Navigate / search

The Rational Optimist: How Prosperity Evolves by Matt Ridley

rational-optimist

Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.

Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.

Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.

Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.

Strata by Terry Pratchett

strata

Mājās man stāv pāris grāmatas, kas skaitās kā neaizskaramā rezerve. Es zinu, ka viņas man patiks un taupu laikam, kad viss cits būs piegriezies. Šo grāmatu no rezerves izņemt pamudināja informācija, ka Strata esot sarakstīta kā parodija par Niven Ringwold. Tā kā par gredzenpasauli nesen biju lasījis, nolēmu izlasīt arī parodiju.

Cilvēce, kopš indiāņi iekaroja Eiropu, ir gājusi uz priekšu platiem soļiem. Cilvēki ir iekarojuši kosmosu un nodarbojas ar planētu terraformāciju vai vienkārši izgatavo pasaules pēc pasūtījuma. Grāmatas galvenā varone ir terraformēšanas kompānijas Strata viena no vadošajām darbiniecēm. Kompānijai pieder iepriekšējo civilizāciju supermašīna, kas ļauj būvēt planētas. Viņa ir arī grāmatas “Nepārtrauktais Kreacionisms” autore. Grāmatā, balstoties uz faktiem, tiek parādīts, ka jaunākās civilizācijas radušās uz veco kosmosa civilizāciju pīšļiem. Viss ir labi līdz dienai, kad pie viņas ierodas noslēpumains svešinieks, kas piedāvā vēl neredzētas tehnoloģijas apmaiņā pret ceļojumu uz kādu planētu.

Pasākums tiešām ir rakstīts kā Gredzenpasaules parodija, arī te komanda tiek nokomplektēta no trīs dažādu civilizāciju pārstāvjiem, kosmosa kuģis avarē un ceļotāji saskaras ar brīnumainām lietām. Viņu galamērķis izrādās plakana pasaule ar debesu sfērām, pūķiem, maģiskiem paklājiem un visām lietām, kuras uz zemes var sastapt tikai pasakās. Izskatās, ka te netiek aizmirst neviena zinātniskās fantastikas standartsituācija. Varoņi ir gudri, attapīgi, ar aborigēniem viņi saprotas ļoti labi, viņiem vienmēr veicas.

Kopumā tipisks Pračeta darbs, neliela ironija, labi izstrādāti personāži un tiešām negaidītas beigas. Vismaz cik tālu tas attiecas uz visumu izcelšanos. Tāda laba ironija par Okama asmeni. Grāmatai es lieku 8 no 10 ballēm. Ir tāds jautrs izklaidējošs gabals, tieši tas, ko cilvēkam vajadzētu lasīt lidmašīnā garākā pārlidojumā. Palīdz atraut no domas, kad būs nākamā ēdināšanas reize, varbūt aiziet uz tualeti.

What if Earth had two Moons? by Neil F. Comins

What if

Standarta populārzinātniskās grāmatas par astronomiju lielākoties ir vienādas. Tiek apskatīta planētu atklāšanas vēsture, izskaidrota Heršela-Rassela zvaigžņu evolūcijas diagramma, pastāstīts par melnajiem caurumiem, iespēju ceļot laikā utt. Parasti tas viss tiek apaudzēts vēl ar daudziem, nenoliedzami interesantiem un vajadzīgiem faktiem, bet ar laiku viņi paliek garlaicīgi. Tādēļ man bija patiess prieks atrodot šo grāmatu.

Šī grāmata apskata – kas ja scenārijus astronomijas kontekstā. Tas nedaudz nodala grāmatu no standarta izklāstiem. Un tā kā, iespējams, fizikas likumi visā Visumā strādā vienādi, tad kādēļ gan nepafilozofēt par dzīvi uz Zemes, kurai ir divi pavadoņi Mēness lielumā. Vai par to kā būtu, ja Zeme būtu Jupitera lieluma planētas pavadonis? Vai Mēness riņķotu uz otru pusi? Vai Zeme riņķotu ap divām zvaigznēm? Vai Zemei aiz Saules būtu neredzama planēta? Un ja Zeme atrastos galaktikas nomalē? Vai varbūt tuvu centram? Vai, piemēram, tās garoza neļautu plātņu kustību? Vai mūsu Saule nebūtu tik masīva? Kas notiktu, ja divas galaktikas saskrietos? Grāmatas autors cenšas sniegt atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Katra nodaļa sākas ar nelielu ieskatu no planētas iedzīvotāju skatupunkta. Tad tiek izstrādāts reāls scenārijs, kā, piemēram, Zeme varētu iegūt divus pavadoņus. Jāatzīmē, ka šāda lieta nemaz nav tik vienkārša. Tad tiek apskatītas iespējamās astronomiskās parādības, Saules un Mēness aptumsumi, planētu un pavadoņu rotācijas īpatnības. Nedaudz tiek pafilozofēts par dzīvības iespējamo attīstību un nebūt ne mazā paisumu un bēgumu ietekme uz to.

Kopumā grāmata ir aizraujoša, katrs scenārijs izstrādāts pietiekami detalizēti, lai sniegtu vispārēju priekšstatu par doto situāciju. Protams, lielākiem skeptiķiem vai iespējamiem oponentiem tiek stingri nodefinēti apskatāmā modeļa parametri, tas laikam, lai izvairītos no liekas polemikas. Sak, ja planētai būtu 120% no Zemes masas, tad nemaz tā nebūtu un abi planētas pavadoņi sadurtos pēc 3,5 miljardiem gadu nevis pēc 4 miljardiem kā apgalvo autors.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām labi nostrādāta un ļauj lasītājam nedaudz izrauties no standarta pierastās pasaules, likt aizdomāties, kā būtu dzīvot uz planētas, kur visu redzamo debess daļu aizņemtu planēta, ap kuru riņķo mūsu Zeme un saules gaisma parādītos un pazustu pāris reizes dienā. Pie reizes tiek izskaidrots, kā rodas paisums un bēgums, kāpēc, ja zemei būtu divi pavadoņi vienā plaknē tie neizbēgami sadurtos un kā izskatītos debesis pēc 15 miljardiem gadu.Iesaku izlasīt visiem, kurus vismaz kaut cik interesē astronomija.

%d bloggers like this: