Navigate / search

Kādā alpu virsotnē by Boriss Krumovs

Kādā alpu virsotnē

Kārtējā grāmata no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas. Šo nu es vēl nebiju lasījis, neskatoties uz to, ka viņa bija atrodama mājās visu laiku. Iespējams, mani neuzrunāja tās vāks, vai plānuma dēļ nešķita pietiekoši nopietna.

Romāns vēstī par kāda bulgāru izlūka darbību ārzemēs, kur viņš, it kā būtu pārbēdzējs, iesaistījies amerikāņu izlūkdienestā, bet īstenībā darbojas Bulgārijas republikas labā. Šajā laikā viņš bieži vien nokļūst bīstamās situācijas, taču atjautība un ass prāts allaž izglābj viņu no bojā ejas.

Izlasot šo grāmatu, neviļus rodas pārdomas, ko es pie velna nupat izlasīju. Ir skaidra lieta, ka bulgāru slepenie dienesti noteikti ir pasaulē slaveni ar savām spējām. Arī šeit slepenais bulgāru komunistu spiegs Todorinovs desmit gadus pavadījis emigrācijā. Viņš pat ir iefiltrējies raidstacijā „Brīvā pasaule” un it kā strādā kopā ar amerikāņu specdienestiem. Taču nu ir sākušās ziepes, viņš ieguvis un nopludinājis informāciju par to, ka emigrantu vadoņi saņem naudu no amerikāņu specdienestiem! Trakākais, ka šī informācija ir bijusi pieejama tikai četriem cilvēkiem. Protams, te rodas šaubas par informācijas nozīmīgumu un visu to traci, kas ap šo lietu saceļas. Vienu gan var teikt – droši ne Todorinovam, ne viņa bulgāru priekšniecībai acīmredzot nav pilns rublis, tāda „sūda” dēļ riskēt ar savu aģentu.

„Katrs īsts komunists ir izlūks, tāpēc ka visur iet pirmais. Viņš ir kā zvaigzne, kura spīd pie tumšām debesīm un izstaro savu gaismu.”

Visa grāmata veltīta Todorinova centieniem izkļūt no šīs situācijas. Fonā lasītājam tiek borētas divas lietas. Dzīve emigrācijā nav nekāda medusmaize. Vācieši bulgārus neieredz, un vienīgais, ko tāds nabags var darīt, lai pelnītu naudu, ir stučīt par saviem līdzbiedriem emigrācijā. Vienīgais viņu laika pavadīšanas veids ir sēdēšana kafejnīcā un ilgas pēc īsta plūmju šņabja. Lielākā daļa no bēguļiem Bulgārijā ir sašmucējušies, un nu tiem vairs pat nav kur atgriezties. Gribētu jau visi dzimtās vietas apskatīt, bet nevar. Baidās „nepamatoti”, ka viņus saņems ciet. Nē, ir jau tādi kā Āpsis, kuri nozvērējušies nogalēt katru komunistu, ko sastaps, un to jau atpakaļ neviens negaida. Vienu vārdu sakot, ārzemēs godīgam cilvēkam nav ko darīt.

Arī Todorinovs pārdzīvo, konspirācijas nolūkos viņš tēlo pārbēdzēju. Vecāki par viņu nav sajūsmā, skolas darbi ienīst, viņa slava ir aptraipīta. Īstam komunistam ir jāsakož zobi un jādzīvo sava nepanesamā dubultā dzīve. Jo cīnās tak viņš par savu valsti! Tas gan neliedz viņam apprecēt amerikāņu izlūkdienesta šefa sekretāri, kas arī ir spiedze. Tādas dīvainas attiecības, kur abi laiku pa laikam viens otru iemidzina un pārbauda somas saturu.

Kopumā grāmata nav tā vērta, lai lasītu. No mūsdienu viedokļa sižets ir pārāk smieklīgs un nenopietns. Tikai akls cilvēks nepamanīs, ka šī nav nedz piedzīvojums, nedz fantastika, nedz ceļojums. Šī diemžēl ir no tām šai sērijā bieži sastopamām grāmatām, kas pieder pie propagandas kategorijas. Lieku 2 no 10 ballēm.

Septiņu varoņu postenis by Ļevs Ļinkovs

Septiņu varoņu postenis

Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas lasāmo grāmatu biju dilemmas priekšā. Lasīt tālāk Jurija Senkeviča piedzīvojumus ar plostu vai paņemt ko pilnīgi nelasāmu. Tas nu pie sērijas izlasīšanas projekta ir diezgan skarbi, ka reizēm nākas lasīt grāmatas, kurām citādi dotos ap līkumu. Nolēmu sevi pārvarēt un izlasīt par padomju robežsargiem.

Sešdesmit tūkstoši kilometru pa jūru un okeānu, upju un ezeru krastiem, pa tundru, mežiem un tuksnešiem, pāri kalniem stiepjas Padomju Sociālistisko Repub­liku Savienības valsts robeža. Un visur — gan vasaras svelmē, gan ziemas salā, gan lietū un vētrā — kaujas postenī stāv uzticamie Dzimtenes dēli -robežsargi. Šajā grāmatā jūs iepazīsieties ar daudziem lieliskiem robežsargiem. Te pastāstīts par pirmajiem kaujinie­kiem taigas robežapsardzības punktos un robežsargiem, kuri 1933. gada maijā sagrāva pēdējo basmaču bandu svelmainajā, sausajā Karakumu tuksneša centrālajā daļā. Kopā ar robežsargu Ņikitu Stoibedu un viņa uzticamo četrkājaino draugu pēdu dzinēju Džeku nostaigāsiet neskaitāmus kilometrus pa kalniem, bieziem me­žiem un purviem, lai notvertu un padarītu nekaitīgus rūdītus spiegus un diversantus. Par jaunajiem robež­sargiem Fjodoru Potapovu, Kļimu Kuzņecovu un Zakiru Osmanovu lasītājs uzzinās, ka viņi kopā ar aizturētajiem robežu pārkāpējiem pusgadu pavadījuši kalnu aizā, kur sniega lavīna viņus bija nošķīrusi no visas pasaules. Grāmatā izlasīsiet, kā robežsargi varonīgi cīnījušies kara pirmajā dienā — 1941. gada 22. jūnijā un devuši iznīcinošu prettriecienu hitleriskajiem okupantiem, kas nodevīgi bija iebrukuši mūsu zemē. No šiem stāstiem uzzināsiet, ka mūsu dienās padomju robežsargi pašaizliedzīgi apsargā Dzimtenes robežas Baltkrievijā, Sibīrijā, pie Klusā okeāna un tā­lajās Kuriļu salās. Stāstos cildināta robežsargu drosme un attapība, lielais gribas spēks, kas nepazīst šķēršļus, kā arī pa­domju cilvēku dziļais patriotisms.

Grāmatas anotācija bija tik perfekta, ka nekautrējos pārpublicēt to pilnībā. Grāmatas centrālais uzdevums ir mācīt jauno padomju pilsoni tajā, ka viņš ir savas valsts patriots. Viņa valsts atrodas patstāvīgā aplenkumā, kapitālisti, briti un citi imperiālisti to vien kāro, lai padomju vara pazustu. Tad viņi varētu aizdzīt jūgā padomju ļaudis un izlaupīt valsti. Jābūt modram ienaidnieks ir visur, pat tikko no sniega lavīnas izglābts robežpārkāpējs, cienījams zinātnieks var izrādīties spiegs. Nemaz nerunāsim par britu diversantiem, kas ar sprāgstvielām pārbāztām somām lēkšo gar pierobežu, to vien darot kā mīnējot tiltus un dzelzceļus. Tikai padomju robežsargu modrība šos sabiedrības parazītus spēj nolikt pie vietas. Arī ķīnieši un japāņi nav nekādi PSRS draugi. Austrumu robežu regulāri pārkāpj japāņu zvejnieki, kas iekārojuši PSRS labās zvejas vietas. Savukārt imperiālistisko Ķīnu savulaik amerikāņi un japāņi izmantoja kā placdarmu uzbrukumiem jaunajai padomju valstij.

Krājumā atrodami spilgti stāsti par pēdējo imperiālistu palieku likvidēšanām. Ne jau visos kišlakos, manapi bija priecīgi par padomju varu. Nē, tie grieza zobus, slēpās kaimiņvalstīs un tad apvienojušies bandās to vien meklēja, kā atgūt savus īpašumus. Bet nekas arī ar tādiem privātīpašuma cienītājiem un pretpadomju elementiem robežsargi cīnās īpaši varonīgi. Arī grāmatas nosaukums nāk no stāsta par to, kā septiņi robežsargi nosargāja kalnu pāreju pret basmaču bandas uzbrukumu.

Paši robežsargi attēloti kā pienākuma cilvēki. Kādam taču ir jāsargā padomju zemes robežas, un tas nekas, ka laika apstākļi slikti, ka ienaidnieks uzglūn no katra stūra, darbs ir jāveic un sava valsts jāizstāv. Īstu padomju robežsargu neviens kontrabandists un diversants nespēs apvārdot un uzpirkt. Viņi ir pilnīgi padomju valsts ideālie pilsoņi un pienākums stāv pāri visam.

Kopumā 6 no 10 ballēm. Stāsti paši par sevi ir meistarīgi sarakstīti, un pie pareizas ideoloģiskas mērcītes ieaudzēs jaunajā lasītājā gan patriotismu, gan cieņu pret robežsargu darbu. Tas nebūtu nekas slikts, ja vien nebūtu vēlme ieaudzināt arī to, ka apkārt ir tikai vieni un vienīgi ienaidnieki. Kas vēl trakāk, ienaidnieki var būt visur, kaimiņš kolēģis, jābūt modram.

Džungļu upe Mellakore by Žanis Grīva

Džungļu upe Mellakore

Šīs grāmatas izlasīšana notika man projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas lasīšanas ietvaros. Nav jau tā, ka es viņu nekad nebūtu lasījis. Vienu reizi viņa noteikti ir lasīta, jo atrodams ieraksts manā ārpusklases lasīšanas kladē. Taču es tā arī nekad neesmu varējis atcerēties par ko tad īsti šī grāmata ir.

Grāmatas anotācija lasītājam vēsta ka, Braucienā ar tirdzniecības kuģi uz Āfriku autors atceras savus cīņas ceļus gan Spānijas pilsoņkara laikā, gan Dzimtenē Lielā Tēvijas kara dienās. Optimisma pilns viņš vēro jaunās Āfrikas valstis, kas atbrīvotas no koloniālisma jūga un cīnās par savu neatkarību. Grāmatā poētiski skatīta šī kontinenta eksotiskā daba un cilvēki, kā arī skartas jauno valstu ekonomiskās un politiskās problēmas

Un samelots jau nemaz arī nav, Žanis Grīva ir īstens komunists, revolucionārs ar stāžu. Vienmēr cīnījies pret kādiem tautu apspiedējiem, vienalga pret kuriem. Protams, nezinu vai visiem PSRS pilsoņiem tika piedāvāta tāda opcija kā par brīvu ceļot līdzi uz tirdzniecības kuģa. Bet ir aizdomas, ka šādu nodarbi spēja atļauties tikai izredzētie. Un tādēļ vien visa autora spriedelējumu par vienlīdzību, brīvajiem padomju ļaudīm un citu komunistiskās iekārtas propogandas šlaku šķiet visai smieklīgi. Personīgi man sajūta lasot šo grāmatu un domāju, protams, kas tad tev skribentam, kas noēdies kā kuilis, nekait braukāt ar tirdzniecības kuģi pa pasauli rijot lašmaizes un dzerot importa viskiju ar kuģa apkalpi. Tev komunisms jau ir iestājies, lai gan pats nemaz neapzinies, ka nodarbojies ar nelielu parazitēšanu uz apkārtējo ļaužu rēķina.

Pats rakstīšanas stils ir patosa pilns un vairāk vai mazāk centrējas uz padomju režīma pozitīvo pušu atspoguļojumu. Lamanšā grimst franču zvejnieku kuģis, vienīgie kuriem tas rūp ir padomju jūrniekiem. Pārējie kapitālistu kuģi dodas tam garām pat nepiestājot. Iespējams, ka “Ziemeļzvaigznes” komanda jau laikus bija visus apziņojusi, kad dodas uz avārijas vietu un vairāk palīdzība nav vajadzīga. Āfrikas jaunattīstības valstīs, kas tikko padzinušas kolonizatorus slīgst nabadzībā. Revolūcija uztaisīta, bet ko darīt tālāk neviens nezina. Padomju ļaudis nāk palīgā būvē rūpnīcas, palīdz ar industrializāciju. Te gan jāpiezīmē, ka bijušos kolonizatorus autors peļ pamatoti un nekāds zelta laikmets zem viņu jūga Āfrikas pamatiedzīvotājiem.

Par Āfrikas kolonizāciju runājot, autors neaizmirst arī faktu, ka buržuāziskā Latvija savulaik propagandējusi, ka redz reiz Latvijai bijušas kolonijas Gambijā un Togo. No kurienes, viņš ar redaktoru rāvuši Togo, man nav ne jausmas, bet acīmredzot tas vairāk liecina par autora Latvijas vēstures zināšanām. Tā kā neko vairāk jēdzīgu par šo tematu viņš nespēj pastāstīt, tad tiek nosodīts Herberts Cukurs, kurs ar koka kasti ir lidojis uz Gambiju. Diemžēl, nosities neesot un tādēļ kā jau īsts hitleriešu pakalpiņš galējis ebrejus un beigās Brazīlijā viņu novācis pats Mengele.

Kopumā autors, nenoliedzami, rakstīt māk. Šī grāmata sevī satur daudz informācijas no autora personīgās dzīves, viņa aprakstītie tēli ir spilgti un atmiņā paliekoši. Taču diemžēl viss šis talants tiek iztērēts klajai propagandai un komunisma reklāmai. Tā rezultātā zūd jebkāda ticība autoram. 4 no 10 ballēm.

Divu okeanu noslēpums by Grigorijs Adamovs

Divu okeānu noslēpums

Kārtējā grāmata no mana „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas projekta. Šī ir 28. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Pirms sākt šo grāmatu es nopietni aizdomājos, vai man apgrābstīt savas kristāltīrās bērnības atmiņas par šo grāmatu ar savas tagadējās pasaules uztveres pirkstiem. Nolēmu, ka neko daudz jau nezaudēšu.

Padomju valsti apdraud visas pasaules imperiālisti. Lai parādītu savu varenību, zemūdenei Pionieris no Ļeņingradas jāaizbrauc līdz Vladivastokai. Tas ļaus parādīt Japāņiem, kurš ir saimnieks Klusajā okeanā. Taču ienaidnieks nesnauž, viņš kaļ plānus, lai iegūtu padomju rūpniecības noslēpumus. Padomju cilvēkus ar grūtībām neizbiedēsi un ar torpēdām – ne tik. Viņi izpildīs Centrālkomitejas un Partijas doto uzdevumu vai arī ies bojā mēģinot.

Grāmatas centrālā doma ir modrība un darbs. To lasītājam pasaka grāmatas ievadā, lai nedod die’s kāds pionieris rakstot apcerējumu par šo grāmatu pārāk neaizrautos ar milzu astoņkājiem. Modrība tādēļ, lai atgādinātu, ka valsts atrodas mūžīgās briesmās no Imperiālistu tīkojumiem. Visriņķī ir ienaidnieki un ne tikai ārējie, bet iekšējie. Iedomājies, kolēģis strādā tev blakus, un tu nemaz nenojaut, ka viņu savervējuši japāņu imperiālisti. Grāmata jaunajam pionierim dod skaidras norādes, ja redzi ko aizdomīgu, vai, ja vienkārši ir sajūta, ka kaut kas nav lāga, ziņo savai priekšniecībai, un tad jau tie tiks galā. Tas tiek veiksmīgi ilustrēts Coja un Pavļika sarunā:

„Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek apkārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu – teiksim fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas … – esi uzmanīgs.”

Otra lieta – darbs ir pasniegts kā sociālistiskās sacensības pamatu pamats. Bez darba nākotni neuzbūvēsi. Šim apgalvojumam es piekrītu arī šodien. Zemūdenes avārija, piemēram, kalpo kā spoža ilustrācija padomju cilvēka pašaizliedzībai un vēlmei strādāt trīs diennaktis no vietas, dzerot tikai kakao ar jaunatklātiem vitamīniem KL2. Lai gan tikpat labi viņus motivētu nevis savstarpējā brigāžu sacensība, kā fakts laikā nesaremontējoties iet bojā.

Centrālie tēli ir tipiski padomju paraugpersonāži, runā par darba pienākumu un modrumu. Slavina padomju sasniegumus, runā pieklājīgi, un ir apzinīgi komunisti. Pat mazais Pavļiks, lai gan dzīvojis Kanādā, saprot, ka imperiālisti vēlas ieraut jauno valsti atpakaļ nabadzībā un badā un uzlikt viņiem uz kakla kapitālistus. Vienu vārdu sakot, laimīgs kolektīvs, kurā lielākais noziegums ir pārlieku centība. Taču starp viņiem ir ieperinājies nodevējs, un tas vieglu ceļojumu pārvērš cīņā. Šis nodevējs ir pārdevis savu valsti. Un kalpo kā ilustrācija vēl vienai padomju iekārtas dogmai – ilgstoša uzturēšanās ārzemēs samaitās jebkuru komunistu, tāpat kā radinieki ārzemēs. Arī šis nodevējs ir kļuvis par īstu bezmugurkaulnieku, kas mīl dzīvot ar vērienu, aizmirsis jebkādu godu, un par padomju varu viņam ir nospļauties. Neviens no personāžiem nav izstrādāts kā cilvēks, viņi visi ir abstrakti tēli, kas kalpo kā plakāti. Pavļiks – ziņkārīgs un modrs, Cojs – centīgs zinātnieks, pateicīgs padomju varai par jauno dzimteni, kapteinis – atbildīgs, pieņem pareizos lēmumus utt.

Grāmatas autors vispār ir bijis nasks uz Žila Verna darbu pārrakstīšanu. Piemēram, viņam ir vēl viens darbs ar nosaukumu „Zemes dzīļu uzvarētāji”, kas ir traki līdzīga vēl kādam Verna darbam. Šī grāmata ir dinamiskāka par Verna “20’000 ljē pa jūras dzelmi”. Technologijas ir daudz attīstītākas, diemžēl nekas daudz no zemūdens energobloka mūsdienās nav realizējies. Termopāru efektivitāte ne tuvu nav tāda kā grāmatā, teorētiski jau viņu efektivitāte var būt tāda kā aprakstīta, bet praktiski nekas tāds vēl tuvu nav redzēts. Ja tā būtu, tad telefonu uzlādēšanai pietiktu viņus vienkārši iebāzt kabatās. Arī supravadītāji akumulatori arī vēl nav redzēti. Skafandriem cītīgs lasītājs uzreiz pamanīs veselu kaudzi ar savak dizaina elementiem. Daļu, protams, zemūdens apkalpe pati uzlabo uz vietas, bet daļa paliek nepamanīta un neizmainīta. Te es runāju par vadības kasti, kas atrodas patronsomā ārpus skafandra, viņi regulāri tur liec slēdžus un šo to ieķīlē, bet uzlabots nekas netiek. Galvenais zemūdens ierocis ir ultraskaņas lielgabals, kas pēc aprakstītajiem parametriem spēj sagraut praktiski jebkuru materiālu. Piemēram, nogremdēt kreiseri.

Okeāna dzelmju un to iemītnieku apraksti autoram padodas ne sliktāk Žilam Vernam. Tie uzskaitīts milzīgs daudzums ar redzētām zivīm, un laiku pa laikam atrasts kāds dzīvais izraktenis. Aizvēsturisko zvēru apraksti gan nav pārāk pārliecinoši, un sen jūras briesmoņa spēja nest skafandrā ietērptu cilvēku apvijoties tam apkārt ar savu kaklu šķiet smieklīga. Tas pats sakāms arī par astoņkāju tendenci uzbrukt cilvēkiem, lai tos apēstu.

Laba piedzīvojumu grāmata. Partija, Valdība un centrālkomiteja ir piesaukta daudz un dikti. Tāpat kā aicinājumi būt modriem un atcerēties, ka ienaidnieks var būt jebkurš. Pavēles ir jāpilda un muti vajag turēt. Citādi viss imperiālisti uzspers gaisā i zemūdeni, i cilvēkus. Ja saņem telegrammu no Valdības, tev ir jāizjūt saviļņojums un jāstrādā līdz nokrīti gar zemi. Bet tas viss ir sīkums, man viņa patika. Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem padomju propaganda neuzdzen šermuļus.

Mortona piramīda by Anatols Imermanis

Mortona piramīda

Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.

Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?

Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.

Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.

Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)

Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.

%d bloggers like this: