Navigate / search

Every Living Thing: Man’s Obsessive Quest to Catalog Life, from Nanobacteria to New Monkeys by Rob Dunn

Every Living Thing by Rob Dunn

Nu ko te lai vēl pasaka, grāmatas nosaukums izteic praktiski visu. Par to tad te arī ir sarakstīts, par cilvēku centieniem atkārtot veco labo Ādama triku un katram radījumam iedot savu vārdu. Tikai mūsdienās zinātnieki atšķirībā no Lineja ir aptvēruši, ka šis pasākums nav īsti reāls, un labi būtu, ja izdotos dot vārdu vismaz zināmajiem daudzšūnu organismiem.

Agrākos laikos gan cilvēki ar tādu samierināšanos nebija slaveni. Linejs pats bija nolēmis dot vārdus visām sugām uz pasaules, izmantojot savu sistēmu. Tad tika atklāta mikropasaule, kur vienā ūdens pilienā sastopamo mikroorganismu sugu skaits varēja pārsniegt standarta, Zviedrijas pļavā atrodamo puķu sugu skaitu un cilvēki sāka aptvert, ka šis pasākums, maigi izsakoties, nav īsti reāls.

Taksonomisti nemaz nav tik daudz uz šīs pasaules, un ja tevi interesē teiksim ērcītes, kas dzīvo uz skudrām, esi drošs: darbs tur pietiks visam tavam mūžam klasificējot un nosaucot tās vārdā.

Autors daļu grāmatas velta tam, lai parādītu kā laiku pa laikam tiek atklātas jaunas vietas, kur dzīvo jauni organismi. Agrāk tika uzskatīts, ka jūrā pēc pārsimts metriem nekāda dzīvība nav atrodama, tikai pliki akmeņi. Tagad ir skaidrs, ka jūra ir ne tikai pilna ar dzīviem organismiem, bet arī tas, ka tie dzīvo arī zemūdens vulkānu tuvumā. Vietās, kuras agrāk tika uzskatītas par dzīvībai nepiemērotām. Vēl trakāk, mikrobi, izskatās, dzīvo arī Zemes garozā vismaz tik dziļi, cik dziļi mums tajā ir izdevies ieurbties un iegūt paraugus.

Tiek nedaudz paspekulēts arī par iespējamo dzīvību uz citām planētām, kāda tā varētu būt un uz cik daudzām no tām. Vesela nodaļa veltīta slavenajam Marsa meteorītam. Smalki tiek aprakstīta diskusija par to, cik mazam ir jābūt organismam, lai to vēl uzskatītu par dzīvu. Cik kompakta tā var būt, lai pati vēl spētu replicēties, bez citu palīdzības.

Ja vēlies nelielu apdeitu par to, cik tālu zinātne ir tikusi ar sugu uzskaitīšanu un kādas jaunas dzīvības formas tagad ir aktuālas bioloģijā, tad šī grāmata ir lasāma. Lieku 9 no 10 ballēm. Nav jau tāda, ka vari lasīt acis neatrāvis un pa nakti, bet papildus zināšanas par bioloģijas zinātnes attīstības vēsturi un iespējamiem nākotnes virzieniem ieguvu gan.

The Wild Life of Our Bodies: Predators, Parasites, and Partners That Shape Who We Are Today by Rob Dunn

The Wild Life of Our Bodies

Katru gadu cenšos izlasīt vismaz vienu grāmatu par parazītiem, lai atgādinātu sev, ka dzīve nav rožu dārzs. Cilvēks bez cērmēm, blusām un utīm ir diezgan nesena parādība. Pat mūsdienās šis stāvoklis ir pārejošs, jo blusas un utis šad tad tomēr vēl gadās redzēt.

Autors savā grāmatā vadās no vienas pamatnostādnes. Cilvēka saprāts ir tikai nesens viņa evolūcijas blakusefekts, organisms savukārt ir attīstījies no vienšūņa līdz tagadējam pārsimts miljonu gadu laikā. Attīstījies atbilstoši apkārtējai videi un no vispārējās ekoloģijas izrāvies tikai nesen. Tas viss sev līdzi nes nopietnas problēmas, jo mūsu atrautība no dabas tagad rada pavisam jaunas problēmas.

Piemēram, šķiet, ka daļa no saslimšanām ar astmu, alerģijām un dažādiem eksotiskiem sindromiem, iespējams, varētu būt izskaidrojama ar patstāvīgu parazītu trūkumu organismā. Cērme, iespējams, palīdz kalibrēt organisma imūnsistēmas reakciju tā, lai tā spētu identificēt reālus draudus nevis nodarbotos ar paša organisma šūnu iznīcināšanu.

Protams, netiek aizmirsts arī stāsts par antibiotikām un to, kā tās izpļauj zarnu baktērijas, rada rezistentas baktērijas un vispār baktēriju mūsu organismā ir vairāk nekā pašiem savu šūnu. Lielākoties tie ir simbioti, kas palīdz mums sašķelt kādu cukuru vai tauku. Ir šādas tādas kaitīgas, bet ja nu tu viņas pazaudē, tad jāatceras, ka par uztura sabalansēšanu tev jārūpējas pašam.

Vēl bija nodaļas, kas veltītas ksenofobijai, slimībām un plēsējiem. Cilvēks ar stroķi rokās mūsdienās spēj nogāzt jebkuru lopiņu, kas nāk tam pretī, tomēr psiholoģiski no mērkaķa mēs pārāk tālu neesam tikuši. Joprojām bildēm, uz kurām attēlotas čūskas, mūsu smadzenes reaģē momentāni, un lielu epidēmiju gadījumā mums ir tieksme izolēties.

Kopumā vispusīga un izglītojoša grāmata par ekoloģiju, bioloģiju un cilvēka psiholoģiju. Vietām man šķiet autors aizraujas ar pārliekām spekulācijām un faktu bāze, uz kuras šīs spekulācijas tiek balstītas, nav diez ko stabilas. Bet autors to nemaz neslēpj un pats pasaka, ka tas ir tikai viens no iespējamajiem variantiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: