Navigate / search

The Pluto Files: The Rise and Fall of America’s Favorite Planet by Neill deGrasse Tyson

the pluto

Lasot šo grāmatu, es pirmo reizi ievēroju, ka angļu valodā runājošie lieto Pluto mums ierastā Plutona vietā. Visu bērnību esmu lasījis grāmatas, kur Plutons ir Plutons nevis kaut kāds Pluto. Arī krievu grāmatās vienmēr ir bijis Plutons.

Tātad šis darbs ir veltīts Plutonam. Tiek apskatīta Plutona ietekme uz kultūru. Tiesa gan tikai uz ASV kultūru, galu galā tā ir vienīgā planēta Saules sistēmā, kuru atklājuši amerikāņi. Ja godīgi, tad nekāda lielā jau tā nebija. Disneja Mikipeles suns un caurejas līdzeklis. Tie gan parādījās pirms pašas planētas. Tad nodaļa veltīta Plutona atklāšanai, tad zinātniskajiem pētījumiem, kur Plutona izpēte ir ņēmusi dalību.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta debatei, ir Plutons planēta vai tikai viens no Koipera joslas elementiem. Tā kā grāmatas autors pats izraisīja šo diskusiju, tad ir visai interesanti palasīties dažādu astronomu par un pret argumentus. Tagad jau mēs visi zinām, ka Plutons ir nogāzts no planētas pjedestāla. Tā vietā mums tagad ir pundurplanēta. Plutons izrādās nav lielākais objekts arī pašā Koipera joslā.

Protams, planētas statusa atņemšana neizpalika bez kurioziem. Piemēram, divu ASV štatu teritorijās Plutona planētas statuss ir atzīts ar likumu. Šie štati ir Kalifornijas štats un Ņūmeksikas štats. Esiet uzmanīgi šajos štatos, ja bļaustīsieties, ka Plutons nav Planēta, jūs, iespējams, var arestēt.

Plutona biogrāfija lasās viegli, maza plāna grāmatiņa ar lieliem burtiem un daudzām bildītēm un karikatūrām, izlasījās aptuveni pusotras stundas laikā. Atklāj mums standarta amerikāņu scenāriju. Kāds muzejs savā ekspozīcijā neiekļauj Plutonu. Viena lieta, ka ekspozīcija ir par relatīviem izmēriem nevis par planētām. Kāds žurnālists tajā saož sensāciju, tas nekas, ka ekspozīcija jau skatāma veselu gadu, un saceļ brēku. Brēka galu galā beidzās ar planētas statusa zaudēšanu Plutonam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, bija interesanti palasīties par Plutona cīņas aizkulisēm, naidīgajiem meiliem, kurus saņēmis grāmatas autors. Labākās bija sešu un septiņu gadu vecu bērnu rakstītās vēstules, tās gan bija pieklājīgas. Starp citu to, ka Plutons nav ekspozīcijā Haidena observatorijā, pamanīja mazs puisēns, pāris mēnešus pēc ekspozīcijas atklāšanas.

Plutonium: A History of the World’s Most Dangerous Element by Jeremy Bernstein

Plutonium by Jeremy Bernstein

Grāmatiņu biju noskatījis jau no tās iznākšanas brīža, reizēm man tā likās tomēr nedaudz pa dārgu priekš tik plāna garadarba, reizēm aizmirsu pārsviest no sava wishlista grozā un reizēm tā nebija pieejama. Tad nu nesen tomēr grāmatu pasūtīju. Nav jau tā, ka domāju attīstīt kodolieroču ražošanu Latvijā, bet lieta tomēr interesē.

Grāmatas autors – Harvardā mācījies fiziķis un lielu daļu grāmatā aprakstīto personu pazinis personīgi. Kā jau var noprast pēc nosaukumu, stāsts ir par plutoniju, metālu, kuru mūsdienās izmanto atomieročos. Autors grāmatā ir vēlējies atrast tādu kā vidusceļu, lai pārāk neieslīgtu tehniskās detaļās, bet tai pat laikā radītu lasītājam skaidru priekšstatu par to kāpēc plutonijs-239 tautsaimniecībā ir izmantojams kodolieročos. Tādēļ lasītājam tiek sniegtas dažādu fiziķu, Bora, Rengtena, Kirī un citu biogrāfijas un atklājumu, kurus tie veikuši nozīme.

Patiesībā biogrāfijām ir veltīta grāmatas lielākā daļa, pašam plutonijam ir veltītās pēdējās trīs grāmatas nodaļas. Nenoliegšu, ka visas iepriekšējās nodaļas ir domātas nespeciālista izglītošanai, lai šis saprastu, kas ir ātrais un lēnais neitrons, pussabrukšanas laiks, kritiskā masa, kodolreaktora uzbūve, lantanīdi, aktinīdi utt.

Man personīgi vislabākās šķita tieši pēdējās nodaļas, kurās uzzināju daudz kā jauna par transurāna elementu ķīmiskām īpašībām un pats galvenais, kas nosaka tieši šādas ķīmiskās īpašības. Neteikšu, ka visā iebraucu simtprocentīgi, bet domāju, ka kopējo domu uztvēru.

Grāmata diemžēl nederēs tiem, kas sapņo uzbūvēt atombumbu savā garāžā, sniegtā informācija ir nepietiekama. Par dažādu konfigurāciju plutonija bumbu kritisko masu sniegtā informācija ir aptuvena. Autors gan iedrošina, ka ASV esot izdevies uzlaist gaisā arī plutonija bumbu, kas bijusi veidota no reaktora ņemta un speciāli neattīrīta plutonija. Efekts neesot tas, bet pietiekams. Urāna bumbu ir izgatavot vieglāk un lētāk. Tās izgatavošanai nepieciešamais urāns izmaksās tikai 2,4 miljonus USD, kamēr plutona bumba maksās visus 157 miljonus USD. Ja Latvijai nebūtu jābūvē Dienvidu tilti un Gaismas pilis, sen jau būtu kļuvuši par kodollielvalsti.

Tiek apskatīti arī radioaktīvo atkritumu glabāšanas aspekti. Problēmas ar speciālistu novecošanu, plutonija 239 pussabrukšanas periods ir 24 000 gadu, bet visu šo laiku tas kaut kur jāglabā. Un arī pēc tam tas kļūst par U-235 (vismaz lielākā daļa), kura pussabrukšanas periods ir vēl ilgāks.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autors neskatoties uz mazo lappušu skaitu, ir spējis pateikt daudz un iezīmēt atomieroču radīšanas metalurģiskās, ķīmiskās un fiziskās problēmas un procesus. Iesaku izlasīt visiem, kuri šo to vēl atceras no ķīmijas un fizikas stundām (to sadaļu kas veltīta kodolfizikai).

%d bloggers like this: