Navigate / search

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Izlasījis „Tumsas kreiso roku”,  nolēmu nestiept gumiju un palasīt vēl kādas Hainish cikla grāmatas. Tā kā grāmatu secība te nav īpaši būtiska, tad paņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – šo.

Grāmatā ir divi stāsti, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmais prologs mums stāsta, par kādas planētas iedzīvotāji Semleju, kura dodas meklēt dārglietu no sava pūra. Viņas ceļi galu galā aizved līdz kādai no Ekumenes kontrolētai planētai.

Otrs stāsts ir Rokanona stāsts, etnologa, kas sastop šo sievieti muzejā, kurā glabājas viņas dzimtas dārglieta un uzzina par viņa planētu. Rokanons dodas uz planētu un atklāj, ka te dzīvo veselas piecas dažādas rases. Rūķiem līdzīgie Gdemiāri, Elfiem līdzīgie Fiia, grauzēji Kiemhrir, cilvēkveidīgie Liuāri un Spārnotie. Tomēr viņa ekspedīcijai pienāk gals, kad planētā iebrūk Ekumenes ienaidnieki no Faradeja planētas un izveido savu bāzi.

Šis nav tipisks šā cikla stāsts, jo te netiek vestas pārdomas par dažādiem valsts pārvaldes veidiem, iekšējo filosofiju. Te viss ir viens vienīgs kvests, kas savā gaitā iepazīstina ar pašu planētu. Kvestu izvēlas paši varoņi, viņiem ir sabiedrotie, kas palīdzēs sasniegt mērķus un pārvarēt grūtības. Ja vienam tā ir dzimtas statusa atgūšana un vairāk līdzinās tradicionālajam elfu nolaupīšanas stāstam, tikai ar relativitātes teorijas pamatojumu, tad otram tā ir vēlme saglabāt Ekumeni tādu kāda tā ir.

Galaktika ir milzīga, un bez ansibla (momentāni sakari ātrāki par gaismu) komunikācija nav iespējama. Saprātīgas būtnes joprojām spēj pārvietoties ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam. Apdzīvotas planētas ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē. Slepenas ienaidnieku bāzes atrašana uz kādas no tām nav reāla, jo ceļošana uz un no šo planētu aizņemtu daudzus gadus un iegūtajai informācijai vairs nebūtu jēgas. Rokanons nav gatavs ar to samierināties, un viens pats ar pāris ieziemiešiem dodas iznīcināt iebrucējus.

Grāmata lasās raiti un varētu teikt vienā piegājienā. „Tumsas kreisajai rokai” gan sava dziļumā līdzi nevelk. Te aprakstīta parasta feodāla sabiedrība, kur dominējošā rase ir Liuāri, kuri dzīvo savās akmens pilīs un lido ar saviem spārnotajiem dzīvniekiem. Viņi ir arī vienīgie, kas karo. Pārējās rases dzīvo savā nodabā, un par dažām pat neviens neko lāga nezina. Te ir izplatīta telepātija, un tehnoloģijas ir agrīnās industrializācijas līmenī. Grāmatā uzsvars tiek likts uz draudzību, zaudējumiem un izolāciju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav no labākajām autores grāmatām, bet tomēr virs vidējā līmeņa.

The Grand Design by Stephen Hawking, Leonard Mlodinow

the grand design

Atceros, kā sensenos laikos, kad iznāca Hokingsa pirmā grāmata „Īsi par laika vēsturi”, es to tūdaļ nopirku un ar neviltotu interesi izlasīju visu par melnajiem caurumiem un gaismas staru kā notikumu horizonta starp pagātni un nākotni ierobežotājiem. Gan tad, gan tagad man šī grāmata šķiet laba esam.

Nākamā Hokingsa grāmata „Visums rieksta čaumalā” man vairs tā nepatika. Maksāja daudz dārgāk, daudz smuku bildīšu, bet satura izklāsta ziņā Brian Green ieliek kloķi. Šī grāmata bija par stīgu teoriju, laika mašīnām un nedaudz par melnajiem caurumiem. Tai laikā novērtēju kā vējā izsviestu naudu. Tā domāju arī šobrīd.

Nupat iznāca Hokingsa jaunākais darbs „The Grand Design”, un, piezīmēšu, nemaz tik diža šī grāmata nav. Grāmata ir sarakstīta ar domu izstāstīt zinātnes pēdējos atklājumus un secinājumus jebkuram cilvēkam. Galu galā ir sanākusi tāda bilžu grāmata, kas patiesībā nepastāsta lasītājam neko. Tā ir pilna ar dažādiem apgalvojumiem, no kuriem lielākā daļa nav ilustrēta pat ar piemēriem. Praktiski netiek parādīta neviena matemātikas formula bez kuras, manuprāt, relativitātes teoriju ir diezgan nereāli ilustrēt nespeciālistam.

Tomēr, ja tu esi fizikas stundās gulējis un neko nezini par gaismas duālo dabu, tad, iespējams, šī grāmata varētu būt īsts atklājums. Tas pats par Stringu teoriju, (nē, šī ir no fizikas, lai gan no grāmatas teksta varētu saprast arī burtiski, grūti gan iedomāties septiņdimensionālus stringus) aprakstīta diezgan virspusēji un, domājams, cilvēks, kas nav neko par šo tēmu lasījis, vairāk gudrāks netiks. Arī zinātnes pēdējais sasniegums M-teorija mums tiek pasniegts kā fundamentāla fizikas teorija, kas ir Theory of Everything kandidāte. Un viss nekas netiek stāstīts, kāpēc tieši M-teorija ar ko tā labāka par citām, tās trūkumi un plusi – vai nu tici autoram uz vārda vai ej ratā.

Arī tādi spēcīgi apgalvojumi kā „mūsdienu filosofija netiek līdzi zinātnei, lai izskaidrotu realitāti” paliek bez dziļākas iztirzāšanas, lai lasītājam pavēstītu, kur tad ir šīs problēmas. Tāpat tiek apskatīti teoloģiski jautājumi par Dieva esamību vai neesamību, īpaši neiedziļinoties, bet virspusēji pārskrienot stiprajam un vājajam antropajam principam. Pēdējā nodaļa „Grand design” izraisīja reālu vilšanos, pusi no nodaļas aizņēma „The game of life” apraksts.

Toties grāmatā ir Glosārijs, kurā tiek diezgan virspusēji izskaidroti fizikas termini un definīcijas. Labākais ir tas, ka daži izskaidrotie vārdi pašā tekstā nemaz nav sastopami, piemēram, neitrīno.

Domāju, ka šoreiz puiši ir pārcentušies ar vienkāršošanu un galu galā nekas prātīgs nav sanācis. Vienu brīdi pat prātā ienāca diezgan ciniska doma, ka Hokings vienkārši pelna naudu jaunam ratiņkrēslam.

Grāmatā esmu vīlies, tas nekas, ka viņa būs dižpārdoklis, jo to tak sarakstījis pats Hokings. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm savās 200 lapaspusēs tā mums tā arī neko konkrētu nepastāsta. Sadaļa par filosofiju ieteiktu izlasīt kādā filosofijas vēstures grāmatā. Par Visuma piemērotību cilvēkiem un Visuma rašanos es ieteiktu izlasīt Paul Davis „The Goldilocks Enigma: Why Is the Universe Just Right for Life?”, par string teoriju un M teoriju, laba grāmata ir Brian Green „The Elegant Universe: Superstrings, Hidden Dimensions, and the Quest for the Ultimate Theory” un „The Fabric of the Cosmos: Space, Time, and the Texture of Reality”.

E=mc2: A Biography of the World’s Most Famous Equation by David Bodanis

E=mc2

Kurš gan zinātnes popularizētājs spēj paiet garām Einšteinam un viņa vienādojumam – neviens. Arī šis puisis to nav spējis. Pats gan atzīst, ka rakstīt vēl vienu Einšteina biogrāfiju būtu diezgan muļķīgi, tādēļ viņš nolēmis uzrakstīt paša vienādojuma biogrāfiju.

Šis, iespējams, ir viens no atpazīstamākajiem vienādojumiem pasaulē, lai gan daudzi (vismaz ASV) atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, ko tā kombinācija īsti nozīmē. Iespējams, ka pie viņiem tā arī ir. Sākumā mūs autors iepazīstina ar to, ko nozīmē katrs no vienādojuma simboliem, tie kas vēl nezina var uzzināt „=” zīmes vēsturi, kāpēc ātrums jāceļ kvadrātā un kas īsti ir masa jeb m. Tālāk tiek īsti izstāstīta atombumbas izgudrošanas vēsture, tā kā par šo lietu lasu jau n-to reizi, man tā bija tikai zināšanu atsvaidzināšana, bet atzīmēšu – sarakstīts labi.

Autoram ir ķēriens rakstīt par cilvēkiem un viņu personībām. Vietām gan apgalvojumi izskatās ņemti no dzeltenās preses, bet tie mums vismaz parāda lielos zinātniekus kā cilvēkus nevis kā augstākas būtnes, par kurām zinām tikai dzimšanas un miršanas gadus. Beigas veltītas vienādojuma nozīmei zvaigžņu spīdēšanā, smago elementu rašanās procesā, un melnajos caurumos.

Šai grāmatā faktoloģiskais materiāls ir daudz labāk sagatavots par iepriekš lasīto „Electric Universe”. Neliels mīnuss ir tas, ka visas zemsvītras piezīmes saliktas grāmatas beigās un par to eksistenci mēs uzzinām izlasot grāmatu līdz beigām, varēja jau vismaz salikt kā footnote, lai var izlasīt uzreiz, nevis pēc tam mēģināt saprast, kur kas attiecas.

Kopumā grāmata vērtējama kā izklaidējoši populārzinātniska. Ja esi nolēmis iegūt padziļinātas zināšanas par relativitātes teoriju, tad šo var mierīgi nelasīt. Ja vēlies lasīt izklaidējošus stāstus par zinātnes vēsturi un zinātniekiem, tad šī ir īstā. Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Nedaudz par vienkāršu, bet izlasīt ir vērts.

%d bloggers like this: