Navigate / search

Tau Zero by Poul Anderson

Tau Zero by Poul Anderson

Lēnā garā esmu nolēmis aizpildīt savus robus zinātniskās fantastikas klasikā. Ja ar Padomju klasiķiem esmu diezgan labi iepazinies jau savā bērnībā, tad piecdesmito un septiņdesmito gadu angliski rakstošie autori man ir gājuši secen. Iemesls ir pavisam triviāls – kad es augu, tad tādas lietas neviens neizdeva. Tādēļ paralēli jau esošajiem sēriju projektiem esmu atvēzējies uz vēl vienu “SF Masterworks” sērijas lasīšanu.

Leonora Christine ir moderns zvaigžņu kuģis, startējot no zemes tā pēc desmit gadiem sasniegs jaunu zvaigžņu sistēmu, kuru kolonizēs. Ja nesanāks, izpētīs un griezīsies atpakaļ. Kuģis ir visu zinātnes sasniegumu iemiesojums ar piecdesmit cilvēku komandu, tas nav pirmais, kas dosies uz citām zvaigznēm, un diez vai arī pēdējais. Taču piecdesmit cilvēkiem nodzīvot kopā desmit gadus nav nekāda joka lieta.

 

Spaceship

Šķiet viss ir ok, kosmosa kuģis ar Bussarda dzinēju, ilgs ceļojums, jaunas planētas, kas gan varētu noiet greizi. Diemžēl greizi noiet praktiski viss. Kauns jau teikt par zinātniskās fantastikas klasiku, bet te nevar īsti saprast, ko autors ir vēlējies pateikt. Centrālā ideja nav slikta, kosmosa kuģis, kas iekuļas specifiskās nepatikšanās. Bet tik brīvu vispārējās relativitātes traktējumu es nebiju gaidījis (no cikla “par ko fiziķi tev nestāsta”). Es kaut kā to Lorenca vienādojumu uztvēru savādāk. Ja zinātnisko daļu vēl var pieciest un sakodis zobus varu ielikt par redzējumu, lasītāja izglītošanu un vērienu ielikt 8 no 10, tad par pārējo ir cits stāsts.

Kad atmet kosmiskā kuģa individuālos piedzīvojumus, tad rodas pavisam nelāgs iespaids. Domāju, ka rakstniekam izdevējs grāmatu atmetis atpakaļ ar jautājumu, kur te ir mūsu laikmetam raksturīgā kultūra, saule, sekss festivāls? Nabaga autors sēdies atpakaļ pie rakstāmgalda un centies uzrakstīt kaut ko no šīs tēmas. Pamatpieņēmums kuģa ekipāžas spriedzes mazināšanai ir sekss. No mūsdienu viedokļa dīvaini, ka ar seksa lietām problēmas ir tikai sievietēm, jo puikas te dominē. Tad nu rodas tāds priekšstats par seksuāli apsēstu indivīdu kuģi, kas kā liela zviedru ģimene dodas kosmosā. Līdz ar to lielākā daļa no autora morāli ētiskajiem jautājumiem noreducējas uz seksuālu šantāžu savdabīgu uzvedības racionalizēšanu. Pienākums pāri visam, visi ir racionāli, un ja vajag, komandiere pārgulēs ar astrofiziķi, lai šis atgūtu motivāciju instrumentu izstrādāšanai. Īsumā sviests. Taču nevajag sacerēties vismaz uz labu erotisko romānu, autors pārcenšas:

“Reymont kissed the hollow between shoulder and throat. Through the wetness he smelled live girlflesh.”

Lai ar autors cenšas, cik nu prot, atainot bagātīgo savstarpējo attiecību tīklu uz kuģa ( lasi, kurš ar kuru kad guļ), viņam neviens tēls nav izdevies dzīvāks par kartona gabaliņu ar vārdu. Nudien ir grūti iejusties kāda varoņa ādā. Par galveno varoni varētu nosaukt Reimontu, kuģa policistu, glābēju, kārtības uzturētāju un visādi citādi atbildīgu cilvēku. Viņš vismaz autoraprāt ir izcils manipulators un krīzes menedžeris. Iespējams, ka ja uz kuģa būtu atlasīti cilvēki ar attīstības problēmām, šīs manipulācijas šķistu ticamas, taču ne jau kuģī pilnā ar profesoriem un zinātnes spīdekļiem. Rodas sajūta, ka tur nav sapulcināti Zemes gaišākie prāti, bet cilvēki pusidiotu līmenī, kas neredzēs viltu un patiesos nodomus, pat ja uz tiem tiks tieši norādīts. Reimonds disciplīnas noturēšanā izmanto visprimitīvākās metodes, un tas strādā! Apbrīnojami!

Bussard_ramjet

Ko es ieguvu izlasot grāmatu? Godīgi zemē nometu kādas trīs stundas. Sapratu arī kādēļ PSRS laikā šo nepublicēja, par daudz seksa, un uz zemes komunisms nav uzvarējis. Sapratu arī, ka Andersons humoristiskajos gabalos ir daudz labāks rakstnieks nekā cietajā zinātniskajā fantastikā, diezgan brīvi manipulē ar jēdzieniem un viņa interpretācija rada vairāk aizdomas par to, ka autors īsti nerubī par ko viņš runā nekā par brīnumainu negaidītu jaunu interpretāciju.

Grāmatai varu ielikt 5 no 10 ballēm, cilvēcisko attiecību sadaļa ne aprakstā nedz loģikā netur nekādu kritiku, var teikt, ka grāmatu izvelk tikai zinātniski fantastiskā daļā. Lasīt var, ja dikti interesē žanra saknes, bet nekāda prieka no tā nebūs.

The High Crusade by Poul Anderson

Kārtējais pērnā gadsimta vidus zinātniskās fantastikas darbs. Šis stāsts gan vairāk iekļaujas kosmiskās operas žanrā, kur varoņiem visas lietas notiek, un sliktajiem tēliem ir jāturas no viņiem pa gabalu.

Ir viduslaiki. Sers Ričards gatavojas doties Krusta karā, lai atbrīvotu Svēto zemi no saracēņiem. Karaspēks sapulcēts, provīzija iesākumam jau sapakota, varētu doties, bet te uzreiz bums nolaižas citplanētiešu kosmosa kuģis un sāk šaut uz viņa karavīriem. Skaidra lieta, ka to tā nevar atstāt; citplanētieši tiek nogalināti un Kosmosa kuģis nonāk Sera Ričarda kontrolē. Tas paver negaidītas perspektīvas – jauni ieroči un plašas telpas. Krusta karā tagad var doties ņemot līdzi visu savu iedzīvi, sievas un bērnus. Tā jau ir pavisam cita karošana. Diemžēl dzīvi palikušais citplanētietis, īsts elles izdzimums, piekrāpj visus un aizved tos uz savu dzimto planētu. Skaidra lieta, ka neviena planēta nav par mazu, lai Sers Ričards tur nebūtu gatavs nest Kristus vēsti.

Grāmata sarakstīta kā hronikas veidā, kur mēs uz notikumiem raugāmies no hronista skatu punkta. Viņš visur ir piedalījies un visu redzējis, ko nav redzējis, to ekstrapolējis no grēksūdzēs saņemtās informācijas. Viens ir skaidrs, citplanētieši, lai ar cik tehnoloģiski varena nebūtu viņu impērija, nav karotāji. Arī sarunās par mieru un aliansēm viņi uzraujas uz tik vienkāršām viltībām, ka pat vācu prinči šķistu slīpēti blēži salīdzinājumā ar šiem. Citplanētiešu Impērija nemaz nav kaujas spējīga, viņa pēdējos gadu simteņus to vien ir darījusi kā apspiedusi neattīstītus mežoņus, kas nemaz nav spējuši izrādīt pretestību. Skaidra lieta, ka tagad viņi alkst revanša un ir gatavi piebiedroties Sera Ričarda Krusta karam.

Kopumā tāds ļoti jautrs gabals, rakstīts ar ironiju, varoņu ego un pašpārliecinātība liktu Rembo nobālēt un, protams, beidzas viss laimīgi. Ja vien neskatāmies no vareno citplanētiešu skatu punkta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

We Have Fed Our Sea by Poul Anderson

Sēdēju un domāju, ko lai vēl izlasa. Populārzinātnisko grāmatu frontē vērojams panīkums, nav neviena tāda palikusi, kuru vajadzētu obligāti izlasīt. Mocu te tagad vienu par Zemes magnētisma izpētes vēsturi. Ir jau interesanti, bet viss jau kaut kur lasīts, citur redzamas pretrunas zinātnieku biogrāfijās. īsumā, sagribējās atgriezties pie bērnības dienās lasīto autoru darbiem.

Tātad cilvēce pēc pārsimts gadiem. Kaut kad sen atpakaļ cilvēki ir palaiduši kosmosā kuģus, kuri virzās uz tālām zvaigznēm. Mērķis ir kolonizēt tuvākās zvaigžņu sistēmas. Par laimi viņi ir izgudrojuši teleportu un kuģa komandai vairs nav jānīkst gadu simtiem pašā kuģī. Tā vietā ir dežūras, komandas mainās ik pa pāris mēnešiem un virza kuģi uz mērķi. Kuģa mērķis ir nokļūt līdz kādai planētai, asteroīdam un samontēt tur teleporta iekārtu jaunam atspēriena punktam. Tas viss notiek, neskatoties uz zemes pašreizējo situāciju, var būt karš, bads vai radioaktīvā ziema vienmēr uz katra kuģa būs kāds dežurants.

Laiks iet zvaigžņu sistēmas pamazām tiek kolonizētas, dažas pat vēlas atdalīties. Kādam vadošā ešelona zinātniekam ienāk galvā doma izpētīt kādu vienam no kuģiem ceļā pagadījušos izdzisušu zvaigzni. Tiek nokomplektēta komanda, un darbība var sākties. Komandas locekļi ir dažādi, ir Zemes aristokrāts, vienkāršs zemes tehniķis, Japāņu kolonizētās planētas pilots un Krievu planētas inženieris. Kuģa komandai nejauši sanāk salauzt savu teleportu. Tā nu viņi paliek pamesti uz sava kuģa līdz veiksmīgam remonta vai bada nāvei.

Skaidra lieta, ka to visu autors izmanto, lai ilustrētu to nākotnes zemi. Kas pēc būtības ir kaut kas līdzīgs Britu impērijai, tikai kosmosā. Kolonijas tiek ierobežotas, galvenos mērķus nosprauž sīka aristokrātu grupiņa. Uz kolonijām braukt var jebkurš, bet atpakaļ gan ne. Skaidra lieta, ka tas rada nemierus, un uz daudzām planētām cilvēki sapņo iznīcināt tos pāris teleportus, lai vismaz uz pārdesmit gadiem viņi būtu brīvi. Autoram gan ir padomā cits risinājums, lai iespējamo stagnāciju novērstu.

Vienu var teikt noteikti, tagad vairs tādus stāstus neraksta. Mūsdienu stāstiem lielākoties trūkst tāda kā bērnišķīga vēlme izzināt un padarīt pasauli labāku dzinuļa. Šāda tipa stāsti gadās visai reti, galvenais ir konflikts. Šeit autors mēģina atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas cilvēkiem liek doties šādos piedzīvojumos, ekspedīcijās, neskatoties uz iespēju iet bojā. Atbilde gan ir visai savdabīga, bet domāju, ka tiem laikiem tā bija vairāk kā izsmeļoša. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, ja nu vēl nav paspēts.

%d bloggers like this: