Navigate / search

ПЕРЕСМЕШНИК by Алексей Пехов

Peresmeshik

Rapgar ir pilsēta, kurā kopā dzīvo daudz un dažādas rases, no tru-tru (pussaprātīgiem monstriem cilvēkēdājiem) līdz čeriem – Rapgaras aristokrātijai. Arī grāmatas galvenais varonis Tils er’Kartija mīt šajā pilsētā. Reiz viņam pagadījās atrasties nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Tagad apkārtējie uz viņu skatās ar līdzjūtību, nepatiesi apvainots noziegumā, viņš pavadījis cietumā veselus septiņus gadus. Tomēr viņš nav metis plinti krūmos, un viņa dzīves mērķis ir atrast patiesos vainīgos.

Grāmata ir sarakstīta kā kriminālromāns fantasy pasaulē, pareizāk būtu teikt pilsētā. Pehovs atkal izdomājis jaunu pasauli. Darbība norisinās maģijas un agrīnā industriālisma laikmeta sākumā. Ir parādījusies elektrība, mehānismi, tomēr arī maģija nav atstāta gluži novārtā. Arī visi noslēpumi netiek atklāti uzreiz, kas un kā noticis tiek atklāts pamazām un beigās visi bildes gabaliņi smuki noliekas savās vietās, un parādās patiesie vaininieki. Tā kā visa grāmatas darbība aprakstīta pirmajā personā, tas klātbūtnes efektu pastiprina. Īstais vaininieks pie Tila nelaimes, lasot grāmatu, nemaz nav tik viegli atklājams, lai gan autors šādas tādas norādes laiku pa laikam pamet, bet kamēr nepasaka priekšā, tikmēr viņas liekas maznozīmīgas.

Čeri ir interesanta rase tiešie pasaules radītāja pēcnācēji, piemīt maģiskas spējas un protams viņi ir galvenie pilsētā. Viņi ir sapratuši, ka pasaulē, kas attīstās arī viņiem ir jāmainās tai līdzi, tagad pilsētā pilsonību var saņemt gan cilvēki, gan kaķveidīgie mjaurri, gan uzņēmīgie biznesmeņi ka-ga. Vienīgie apdalītie ir zombiji, tos neviens pa pilnu neņem.

Nav jau tā, ka grāmatā viss sižets būtu perfekti nostrādāts, šur tur galvenajam varonim negaidīti paveicas, bet no negaidītas nāves viņš vismaz brīnumaini glābts netiek un apstākļu sakritības lielākoties ir diezgan labi pamatotas. Tikai viena vieta, kur čeru dievs dabū augšāmcelt Tilu man dikti nepatika, kādēļ tas bija vajadzīgs nesapratu, sižetam tas nekādu pievienoto vērtību neradīja. Varbūt tā bija ilustrācija tam, ka pat dievi nav piekrituši netaisnīgajam sodam, kas piemērots Tilam, nezinu.

Ja pirms laika domāju, ka diez vai Pehovs vairs spēs uzrakstīt kaut ko jēdzīgu. Pēdējā laikā viņš piedalījās projektos, kuros grāmatu rakstīja pat veseli trīs autori kopā. Dažas pamēģināju lasīt, bet pēc pārdesmit lappusēm atliku atpakaļ grāmatu plauktā, nav vērts tērēt laiku pat man. Šķita, ka viņa labākie laiki ir pagājuši un viņa jaunie darbi lēnām nonivelējas ar vidivēju bojeviku, tad tagad jāatzīst, ka esmu kļūdījies. Šo grāmatu mierīgi varētu nosaukt par labāko krievu fantasy rakstnieku veikumu, kuru man šogad ir nācies lasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm (9 par varoņa gandrīz nobendēšanu grāmatas vidū un tūlītēju augšāmcelšanu). Gaidīšu cikla turpinājumu, cerēšu vismaz, ka tāds būs.

%d bloggers like this: