Navigate / search

The Mind’s Eye by Oliver Sacks

the_minds_eye.large

Teikšu godīgi, parasti par neiroloģiskām problēmām grāmatas nelasu. Ja tā padomā, tad, iespējams, nevienu pārāk specializētu grāmatu par šo tēmu tā arī neesmu lasījis. Protams, arī šī nav diez ko zinātniska, tā ir tāda ieskata radīšanai. Grāmatas autors jau vairākas desmitgades nodarbojas ar neiroloģijas popularizēšanu plašākām tautas masām. Tas, protams, viņam piesaista papildus pacientus un rada atpazīstamību.

Šķiet, ka šīs grāmatas galvenais novirziens ir augstākās vizuālās uztveres un atpazīšanas funkciju traucējumiem, kas iegūti dažādu slimību rezultātā. Grāmata sastāv no vairākiem stāstiņiem, kur katrs ir veltīts kādam no Olivera pacientiem. Šie cilvēki lielākoties ir nodzīvojuši normālu dzīvi, līdz vienu dienu atklāj, ka ir pazaudējuši kādu no savām uztveres funkcijām.

Liliana – klavieru spēlētāja, kas pēkšņi vienu dienu atklāj, ka nespēj vairs no lapas nolasīt notis, pēc tam pazūd spēja atpazīt rakstīto un tad arī spēja atpazīt priekšmetus. Autors labi pastāsta par šīs sievietes cīņu, lai saglabātu savu normālo dzīves ritumu, un cik daudz cilvēki spēj paveikt ar citu palīdzību. Ja godīgi, šīs stāsts mani šokēja. Es pat nespēju iedomāties, kā tas var būt, ka tu vienudien vairs nevari atrast maizi virtuvē, jo tu vienkārši neatpazīsti objektus kā tādus.

Sue – neirobioloģiste, kura visu mūžu ir dzīvojusi divdimensionālā pasaulē, jo šķielēšanas dēļ viņai nekad nav bijusi trīsdimensionāla apkārtnes uztvere. Un tad pēkšņi vienu dienu viņai ar treniņu palīdzību izdodas uztvert pasauli stereo. Diezgan interesanti lasīt cilvēka pārdzīvojumus.

Hovards – rakstnieks, kurš vienu rītu aizgājis pēc avīzes atklāj, ka tā ir sarakstīta dīvainā valodā, kuras burtus viņš nepazīst. Vēl trakāk, visas grāmatas mājā arī ir apmainītas. Insulta rezultātā viņš ir zaudējis spēju lasīt.

Arī pats autors dalās pieredzē par to, kā ir mainījusies viņa pasaules uztvere zaudējot redzi vienā acī. Par to kā sašaurinājies ne tikai viņa redzes lauks, un pazudusi viņa spēja noteikt attālumus starp objektiem, bet arī kā viņa redzes lauka apstrādes funkcijas analogi ir samazinājušās attiecīgajos smadzeņu centros.

Interesantākā man šķita nodaļa, kas veltīta prosopagnosijai, jeb nespējai atpazīt cilvēkus pēc sejām. Man pašam vienmēr ir šķitis, ka diezgan švaki atpazīstu cilvēkus pēc sejām un lielāku uzsvaru lieku uz viņu soļiem un balsīm. Izlasot šo nodaļu sapratu, ka man šāda problēma man nemaz nepastāv. Galu galā es visus savus radus tomēr atpazīstu uz bildēm un arī paša sievu un bērnu no rītiem atpazīstu.

Kopumā laba lasāmviela, diezgan populārzinātniska, var lasīt bez priekšzināšanām, autora stāstījums ir aizraujošs. Vietām gan viņš nonāca, manuprāt, pretrunās ar sevi. Nodaļā par seju un vietu atpazīšanu viņš raksta par to cik grūti viņam ir atpazīt pašam savu māju un kolēģus. Un tad nodaļā, kurā stāsta par savu acs zaudēšanu, viņš pēkšņi raksta, ka hospitālī jau pazīstot visu personālu, kaut kas nelīmējas kopā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un, domājams, izlasīšu vēl kādus pāris viņa darbus.

%d bloggers like this: