Navigate / search

The Curse of the Wendigo (The Monstrumologist #2) by Rick Yancey

Vendigo

Vājuma brīdī nopirku visas četras Monstrologa sērijas grāmatas. Pirmo nesen izlasīju, bet pārējās trīs plauktos gaidīja savu kārtu. Nav jau nekāds joks lasīt par dažādiem mošķiem no divpadsmitgadīga zēna skatapunkta. Pirmā grāmata mācīja, ka dabā nekas nav šausmīgs; ir tikai plēsēji un upuri. Ja pa vidam trāpās kāds ne pārāk ar morāli apgrūtināts cilvēks, tikai tad tas kļūst šausmīgi.

Vila Henrija dienests pie Pellinora Vortropa turpinās, monstrologam ir vajadzīgs palīgs, lai gan viņš pats to nekad nebūs gatavs atzīt. Kādu dienu Pellinors uzzina, ka viņa labākais draugs un kolēģis Džons Čandlers pazudis. Tas devies meklēt jauna un līdz šim par mītu uzskatītu monstra meklējumos. Aizgājis mežonīgo indiāņu zemēs un pazudis. Indiāņi runā, ka nu viņa dvēsele piederot vendigo, un cilvēks viņā vairs nav saglabājies. Tai pat laikā Pellinora bijušais skolotājs gatavojas kam pavisam muļķīgam, viņš monstroloģijas pētījumu laukā grib iekļaut arī vampīrus un citus literārus izdomājumus. Pellinoram Vortropam ir jādara viss, lai pieliktu punktu šiem māņiem.

Šī grāmata sastāv no divām daļām – viena ir pārgājiens indiāņu zemēs pa vendigo pēdām un otra pilsētā, kur Pellinoram ir jāsastopas ar savu pagātni un cienījamiem monstrologiem. Autors šoreiz papildus atrastās dienasgrāmatas risinājumam piemet klāt neuzticamo stāstītāju un kopā rodas visnotaļ iespaidīga putra. Lasītājs pēc grāmatas aizvēršanas pārdzīvoto var traktēt daudz un dažādos veidos. Bet tas nemaina pašu grāmatas būtību.

Te atrodamas pārdomas par to, cik nopietni cilvēks var nodoties zinātnei, pasludinot to par savu mūža mīlestību un izslēdzot sevi no jebkādas sabiedriskās dzīves. Vai šāda uzupurēšanās cilvēku padara kompetentāku zinātnes lauciņā, vai tikai rada šķietamu trakā zinātnieka autoritāti šaurās aprindās? Otra tēze, kas vijas cauri grāmatai –  cik daudz cilvēks ir gatavs ziedot, lai pierādītu savu taisnību. Un beigu beigās lasītājs paliek viens pats, lai izlemtu, cik daudz ir izdomājums un cik daudz patiesība. Te nedaudz jāpaskaidro, kas ir vendigo. Tas ir radījums, kas dzīvo Amerikas mežos un nepazīst sāta sajūtu. Viņš lēkā pa koku galotnēm, noskatot upuri. Taču nekad nevar paēst, jo vairāk ēd, jo lielāks kļūst viņa bads. Ja tāda gars iemiesojas cilvēkā, tad vaļā no tā tikt ir praktiski neiespējami. Šajā grāmatā badam ir divas nozīmes – fiziskais bads, kas rodas no barības trūkuma, un zināšanu bads. Abi ir briesmīgi savās galējās izpausmēs, un reizēm ir grūti nošķirt vienu no otra.

Autors ir sevi nolēmis pārtrumpot asiņainuma ziņā un Pellionora ietiepības ziņā. Vila Henrija loma ir konstatēt acīmredzamo, viņš izdara secinājumus pa prātam lasītājam. Viņš neaizraujas ar sarežģītām teorijām, bet interpretē visu notiekošo tieši. Pellinoram ir principi un aizspriedumi, viņš jebkurai mistikai pratīs atrast loģisku izskaidrojumu. Jo īsts monstrologs taču netic māņiem, un topošajiem vendingo īstā vieta ir psihiatriskajā slimnīcā, nevis jāatrodas pieķēdētiem pie gultas sabiedrībā ar cilvēku, kurš kuru katru brīdi ir gatavs ietriekt viņam ribās sudraba dunci.

Ja pirmā grāmata bija salīdzinoši vienkāršs šausmu stāsts, tad šī ir strukturāli sarežģītāka un alegoriskāka. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām autors par daudz pinas savās alegorijās un neuzticamā stāstītāja atstāsts priekš manas gaumes visam piedeva pārlieku un nevajadzīgu noslēpumainību.

The Monstrumologist (The Monstrumologist #1) by Rick Yancey

Монстролог (The Monstrumologist #1)

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, iepriekšējā izlasījās negaidīti ātri, kindles nebija līdzi, bet vilcienā tās četrdesmit minūtes kaut kas ir jādara, nevar jau visu laiku blenzt ārā pa logu. Iegāju grāmatu veikalā Polaris un ieraudzīju grāmatu, uz kuras vāka attēlots antropofāgs. Kaut ko tādu sen nebiju redzējis, tādēļ papētīju grāmatu sīkāk. Cik nopratu, autors ir dikti slavens ar sēriju Piektais vilnis, pēc kuras uzņemta filma. Man, kā kino apdalītam cilvēkam, tas neko daudz neizteica. Tad pieslēdzās pārdevējs – konsultants, kurš zvērēja, ka pirmā esot ļoti laba. Beigu beigās paņēmu visas četras.

Jaunajā Jeruzalemē Harringtonleinas 425. Namā notiek dīvainas lietas. Naktī to apmeklē dīvaini cilvēki ar dīvainām kravām. Ar ko īsti nodarbojas nama saimnieks, nevienam nav zināms. Ja nu tikai pašam nama īpašniekam doktoram Pellinoram Vortropam un viņa jaunajam asistentam Vilam Henrijam. Kādu nakti pie namdurvīm piebrauc rati, tajos atrodas monstrs, kura rīklē iestrēdzis jaunas sievietes ķermenis. Monstrs izrādās antropofāgs, afrikāņu briesmonis cilvēkēdājs. Taču kādi vēji to atpūtuši uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tas vēl ir jānoskaidro.

Šo grāmatu ierindo pie jauniešu literatūras, negribu būt pārāk sīkumains, bet sacīšu, ka šis iedalījums skaitās tikai ņemot vērā ES likumdošanu, pēc kuras cilvēks ir jaunietis līdz 35 gadiem. Šis ir ļoti nopietns šausmu stāsts, kurā ne tikai monstriem ir lemts būt par tādiem. Vils Henrijs savos divpadsmit gados ir pieredzējis daudz ko – savu vecāku nāvi, un Pellinora pētījumi nav priekš cilvēka ar vājiem nerviem. Taču doktors ir viss, kas viņam ir. Tas nekas, ka doktors ir monstrologs, un viņa raksturs nav no tiem vienkāršākajiem. Pellinors dzīvo tikai zinātnes dēļ, katrs atklājums pats par sevi ir pietiekami nozīmīgs, lai tā dēļ būtu vērts upurēt dzīvību vai dzīvības. Tikai atsakoties no cilvēcības daļas var kļūt par īstu amata pratēju. Vilam nākas ēst sūro monstrologa maizi jau no bērnu dienām.

Ja doktors iet medīt antropofāgus, kuri var saraut pieaugušu cilvēku gabalos, skaidra lieta, ka Vilam ir jānāk līdzi, jo kā gan citādi viņš mācīsies. Reizēm Vilam doktors Pellinors pats šķiet kā monstrs, kurā nav atlicis nekā cilvēcīga. Taču tas ir tikai līdz brīdim līdz viņš sastop patiesu sava amata pratēju. Šis cilvēks, kurš skaitās pasaulē labākais antropofāgu mednieks. Šis Kerns spēj pacelt latiņu vēl augstāk, viņš vadās tikai pēc mirkļa izdevīguma un izsmej jebkādus spriedumus par morāli. Galvenais ir izdzīvot un uzvarēt, viss pārējais ir maznozīmīgi.

Galvenais stāstītājs ir Vils Henrijs, jo autors jau ir tikai publicējis viņa pierakstus, kas atrasti pēc Vila nāves. Cik jauks veids, kā likt lasītājam noticēt notikušā realitātei. Jo kurš gan var zināt, kas noticis deviņpadsmitajā gadsimtā, varbūt tiešām antropofāgi ir tikpat reāli kā pigmeju ikgadējie kari ar dzērvēm. Vilam monstru eksistence ir fakts, un cik var noprast, viņa dzīvē ir daudz nopietnākas lietas, kuras viņu satrauc. Piemēram, vecāku zaudēšana ugunsgrēkā un ģimenes mīlestības trūkums. Doktors viņu uztver kā darbarīku, kurš ir parocīgs lietu pienešanai, ēst gatavošanai un mājas tīrīšanai. Taču tā kā neviena cita viņam nav, tad viņš cenšas doktora rīcības motīvus izprast.

Kā jau visos labos šausmu stāstos, arī šajā tiek parādīts, ka monstri ir tikai relatīvs jēdziens, ar ko mēs apzīmējam savas bailes, to kas atrodas ārpus ierastā. Antropofāgi ir cilvēkēdāji pēc savas dabas, tāds nu ir evolūcijas produkts, kurš labprāt rij dzīva cilvēka gaļu. Nav tā, ka viņiem nebūtu jūtu, tikai tās attiecas uz viņu pašu cilti. Kā saka Kerns, antropofāgs pēc būtības ne ar ko neatšķiras no jebkura cita parazīta, viņš ir evolucionējis noteiktā nišā, un viņa daba tādēļ nemaz nav nosodāma. Tas ir tikai vēl viens no tiem radījumiem, par kuriem mēs neko negribam zināt, jo viņš izskatas pārāk līdzīgs mums un tādēļ mūs satrauc. Neizpaliek arī morāle, kad mēs redzam, kas ir īstenie monstri, cilvēki, kuri aiz auksta aprēķina, naudas vai varas dēļ ir gatavi uz visu.

Īsumā ļoti labs šausmu stāsts, kurā autors neaprobežojas tikai ar monstru medīšanu vien. Bet liek lasītājam atbildēt sev uz jautājumu, kas ir monstrs, iedziļināties ētikas un morāles jautājumos, izvilkt ārā savas slēptās bailes un nobāzt tās atpakaļ. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti ir vērts izlasīt.

%d bloggers like this: