Navigate / search

Slovēnija VI

8. Jūnijs

Šodien beidzot dosimies uz Piranu. Rīts gan nav izdevies veiksmīgs, jo Matīsam ceļojums ir kļuvis grūts. Mazam puikam ir apnikusi tā vazāšanās, un es viņu respektēju par to ka šis veselas piecas dienas izturēja pārgājienus un pārbraucienus. Šorīt viņam vairs nav iekšās.

Piran 4

Desmit minūšu brauciens un esam Piranā. Pareizāk sakot autostāvietā pirms Piranas. Piranā, ja neesi vietējais, tad ar mašīnu vari iekšā nebraukt. Pirana ir smuka pilsētiņa, kas atrodas uz raga, ka savukārt iestiepjas Adrijas jūrā. Tas viss bonusā ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, baznīcu kalna galā, vecpilsētu, tirdziņiem, promenādi, jahtām jūrā un zilām debesīm, rada ļoti pozitīvus iespaidus.

piran 2

Varonīgi noblandāmies pa pilsētiņu kādas pāris stundas, muzejos iekšā neejam, bet apskatām visu, ko var apskatīt. Pamaldāmies pa ieliņām, kur abas pretējās mājas sienas var aizsniegt pat Matīss. Paēdam vietējā kafeinīcā salčuku. Pastaigājam pa suvenīru bodēm. Kopumā labi pavadām laiku. Te nu varētu pastāstīt, kā Pirana ir bijusi apdzīvota jau no Romas impērijas laikiem. Un tās vecpilsētā saglabājusies Venēcijas ietekme, ka tā ir visitāliskākā no visām Slovēnijas pilsētām. Bet īsumā, ja sanāk, ir vērts aizbraukt un apskatīt.

Piran

Diezgan jauks skats uz pilsētu paveras arī no baznīcas. Lai ar durvis pie Dieva esot vienmēr vaļā, baznīcas cilvēki tomēr šortkatus ir cītīgi noslēguši, un uz turieni ir jāiet neliels apkārtceļš. Droši vien tas darīts, lai labāk nosargātu kādus svēto kaulus vai Īstā krusta daļas. Skats gan tur augšā foršs, baznīcā, cik nopratu, ieeja ir par maksu. Uz to bija parakstījušies tikai kāda amerikāņu grupiņa.

Piran 3

Pusdienot braucam mājās. Man atkal jāvāra jūras velšu zupa. Bonusā es kā cilvēks, kas nenēsā cepuri, esmu iedzīvojies saules dūrienā, tāda pašvaka sajūta, un gribas nolīst tumsā pagulēt. Tas gan mums ar Zigfrīdu neliedz apcerēt plānus aizšaut ķeksīša pēc uz Horvātiju, pāriet pāri robežai un fiksi atpakaļ. Maija ir ieplānojusi Piranas tuvumā apskatīt kādu stāvkrastu. Matīss pasaka, ka viss viņš vairs no mājas projām nedošoties, nākas viņu atstāt mājās ar omi.

Ships

Horvātijas ideju atmetam, lai vēlāk būtu iemesls tur aizdoties atsevišķi. Bet stāvkrastu gan dodamies meklēt. Jāatzīmē nesekmīgi. Noblandāmies pa kādu pludmali. Ar tām viņiem te švaki, jāguļ uz akmeņiem vai parkā zālē. Un to veidojumu tā arī neieraugām. Tad Zigfrīds noķer kādu vietējo, kas mums apstāsta, kas kur atrodas. Izrādās pērn šis bijis ceļojumā uz Latviju. Patiesībā uz basketbola čempi Lietuvā, bet pie reizes atkūlies arī uz Latviju.

Stāvkrasts

Stāvkrasts, manuprāt, nav tā vērts, lai tur dotos. Nekāda dižā skata tur nav. Braucam atpakaļ. Mēs ar Maiju nedaudz pastaigājamies pa Portrož pilsētiņu. Paskaitām Postojnska jama reklāmas stendus. Smejamies par to visuresamību un nolemjam, ka jāmet miers aizām un jāpievēršas alām. Rīt nolemjam doties uz šīm visslavenākajām Slovēnijas alām.

Vakariņās visiem uzcepu kartupeļus. Studentu dzīves pieredz ar vecumu neizsīkst. Ja es tieku pie ēst taisīšanas bez uzraudzības, visiem tiek cepti kartupeļi ar cīsiņiem. Runājot par cīsiņiem, viņiem te ir īsti cīsiņi ar gaļu. Padārgi, bet ir.

Slovēnija V

7. Jūnijs

Šorīt kravājam mantiņas, jo no Ribčev Laz ir laiks doties projām. Nav jau tā, ka mēs visu apskatāmo jau būtu apskatījuši, bet ir arī citas lietas padomā. Šodien mēs dodamies uz Piranu. Piranas bilde bija viena no tām, kas mani pārliecināja vispār apsvērt Slovēniju kā galamērķi.

Autovilciens

Bet lai tur tiktu, mums priekšā vēl vesela diena. Cēlušies esam agri, lai paspētu uz vietējo vilcienu, kas pārvadā automobiļus. Tas mūs no Bohiņas Bistricas aizvedīs līdz pašiem Most na Soči pa dzelzceļu. Samaksa par šādu pasākumu ir simboliska. Viss pārbrauciens ilgs 45 minūtes, un mums ietaupīsies vesela kaudze ar serpentīniem, kurus izbaudījām jau vakar. Piebraucam pie uzbrauktuves un ievērtējam situāciju. Nez kāpēc par speciālistu auto pārvadājumos tiek uzskatīts kāds vīrs ar kamperi. Visi iet pie viņa aprunāties, Zigfrīds ar aiziet parunāt. Vīrs ir visai informēts un apstāsta nabaga tūristiem kārtību, kā te viss notiek. Pats gan viņš ir parasts foreļu zvejnieks un mušiņmakšķerēšanas speciālists.

Tad nu gaidām vilcienu, stāstam Matīsam, kas nu būs un kā mēs brauksim caur tuneli. Matīsam ar tuneļiem ir savādas attiecības, reizēm viņš tos gaida, reizēm ienīst. Nekad nevar zināt, kā tā lieta beigsies. Bet, ja runa sākas par Driznaka tuneli, ir skaidrs ka tuneļi tālāk nav vēlami. Lai vai kā, piebrauc vilciens, tiek iekasēta nauda, visi sabrauc uz platformām, norauj rocenes un gaida startu. Vilciens sāk kustēties un pēc kādām trīs minūtēm iebraucam tunelī.

Tunelis ir tumšs un ļoti garš. Tik garš, ka tumsa apnīk ne tikai Matīsam. Paeksperimentēju un atveru mašīnas logu, tad tumsai nāk klāt skaļums un lokomatīves dīzeļdzinēja izplūdes gāzu smaka. No vienas puses interesanti kādu brīdi un tad ilgu brīdi garlaicīgi. Izbraucām cauri šim tunelim un vēl pāris īsākiem līdz piebraucam Most na Soči pilsētas tuvumā. Šķiet, ka vilciens bija skrējis pa priekšu grafikam un bija kādas desmit minūtes jāuzgaida. Uzgaidīšana notika uz dzelzceļa tilta, apspriedām ar kādu varbūtību tilts varētu iebrukt, aplēsu vai no attaisīta mašīnas loga varēšu iespļaut upē.

Mašīnīte

Nonākuši Most na Soči stacijā pārgrupējamies (apmeklējam tualeti, atslēga bija jāprasa stacijas uzraugam, ievadām nākamo galamērķi Ivaram). Tālāk seko visai vienmuļš pārbrauciens pa vietējas nozīmes ceļu un bāni uz Škocjanskije jame. Ar jame te tiek saprastas alas. Slovēnijā alu, izrādās, ir vairāk kā saprašanas un to gabarīti ir milzīgi. Protams, latviešiem ir visas tiesības lepoties ar Gūtmaņa alu, kas izveidojusies smilšakmenī, vai arī Dundagas tuvumā esošajām alām, kuras ir totāli aizbirušas, bet viņas tomēr būtu ierindojamas pagrabu kategorijā. Neteikšu, ka savā dzīvē esmu daudz ko redzējis, bet šī ala bija kaut kas no kategorijas, kuru vēl nebiju piedzīvojis.

No malas gan tur nekas nopietns neizskatās, parasts parkplacis ar tūrisma informācijas centru. No plusiem ir bistro, kur pamatīgi ieturamies ar burgeriem un kartupeļu frī. Ēsts nav nekas no brokastlaika, un ir jau pusdienlaiks. Nav arī luste meklēt līdzpaņemtās maizītes. Iestiprināmies un sagaidām nākamās alu apmeklēšanas sesijas sākumu.

jama

Apmeklētāju skaits ir iespaidīgs. Alas 5800 metru garumā grib redzēt vairāk kā simts cilvēku. Pārgājiens uz alas ieeju izvēršas iespaidīgs. Rinda gara, cilvēki daudz. Beigās kādu kilometru vazāti pa celiņiem un šosejām esam nokāpuši līdz Rekas upei. Te nu slovēņi nav īpaši mocījusies ar izdomu un upi nosaukuši vienkārši par Upi. Upe tad arī ir galvenā alas veidotāja, appludinātāja un uzturētāja. Mūs pieved pie 130 metrus gara mākslīga tuneļa, kas mums ļaus tikt līdz pašai alai. Grupa tiek automātiski sadalīta vāciešos, slovēņos un jauktā angļu – itāļu grupā. Mēs novērtējam visas opcijas un izvēlamies grupu ar vismazāk cilvēkiem. Tā ir angļu – itāļu grupa.

Dodamies iekšā pēdējie un sākam alas izpēti. Atkārtošos – tik lielā alā es vēl nebiju bijis, un man patika. Te biezā slānī varēja redzēt gan stalagmītus, gan stalaktītus. Visdažādākā lieluma. Mazākos, izrādās, sauc par spageti. Teksti gan standarta, par to cik ala veca, konkrētās zāles kubatūra, nedaudz no vēstures – tas gan angliski, gan itāliski.

Škocjanskije jame 1

Kad zāles apmeklējums pabeigts, tad aiz mums izslēdz uguni līdz nākamajiem apmeklētājiem. Mums aiz muguras iet divi gidi, kas vaktē, lai ļaudis nenoklīst, neatpaliek un nedara blēņas. Nonākot lielajā zālē, Matīss nolemj, ka ies pačučēt. Ko gan citu var darīt patumšā un vēsā vietā. Tā kā manos plānos nav viņu stiept pa alu rokās, tad es viņu uzmundrinu. Stāstu, kā re virs šīs zāles ir parkplacis, un esam trīsdesmit metrus zem opeļa. Tad skatāmies pēc rūķu mājām un pētām alu sienas. Tas palīdz, un Matīss vairs gulēt netaisās.

Vispār jau iespaidīgi, mēs bijām izvēlējušies īsāko tūristu taku, bet iešana pa zālēm, kuru griesti sniedzas pārdesmit metru augstumā atstāja sirreālu sajūtu. Gar alas sienām izveidoti tiltiņi tūristiem, kas tad iet no plūdiem drošā augstumā virs upes. Ja te sākas lietus, un sifons nobloķējas, tad stundas laikā ūdens var uzraut līmeni pāri pa desmit metriem. Tā te reizi ir gadījies, bet, cik noprotu, neviens galu ņēmis nebija. Tas arī lika izmainīt tūristu taku un pacelt to tuvāk griestiem. Vispār jau smuki iet pa alu un redzēt puskilometru uz priekšu tālus izgaismotus tiltiņus.

Beiguši alas apskati un saņēmuši atļauju fotografēt, nobildējam alas ieeju un dodamies uz funikulieri, kas mūs vedīs atpakaļ uz tūrisma centru. Funikuliera galastacijā ir norāde uz skatu punktu. Diemžēl atkal tikai man pietiek spēka un motivācijas tur aizvilkties. Pārējie dodas uz bērnu laukumu. Es teiktu – velti, jo aiza, uz kuru paveras skats ir iespaidīga. Ir redzamas abas ieejas alā ar upi apakšā un baznīcu klintsgalā. Nodirnu tur kādas desmit minūtes, baudot dabasskatus.

Škocjanskije jame

Kad esmu ticis līdz bērnu laukumam, visi jau ir izspēlējušies, nedaudz ieturamies un dodamies uz Piranas pusi. Atkal brauciens pa bāni. Koper pilsētā uztaisam nelielu šopingu, kamēr Matīss guļ. Iepērkam produktus vakariņām. Maijai ir radusies ideja par jūras velšu zupu. Neviens tādu iepriekš nekad nav gatavojis, tad nu man nākas uz vietas izdomāt recepti un indegrientus. Beigās iepērkam zupai ķirštomātus, cukini un pašus jūras dīvaiņus.

Jahtklubs

Mūsu apartamenti ir norezervēti Portrožas jahtklubā. Nezinu, kur Maija tādus bija atradusi, bet tik šikos vēl nebija nācies mitināties. Bet vispirms viņi mums bija jāatrod. Norādītajā adresē atradām tikai autostāvlaukumu un jahtu remonta laukumu. Beigās gan atradām recepciju, iečekojāmies un devāmies uz savu mitekli.

Jahtu osta

Matīsam viss jau bija piebesījis un nolemjam šodien vairs neko nedarīt. Tik vien kā ar Maiju izejam pastaigā pa jahtklubu. Ievērtējam jahtas, te ir no krutajām, kas velk uz pāris miljoniem un no parastiem jahtu zapiņiem ar piekaramo motoru un diviem klāja kvadrātmetriem. Nē, jahtu šikumā Montekarlo osta sit pušu, bet arī šī nav peļama. Un saulriets ar uz jahtu mastu fona izskatās smuki. Nedaudz pablandāmies un dodamies atpakaļ uz apartamentiem, lai liktos uz auss.

%d bloggers like this: