4. Jūnijs

Lai gan vakar esam gājuši gulēt visai vēlu, no rīta visi ir augšā jau ap uz septiņiem. Matīss tūlīt pieprasa hokeju un dodas ar vecvecākiem uz minigolfa laukumu. Es vēl pasnaužu, man nekur nav jāskrien, brokastis jau tikai ap astoņiem. Brokastis te tādas pavisam vienkāršas – ēdamo jau atrast var, bet nekas īpaši pieminēšanas vērts nav.

Pēc brokastīm atdodam apartamentu atslēgas, saņemam dāvanā divas vīnogu ievārījuma burciņas un dodamies uz pašu Mariboru. Nospriežam apmeklēt pašu Mariboras vecpilsētu un tikai tad doties tālāk. Mariboras ainavā reāli dominē kāda baznīca, kas uzcelta kādā tuvējā pakalnā. To nu tad var redzēt praktiski no jebkuras vietas. Bet tā kā viņa ir nedaudz nost no pilsētas, to nolemjam neapmeklēt.

Mariborā atrodam stāvvietu kāda hoteļa apakšzemes garāžā un dodamies uz centru. Lieki piebilst, ka mums nevienam nav ne jausmas, kur te tas centrs atrodas. Nospriežam iet gar upes krastu līdz tiltam, un tur jau ar centrs būs. Sākam iet, bet pēc kādiem simts metriem uzduramies ceļa darbiem, viss tik cītīgi nožogots, ka nav reāli tikt garām, jāiet atpakaļ.

Pati vecpilsēta neslikta, centrālais laukums ar baznīcu un municipālajām ēkām. Viss smuki ar dakstiņu jumtiem, tūristi bariem nevazājas, lielākoties vietējie. Kaut kādi skolēni dodas ekskursijās, citi vienkārši sēž uz soliņa un skatās baložus. Mēs ar mazliet pablandāmies apskatāmies smukākās mājas, ievērtējam pa kādai skulptūrai un pēc stundas nolemjam doties tālāk.

Mūsu nākamais mērķis ir iepirkties pie Ļubļanas. Braucam, skaitām tuneļus un laiku pa laikam mēģinām nomierināt Matīsu stāstot, ka atlicis tikai nedaudz. Pa ceļam gan piestājām uzpildīt pārtikas rezerves. Zigfrīds nopirka saldējumus, tas viss rezultējās pamatīgā mašīnas un drēbju noķēpāšanā ar šokolādi.

Iepirkties mēs nolemjam kādā no tirdzniecības centriem, kur visas bodes veido kā mazu pilsētiņu. Veikali it kā ir daudz, bet nekā jēdzīga tur tomēr nebija. Sastopos ar Slovēnijai raksturīgu paražu, visas publiskās tualetes ir aizslēgtas, atslēgas jāpalūdz kādam tuvējam darbiniekam, administratoram, vai vienkārši jāaptaujā visi cilvēki pēc kārtas.

Nākamais mūsu galamērķis it Vintgar aiza. Vispār mēs šajā ceļojumā spiedīsim uz aizām. Lai tur nonāktu, mēs iesākumā aizbraucam uz Bledu. Neslēpšu, pirms šī brauciena man nebija nekādas nojausmas, kas tai Slovēnijā atrodams, bet bildi ar ezeru un klinti uz kuras uzbūvēta pils, gan biju redzējis. Sākumā izbraucām vienkārši pilsētai cauri, bet tā kā skati bija smuki, nolēmām piestāt. Tad kādas desmit minūtes meklējam vietu kur noparkoties, pat vietējiem policistiem pajautājām padomu. Kad bijām noparkojušies, Matīss izteica vēlmi mazliet iekost, vēlams, kartupeļu frī. Tā ka gājām vien iekšā pirmajā ēstūzī un pamatīgi iestiprinājāmies.

Tad izmetām mazu līkumiņu gar ezera krasta promenādi. Diemžēl bija jau sācies lietus, un šo ideju nācās atlikt. Devāmies tālāk uz aizu.

Arī pie aizas joprojām lija lietus. Man pat bija ideja nekur neiet un pasēdēt mašīnā, bet tā kā man tika izsniegts plēves lietusmētelis, tad nebija nekāda iemesla palikt. Nācās vien iet. Ieeja aizā ir par samaksu, bet vajag jau ar, visa taciņa pēc būtības ir tiltiņš, kas turas uz klints sienās iedzītiem stiprinājumiem. Viss cits – aiza kā aiza, apakšā dzidra upīte, kurā var redzēt foreles, pats klundurē pa apglumējušiem dēļiem un priecājies par margām. Es vēl tālredzīgi klundurēju čībās, jo nebiju iedomājies uzvilkt kājās neko jēdzīgāku. Cītīgi fotografēju un ceru, ka lietus beigsies.

Pārgājiens ir ap diviem kilometriem. Ticis līdz galam, izmantoju vietējās labierīcības, uz kurām iekārtots atsevišķs tiltiņš. Pārējie nolemj doties atpakaļ. Es gan nolemju paieties vēl uz priekšu, jo nespēju noticēt, ka no tiltiņa daļēji redzamais ūdenskritums ir redzams tikai no augšas. Man izrādās taisnība, un paejot vēl kādus pārsimts metrus, var nonākt uz skatu laukumiņa, no kura var redzēt ūdenskritumu no apakšas. Nofotografēju, lai ir ar ko palielīties citiem, un ar dodos atpakaļ.

Matīss atpakaļceļā ir galīgi sapīcis. Visu laiku skandina, ka palikšot tepat un nekur neiešot. Tā ir viņa izbesīšanās pēdējā pakāpe. Tad nu panesu viņu kādu gabaliņu, tad Zigfrīds. Beigās pretī sāk nākt itāļu motociklisti, Matīsam tiek samācīts kā jāsaka Bon džorno un šim niķis pāriet.

Šo un vēl divas naktis mēs nakšņosim vietā, kas saucas Ribčev Laz. Šī pilsētiņa atrodas netālu no Bohiņas ezera. Pa ceļam piestājam supermārketā, sapērkam pārtiku vairākām dienām. Tā kā ēst taisu es, visiem būs jāēd mans mīļākais ēdiens – cepti kartupeļi ar olu.

Lietus ir sācis līt pa īstam, neko tālāk par pārsimts metriem neredzam, man pirmais iespaids par naktsmītnes vietu nekāds, māja un riņķī migla, aiz kuras iespējams slēpjas kalni. Nekas, te vismaz ir televizors un internets. Paēdam vakariņas, paskatāmies teļuku un liekamies gulēt. Matīss vēl uz iPad vēl parāda pāris savas mīļākās multenes jūtūbē un ar nolūzt.