceļvežu klāsts, gidi un svētvietu komercializācija, tiešām nebiju domājis, ka tajā laikā tūrisma industrija jau ir bijusi tik attīstīta.

Pārsteidza arī tā laika kāre uz suvenīriem, tad cilvēki tā vietā, lai nofotografētos, nopirktu atklātnīti vai magnētiņu, bija spiesti drupināt vai atskaldīt kādu gabaliņu no tūrisma objekta līdzņemšanai. Nav nekāds brīnums, ka līdz mūsdienām tie ir nonākuši visai bēdīgā stāvoklī. Ceļojuma daļa pa Libānu, Sīriju un Izraēlu uzskatu par visizdevušākos grāmatas sadaļu, tajā ir gan neslēpta ironija par Sv. Helēnu, kas atradusi visas vērā ņemamās kristiešu svētvietas un relikvijas, gan tumsā noslēptais īstā krusta gabals, kuru ar koku var pabakstīt, gan gidu lietotā pierādījumu metode man stāstīja, ka šis akmens ir tas un akmens te ir: tātad taisnība. Un kas visinteresantākais, tad ceļotāja galvenais transports bez kuģa, protams, bija ēzelītis vai zirgs.

Kopumā grāmata dod labu ieskatu tā laika Eiropas valstu kultūrā un dzīvē, domāju, ka vietām autors gan pārspīlē ar savām hiperbolām, bet kopumā izklausās ticami. Izlasīju grāmatu un secināju pēc būtības nekas no tā laika nav mainījies. Gidi joprojām vairāk tevi mēģina ievilināt veikalos nevis vēsturiskos objektos, Ēģiptē joprojām nav iespējams apskatīt tūrisma objektu neatgaiņājoties no bakšiša lūdzējiem, Francijā joprojām topā ir svēto relikvijas un īstā krusta gabali. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku lasīt oriģinālvalodā. Tiem, kas ar angļu valodu nav tādos draugos ir alternatīva latviešu mēlē (Tvens Marks Vientieši ārzemēs, jeb, Jauno svētceļnieku gaitas1989. – 589 lpp. – ISBN 5-405-00155-4).

Kruīzs VI

15. septembris

Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.

Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.

Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.

Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.

Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.

Alexandria side street

Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.

Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.

Egyptian peasants

Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.

Truck drivers

Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.

Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.

Hefren's pyramid

Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).

Cheop's pyramid

Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.

Beduin

Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.

Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.

Caravan

Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.

Spynx and pyramids 1

Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.

Channel in Giza

Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.

Saqqara club

Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.

Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.

Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.

Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.

Zosser pyramid

Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.

Curved pyramid

Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.

Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.

Camel ride

Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.

Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.

After camelride bakshish

Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.

Alexandria port

Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.

Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.

Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.

Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.

PS. Atvainojos par ļoti garo aprakstu.

Turpinājums sekos …

Kruīzs IV

14. septembris

Nedaudz iemidzis, naktī pamostos no trokšņa, kāds lēkā pa mūsu kajītes griestiem, tāda sajūta, ka augšā notiek diskotēka. Atsaucis atmiņā kuģa plānojumu, saprotu, ka diskotēka tiešām notiek, jo tieši virs mūsu galvām atrodas iestādījums Ladonte Disco. Labi, ka publika nav diez ko izturīgi dejotāji, pēc divdesmit minūtēm viss norimst un ir miers. Nākošā pamošanās notiek jau kuģim forsējot Stromboli šaurumu, braucot garām Sicīlijai, debesīs notiek gaismas šovs, zibeņo kā traks.

No rīta ceļamies augšā salīdzinoši vēlu un dodamies uz brokastīm, nu jau zinu, kas ir ņemams un kas nav, tā ka šoreiz šķīvī daudz nekas pāri nepaliek. Pēc paēšanas nolemju aiziet pasauļoties. Laiks gan ir tāds nekāds – brīžam mākoņains, ka sauli neredz, brīžiem cepina pamatīgi. Apkārtējā publika atgādina peldkostīmos iespīlētus vaļu mazuļus. Lai sauļošanās process būtu produktīvāks, lasu grāmatu par Austrālijas kolonizāciju.

binoklis

Pasauļojies dodos uz kajīti atpūsties. Te nu ir jāpastāsta par vienu cilvēku sugu uz kuģa, tie ir cilvēki ar binokļiem. Binoklis uz kuģa ir reāla vērtība, ar to tu vienmēr vari stāvēt un pētīt apvārsni. Ja jūrā parādās kāds kuģis (un viņi parādās vismaz divi stundā), tad tu vari mierīgi, varētu pat teikt, demonstratīvi atvērt futlāri, izņemt ķīķīzeri, visu kārtīgi nopētīt, paskatīties ar nožēlu uz cilvēkiem, kuriem nav binokļa un iepakot atpakaļ. Bija uz kuģa tāds vīriņš, kas staigāja ar binokli, kurš noteikti ļāva skaitīt rūsas pleķus uz 2 km attālumā esoša kuģa reliņiem.

krásotájs

Pusdienu laikā bez ierastās pusdienošanas visu noskaloju ar 0,5 litriem sangrijas, nevarētu teikt, ka dzeramais atstātu kādu iespaidu, laikam puikas bārā to šķaida ar ūdeni. Tad vienu laika sprīdi blandījos pa kuģi, skatījos ar ko īsti nodarbojas kuģa apkalpe. Apkalpes top nodarbošanās lietas ir mazgāšana un krāsošana, šīs lietas viņi var darīt stundām ilgi, daži arī nodarbojās ar tauvu cilāšanu un pārtīšanu, kopumā pat skatīties garlaicīgi.

Šodien visu dienu balss no griestiem ziņoja, ka notiek lekcija „Senās Ēģiptes piramīdu noslēpumi” lasa Carlo Scopelliti (domāju kāds zinātnieks izrādās cultural lecturer), visās valodās jau bijis, tikai angļu vēl ne! Beidzot pienāk arī mūsu kārta, es tur iet nevēlos, bet Maija mani pierunā. Tematika standarta, piramīdas orientētas pēc Oriona zvaigznāja, šahtas pēc vēl citiem zvaigznājiem, standarta dievību uzskaitījums un viss, nekā jauna nekā oriģināla tā arī noslēpumus neredzēju. Visu laiku atsaucās uz otro lekciju, kas veltīta piramīdu būves noslēpumiem, tomēr angliski šī lekcija tā arī nenotika. Kopumā beigās jutos pakāsis veselu stundu.

IMG_3440

Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad uz kuģa ir iespējams dabūt picu. Esmu sacerējies ne pa knapi, aizejot uz norādīto ēstūzi aplauziens ir nepajokam, jo pica ir tikai vienīgā paveidā tomātu mērce ar sieru! Biju ļoti vīlies, jo biju domājis, ka būs problēmas izvēlēties.

Vakarā uz kuģa megapasākums balle ar kapteini, visiem jāierodas vakartērpos un uzvalkos, tā ka man šādas apģērba kārtas nav, tad pasākumu noskipojam. Vakarā uzzinājām, ka vienīgais bonuss ir bijis šampanietis un foto kopā ar kapteini. Vakariņas noris standarta formā, vienīgais ko es nesapratu, kādēļ, ja vīna pudeles aizkorķēšanai izmantots plastmasas korķis, oficiants tev to pasniedz apskatei, neesmu dzirdējis, ka plastmasa pelētu. Uz vakara šovu neejam – slinkums.

Intelektuāls jautājums XLIII jeb apjožam Franciju

pyramids

Nesen, apmeklējot Ēģiptes piramīdas, no gida uzzināju interesantu informāciju. Gids apgalvoja, ka sen senos laikos, kad franči iekaroja Ēģipti, Napoleona līdzpaņemtie mācītie vīri esot apgalvojuši, ka izmantojot akmeņus no Hefrena, Heopsa un Mikerina piramīdām Franciju varētu apjozt ar 1,5 metru platu un 3 metru augstu mūri. Man gan šķiet, ka tie ir meli, jo tās akmeņu kaudzes tik varenas nemaz neizskatījās. Varbūt man nav taisnība?

Pieņemam sekojošas lietas:

- mūris ir obligāti 1,5 metrus plats;

- piramīdu dimensijas ņemam no wikipedia (uzskatām ka viņas ir ideālas piramīdas, bez nozagtām virsotnēm un apdrupušiem akmeņiem);

- Francijas robežas garumu ņemam tikai kontinentālo un mūsdienu.

Vasaras atvaļinājums III

Šovasar mana pēdējā atvaļinājuma daļa tiks ziedota laivu braucienam. Laivu brauciens sāksies 11. septembrī un ilgs kādas 11 dienas. Pasākums norisināsies Vidusjūrā. Labi, ka pašam jāairē nebūs to nodrošinās kruīza kuģītis.

Kruīzam biļetes rezervējām jau gada sākuma, tad tās var dabūt ar labām atlaidēm un arī kajītes vēl var izvēlēties ar skatu uz jūru. Maršruts būs sekojošs: Savonna -> Neapole -> Aleksandrija -> Limassol -> Rodas sala -> Atēnas -> Olimpija -> Savonna.

Nekad šādā pasākumā braucis neesmu. Šķiet, ka pozitīvās puse ir tā, ka tev pašam nekas nav īsti jāplāno un vari tiešām atpūsties visas 11 dienas. Arī par ēdamo nav jārūpējas tas uz kuģa pa brīvu. Uz visām ekskursijām tevi aizved pa tiešo no kuģa. Negatīvā lieta varētu būt tā, ka šis ir pasākums, kurš ja nu galīgi piegriežas, tu no viņa projām netiec. Domāju gan ka 11 dienas nav tik ilgs laiks, lai viss apniktu. Savukārt ekskursijā 50% no laika tiek pavadīts sēžot autobusā.

Man personīgi ceļojumā galvenais apskates objekts ir piramīdas, tās jau no bērnu dienām esmu gribējis redzēt. Domāju apskatot tuvumā varēšu pārliecināties vai mana ideja par to būvniecības tehnoloģiju ir pareiza. Žēl, ka ir sagāzies Rodas Koloss, bet kam negadās. Domāju, ka arī vecais Olimpiskais stadions ir apskates vērts objekts. Toties esmu izlēmis iet ar līkumu arheoloģijas muzejiem un muzejiem vispār. Šogad šie ir bijuši diezgan brangā slānī. Lai gan no otras puses, Ēģiptē tak ir viskrutākais ēģiptoloģijas muzejs un Atēnās antīkās grieķu mākslas muzejs.

Bildē redzams kuģītis ar kuru notiks kruīzēšana. Izskatās, ka šis spēs veikt nepieciešamo programmu bez problēmām.

Pyramids by Terry Pratchett

Sākot lasīt šo grāmatu, cerēju iegūt atbildes uz jautājumiem, kāpēc bruņrupuči ienīst filozofiju, kāpēc pārlieka reliģiozitāte ir kaitīga āžiem un ar ko īsti nodarbojas piegulētājas. Jāatzīst, ka to arī uzzināju. Uzzināju arī, kāpēc jābūvē piramīdas.

Read more

%d bloggers like this: