Navigate / search

Aostas ieleja IX

20. jūnijs (Rhemes-notre-dame – Milano)

Rīts paiet gaidot mājas saimnieci, kas atnāks pieņemt telpas. Cik zinām, neko salauzuši neesam un sienas arī nav apzīmētas. Mantas sapakotas, drošības pēc pārbaudām, vai vēl kaut kas nav aizmirsts, un vai neesam pievākuši ko lieku līdzi. Beidzot saimniece uzrodas, nedaudz pirms norunātā laika’, dabūjam atpakaļ drošības naudu. Tas gan notika tikai pēc atgādināšanas, un varam doties šī ceļojuma pēdējā pārgājienā.

Grand paradiso pārgājiens 2

Pārgājiens sākas netālu no ielejas pēdējā ciematiņa  Thumel. Tur atrodas liels autostāvlaukums un takas sākums. Vispār jau te ir liela izvēle, kur iet. Galvenā problēma ir laiks. Mēs šim pasākumam varam atļauties ziedot aptuveni trīs stundas, un nolemjam iet vienkārši pa  Rhemes ieleju.

Grand paradiso pārgājiens

Teikšu uzreiz, šis noteikti bija visskaistākais šī ceļojuma pārgājiens, diena perfekti saulaina un silta. Redzami visi kalni, strautiņi pārbrienami, kāpums normāls, bez ekstrēmiem. Cilvēks var mierīgi iet un priecāties. Vietējo kalnu nosaukumus tā arī vēl neesmu samācījies, tādēļ viņi man klasificējas, kā dikti smuks un tāds nekāds. Smukie tomēr dominē. Lai nebūtu garlaicīgi, Matīss visa pārgājiena garumā nodarbojas ar kvestošanu, meklē tokenus (smilgas, akmeņus). Ik pa laikam visu to mantību pieseivo (noliek takas malā). Ernestu nes vectēvs. Viņiem nopietns komandas darbs, viens rāda ceļu otrs nes.

ūdenskritumi

Lēnā garā izretojamies, un ejam katrs pats savā tempā. Laiku pa laikam visi sapulcējas pie kāda smuka ūdenskrituma. Gadās arī citi ceļotāji, bet pretī neviens vēl nenāk, visiem ir uz to pašu pusi kur mums. Pēc kādas pusotras stundas apstājamies neliela kalna piekājē. Zigfrīds domā, ka vajadzētu sperties augšā, mēs, pārējie, viņu atrunājam, nav jau tik daudz laika. Visi iekožam, Ernestu sanāk dikti pieskatīt, jo kraujas, kur novelties, te ir daudz.

Atpakaļcelā Ernests uzticēts man. Viņa prasības nav neko augstas  – sēž savā mugursomā un grauž bageti. Kalnos ir labi, ka ejot pa to pašu ceļu atpakaļ viss izskatās nedaudz savādāk un nešķiet, ka ej pa vienu un to pašu vietu. Katrs akmens no otras puses izskatās nedaudz citādāks. Tempu acīmredzot esmu uzņēmis ļoti ātru, un drīz vien pārējie no mums atpaliek.

Atpakaļ stāvlaukumā gan tiekam stundas laikā, pirms pārgājiena beigām gan nākas nedaudz piebremzēt. Ļauju, lai Matīss mani panāk un var finišēt pirmais pie busiņa. Bērniem tādas lietas ir svarīgas. Pats ar Ernestu dabūju dalītu otro un trešo vietu, tas nozīmē, ka netiksi pasludināti par sēni.

Sakāpjam busiņā un dodamies uz Milānu. Pa ceļam gan piestājam Rhemes-Saint-Georges, lai pārpakotu mantas, un nedaudz iekostu. Ceļš līdz Milānai ir garš. Bērni lēnā garā sāk kašķēties, paguļ un atkal kašķējas. Bet visādi citādi ceļš ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi kādā benzīntankā no manis mēģināja nokāst par benzīnu trīs reiz vairāk nekā biju iepildījis. Nekas, naudu veiksmīgi atguvu.

%d bloggers like this: