Navigate / search

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett

Šo grāmatu es ļoti gaidīju, Kāpņu pilsēta aizsāka šo brīnišķīgo triloģiju, un šai grāmatai bija lemts pielikt tai punktu. Izlasīju jau pirms mēneša, bet ir tik grūti saņemties un uzrakstīt apskatu par patiešām labu grāmatu. Tā vien gribas ielikt vienkārši 10 no 10, neko sīkāk nepaskaidrojot.

Atriebību Sigurds pieprot ļoti labi. Iespējams, ka tā ir vienīgā lieta, kura Sigurdam padodas. Ienaidnieki dod labu iemeslu, tiek nogalināta bijusī Premjerministre Šāra Komaida. Sigurds zina, kas darāms, ir jāatrod slepkavības izpildītāji un pasūtītāji. Sigurdam tas palīdz atrast dzīvei jaunu mērķi. Taču tas, kas iesākas kā atriebība, pārvēršas sena kara turpinājumā, un iespējams, šī būs pēdējā cīņa starp dieviem un cilvēkiem.

Esmu no tiem, kuriem Sigurda varonis šķita nepamatoti nobīdīts otrā plāna spēlētājos. Tagad viņam tika dota iespēja kļūt pirmajam, un Sigurds nepievīla. Triloģija noslēdzas ar visnotaļ filozofisku trilleri, kurš izlasās vienā elpas vilcienā. Te ir Rembo cienīgas kaujas, pakaļdzīšanās ainas un centieni izdzīvot, skeptiķiem, kas pret Sigurda dzīvotspēju vienmēr ir izturējušies skeptiski tiks atklāts viņa veiksmes noslēpums. Bet aiz visas šīs fasādes slēpjas diezgan nopietna problēma, par kuru, domājams, laiku pa laikam aizdomājas katrs cilvēks.

Ko tu darītu, ja tev būtu iespēja izmainīt pasauli? Ko tieši izmainītu un kā? Viena iespēja ir veco nomazgāt ar asinīm, otra atstāt visu, kā ir. Sigurds nav vienīgais, kurš grib atriebties. Lai arī pēc papīriem visi dievi jau sen ir aizgājuši pa skuju taku, tas nebūt tā nav. Bulikovas mūri paši par sevi liecina, ka burvestības joprojām strādā, un dievi vēl nav aizmirsti. Un bez dieviem bija vēl daudz citu dievišķo būtņu un ne visas tās ir aizmirsušas savu varenību. Dažas grib atgriezties un parādīt savu īsto spēku. Vairāk gan nevar stāstīt, lai nenomaitekļotu.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors vairs necenšas kopēt pirmās grāmatas stāsta kompozīciju. Sigurds jau ir pavisam cits varonis, un tādēļ te vairs nav intelektuālā detektīva, bet vienas vienīgas pakaļdzīšanās, ātru lēmumu pieņemšana un tūlītēja plānu realizācija. Pasaules gals ir pietiekoši tuvu, lai nebūtu jēgas krāmēties ar stratēģisko plānošanu. Kauju apraksti autoram joprojām izdodas labu labie, un pāris cīņas starp Sigurdu un avatāriem neatpaliek no episkās Urava nogalināšanas.

Lieku 10 no 10 ballēm; varētu jau teikt, ka grāmata par izvēlēm un pasaules likteņiem nav nekāds lielais jaunums, un diez vai tā dēļ būtu vērts lasīt vēl vienu grāmatu. Šis ir tas gadījums, kad patiešām iesaku izlasīt ne tikai šo grāmatu, bet arī visu triloģiju. Reti gadās vienkopus redzēt izcili izveidotu pasauli, ar visu vēsturi no radīšanas līdz beigām, smalki noslīpētus varoņus, kuri katrs ir prātā paliekošs un unikāls. Tas viss tiek veiksmīgi pasniegts visnotaļ piņķerīgā sižetā, politiskās konspirācijas un tajā, ka ir lietas kuras nevar pabāzt zem matrača un aizmirst.

American Elsewhere by Robert Jackson Bennett

American Elsewhere by Robert Jackson Bennett

Bija tāda lieta, ka es pēc “Kāpņu pilsētas” izlasīšanas nopirku gandrīz visas Beneta grāmatas. Biju apņēmības pilns tās visas izlasīt un tā tālāk. Taču kaut kā sanāca tā, ka nekad viņām nav laika, un lasīšanas process ievilkās uz nenoteiktu laiku. Nu gan varu teikt, ka nekas daudz man vairs nav atlicis.

Dažas vietas uz pasaules ir pārāk labas, lai būtu īstas. Mona pēc tēva nāves atklāj, ka ir mantojusi māju pilsētiņā, kura nav atrodama uz kartes. Pilsētiņa saucas Vink, tā ir perfekta. Viņa sevī iekļauj amerikāņu sapni – klusas ieliņas, skaistas mājas un smaidīgus cilvēkus. Taču tā ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas ļoti, ļoti dīvainas lietas. Vink cilvēki par tām nerunā, jo tas nav labais tonis, taču rekomendē naktī ārā neiet, pa logiem neskatīties, un pat ja tev deg māja, izlikties, ka nekas nenotiek.

“… which of course is no issue in Wink, where knowing how to forget what you’ve seen is like knowing how to blink.”

Grāmatas apraksts solīja kaut ko līdzīgu Lavkrafta darbiem, un solījums piepildījās pēc pilnas programmas.  Grāmatas centrālā tēma ir par to, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Varētu teikt, ka visnotaļ novazāta, bet šad un tad autori pamanās atrast tajā ko jaunu vai vismaz izstāstīt pietiekoši interesanti. Te nu viņa ir atrodama daudzos slāņos. Pilsētiņa un tās noslēpumi. Iedzīvotāji, kuri visi ir jauki cilvēki, bet aiz dažu fasādes uz tevi noraugās īsts monstrs. Šajā stāstā bieži vien monstrs ir īsts, bet reizēm tāds var būt arī vienkāršais cilvēks. Cita dvēselē jau neielīdīsi. Par to, ka šausmīgas lietas vai notikuma definīcija ir visnotaļ stiepjams jēdziens, un pie daudz kā var pierast, ja pretī tiek saņemts kaut kas taustāms. Par to, ka zinātnieki ne vienmēr saprot savus eksperimentus un reiz var gadīties tā, ka skatoties uz kaut ko mums paskatīsies pretī un atnāks ciemos uz palikšanu.

Mona ir izbijusi policiste, kura augusi ģimenē ar māti šizofrēniķi, kura Monas bērnībā izdarīja pašnāvību, tas atstājis viņai paliekošu traumu. Uz Vink viņa dodas, lai rastu atbildes par savu māti, taču neviens neko viņai neprot pastāstīt. Nāks vien pielietot visas savas policistes prasmes, lai izdibinātu patiesību. Lieki piebilst, ka atradumi nudien nepriecē. Viņas stāsts un pilsētiņas iedzīvotāju stāsts ir arī par mātes mīlestību un pieaugšanu. Grūti to aprakstīt nedaudz nenomaitekļojot. Lai arī kāds tu nebūtu radījums, pienāk brīdis, kad tavi un Mātes uzskati vairs nesakrīt, un sākas Bērnu dumpis. Reizēm kādam šķiet, ka viņam netiek pievērsta pietiekama uzmanība un viņš cenšas tikt ievērots, reizēm Bērns zina, kā ir labāk. Vink iedzīvotāju daļai šī tēma ir ļoti aktuāla, un dzīve bez Mātes ir ne tikai pārbaudījums, bet arī jauna iespēja. Nekad vēl nebiju lasījis pusaudžu krīzes problēmas šādā rakursā.

Šāds stāsts nevar iztikt bez pietuvinātajiem un atstumtajiem, ir tādi, kuri dzīvo mājās un tādi, kuriem nākas dzīvot mežā. Skaidrs, ka atstumtajiem šāda kārtība šķiet nepieņemama, bet neko daudz jau viņi nevar padarīt. Vispār jau var, un te parādās grāmatas antagonisti, kuri uzskata, ka vecākie ir viņus apzināti nostūmuši no siles, un ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Viņu plāns un viltība pēc saviem mērogiem ir episki.

Grāmata iešūpojas lēni, pirmās pārsimts lapaspuses lasītājs var tikai nojaust notiekošā apmērus, bet tad viņš vairs netiek ārā no grāmatas līdz nav izlasījis visu līdz galam. Ja vēlies kaut ko interesantu un nestandarta, ar nedaudz šausmām, nedaudz par cilvēcību, tad silti iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

City of Blades (The Divine Cities #2) by Robert Jackson Bennett

City of blades

Kā jau daudziem arī man šī ir viena no gaidītākajām 2016. gada fantāzijas darbiem. Viņa bija tik gaidīta, ka izmantoju izdevību izlasīt viņu jau Ziemassvētkos. Grāmatas iznākšana plānota janvāra beigās, bet es vienkārši nevarēju tik ilgi sagaidīt. Taču autors var nesatraukties, par grāmatu viņam samaksāju jau pusgadu atpakaļ, tikko tā kļuva pieejama iepriekš pasūtīšanai.

Voortjaštana reiz bija pilsēta, kas Saipūras iedzīvotājiem iedvesa šausmas. No tās pa visu pasauli devās karotāji, kurus nebija iespējams iznīcināt un uzvarēt. Viņi sēja postu visās pakļautās un dievu neaizsargātās teritorijās, jo karš bija viņu dzīves mērķis. Tagad pēc dievu pazušanas no pilsētas ir atlikušas tikai nomales, pats centrs iegāzies jūrā. Taču dievietes Voortjas zaudēšana nav pilnībā izdzēsusi brīnumus, tie vēl laiku pa laikam parādās. Šo lietu tiek uzdots izmeklēt vienai no Saipūras vedošajām vēsturniecēm, taču viņa iet bojā. Lieta tiek uzticēta pensionētai ģenerālei Mulagēšai, un šķiet, ka Asmeņu pilsēta nemaz nav tāda aizgājušo laiku leģenda, kā gribētos ticēt. Kaut kādu iemeslu dēļ robeža starp dievišķo un materiālo ir kļuvusi pavisam plāna.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev uzdevu jautājumu. Kas ir tas, kas man viņa darbos un šajā konkrēti patīk?

Pirmais un galvenais ir pasaules detalizācija. Tā ir vienkārši apburoša neskatoties uz tajā notiekošajām šausmām. Tā ir tehnoloģijas un mistikas amalgama, pasaule, kurā reiz cilvēkiem blakus ir dzīvojuši dievi. Dievi bija praktiski visuvareni un saviem pielūdzējiem viņi spēja iedot jebko no mūžīgām mocībām līdz pilnai laimei. Taču šī sasaiste nekad nav bijusi vienpusēji, dievs bez saviem pielūdzējiem nav nekas, tādēļ viņam ir jābūt daudzmaz racionālam. Šis aspekts ir viens no galvenajiem sižeta virzītājiem. Dievi arī nav bijuši vienmēr, un nu viņu vairs nav. Nav tādēļ, ka kādreizējā Kontinenta kolonija Saipūra atrada veidu, kā iznīcināt šos dievus. Tagadējā pasaule jau gandrīz gadsimtu atrodas krīzē. Kontinents ir zaudējis savu statusu, viņu ir pakļāvuši bijušie vergi. Taču autora pasaule nav pašmērķīga, reizēm gan gribētos, lai tā tāda būtu, viņa ir pamats, uz kura noris darbība, taču pati pa sevi nepārmāc sižetu. Bet tās drupatas, ko viņš dod par šīs pasaules vēsturi vien, dod iemeslu grāmatu izlasīt. Nudien vēlētos izlasīt visas vēsturnieka Efrema Pangjui grāmatas.

Otrais iemesls ir tas, ka grāmata aizskar ļoti daudzas nopietnas tēmas – koloniālisms, koloniju attīstīšana, par kolonizatoru un kolonizētāju savstarpējām attiecībām, vēstures noliegšana un vēstures pārrakstīšana. Racionālās un mistiskās pasaules uzskatu sadursmē. Viss sižets balstās uz šo konfliktu dinamiku, katram ir vēlme atrast vietu savā pasaulē. Kāds sapņo par aizgājušajiem laikiem, kāds no tiem baidās. Kādam pasaule ir tikai spēļlaukums, lai realizētu savas ambīcijas, citiem ir jāizpilda dotie solījumi. Tas viss savijas tādā mezglā un pārsteidz ar nopietnu problēmu analīzi gan piemēros no ikdienas, gan tīri filozofiskos spriedumos. Kolonizācija un demokratizācija dikti atgādina ASV darbošanos Tuvajos austrumos, ja ir vēlme raksties dziļāk, tad Britu Impērijas un Indijas attiecībām. Var arī uztvert to kā abstraktu reliģijas un ateisma sadursmi iedomātā pasaulē. Un kas jauns šajā grāmatā ir centieni rast atbildi uz jautājumu, kas ir karavīrs.

Trešais iemesls ir sižets un varoņi. Šajā grāmatā Šāra vairs nav galvenā varone, te priekšplānā izvirzās vecā cīnītāja ģenerāle Mulagēša. Lasītājs tiek iemests ne tikai Voortjaštanas iekšpolitikā, bet arī Mulagēšas pagātnē. No tādas pagātnes tikt vaļā nudien nav viegli. Sižets gan mani nedaudz pievīla, šķita, ka esmu jau to visu kaut kur lasījis, un nevis šur tur, bet cikla iepriekšējā grāmatā “Kāpņu pilsēta” (starp citu drīz iznāks arī latviski). Šķiet, ka autors ir kritis par upuri saviem iepriekšējiem panākumiem un baidās atkāpties no tā, kas reiz viņam izdevies. Tādēļ sižets galvenās līnijās kopē iepriekšējo grāmatu, un tas piekasīgu lasītāju var nokaitināt. Autors pirmo grāmatu sarakstīja kā vienīgo un tādēļ jau laikus bija izracis sev bedri, kurā diemžēl nācās iekrist. Kontinenta dievi ir miruši, viņu vairs nav, un beigts dievs nav nekāds karotājs. Jā, var būt kaut kādi artefakti, kas par dievu atgādina, taču līdz pašam dievam tas ir tālu. Tādēļ fināls, lai arī tipisks “last stand” un beigu cīņa, kas izšķir pasauļu likteņus, sanāk tāds nekāds. Nemaz neliek skriet skudriņām. Un Sigurds, nabaga Sigurds! Ko autors ir izdarījis ar viņu, atņēmis viņam mežonību, civilizējis un atrāvis viņu no mīļākās nodarbes nogalināšanas. Nē, bija pāris cīņas, kurās viņš izglāba situāciju, taču atstāja tādu pensionēta Rembo iespaidu.

Grāmata ir laba un vietām pat izcila, taču autors ar savu iepriekšējo darbu ir uzlicis sev latiņu tādā augstumā, ka viņam būs grūti sevi pārspēt. Tādēļ grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man viņa patiešām patika un iesaku izlasīt katram fantāzijas cienītājam, patiešām labs un kvalitatīvs darbs ar nestandarta pasauli.

The Troupe by Robert Jackson Bennett

The Troupe by Robert Jackson Bennett

Pēc tam, kad izlasīju “City of Stairs”, es elektroniski iegādājos veselu kaudzi ar šī autora grāmatām. Nebija lielas cerības, ka savos iepriekšējos darbos atradīsies šedevrs, kas pielīdzināms “City of Stairs”, taču brīžos, kad vēlies izlasīt kaut ko labu ar garantiju, šāda taktika bieži sevi attaisno.

Vodeviļa ir traka, absurda un sapņaina pasaule, kurās uzvedumi notiek viens pēc otra savstarpēji nesaskaņoti. Sešpadsmitgadīgais Džordžs Karols ir pievienojies vodeviļai kā štata pianists. To viņš nedara, lai pelnītu iztiku, viņam ir sapnis. Viņš cer atrast savu tēvu, slaveno Heironomo Silenusu. Viņš jau labu laiku dzenas pakaļ sava tēva trupai, taču to sadzīt rokās nav viegli. Trupa visu laiku maina atrašanās vietu, sniedz priekšnesumu un pazūd nenoteiktā virzienā. Vēl vairāk, neviens no aptaujātajiem īsti neatceras trupas priekšnesumus, tie pagaist no atmiņas tā it kā pats cilvēks pēc to noskatīšanās izmainītos.

Ja jāpasaka vienā teikumā, tad grāmata ir par tumsas un gaismas cīņu. Laikā, kad Radītājs radīja pasauli, esība tika nošķirta no neesības, un tas zināmā veidā personificēja Neko. Šis Nekas cenšas atgriezt sev zaudēto. Taču pasaulei vēl viss nav zudis, kopš radīšanas brīža tajā atrodami Pirmās Dziesmas fragmenti. Dziedot kādu Pirmās Dziesmas daļu var uz brīdi likt tumsai atkāpties, nostiprināt realitāti un saglābt kādu pasaules daļu. Silenusa trupa nodarbojas ar šīs dziesmas dziedāšanu, un viņiem ir bīstami ienaidnieki, un tieši šie ienaidnieki liek trupai bēgt no vietas uz vietu, haotiskais turnejas plāns patiesībā nav nekāds plāns.

Grāmatas pasaule nemaz neatšķiras no mūsu pašu pasaules pērnā gadsimta sākumā. Cilvēki jau sen ir aizmirsuši par laikiem, kad pasaulē atgriezās Nekas un kā bija pirms tam. Pazudušās daļa pazūd pilnībā gan ģeogrāfiski, gan no atmiņas. Reizēm viņas (zaudētās pasaules vietas) var ieraudzīt palūkojoties ciešāk kādā neparastā ēnā, bet doties tur iekšā labāk nevajag. Par tām atceras tikai Pirmās Dziesmas nesēji. Šķiet, ka Nekā kalpi pirmās atguva tieši visfantastiskākās pasaules daļas, tādēļ par elfiem, fejām un vienradžiem mums ir saglabājušās tikai pasakas. Maģijas šajā pasaulē praktiski vairs nav. Atlikuši vien pāris veidi un vietas, kur tā darbojas.

Džordžs ir tipisks pusaudzis. Viņam vajag visu un uzreiz, ja nav, tad uzmet lūpu, rīkojas neapdomīgi un dzen uz priekšu sižetu. Viņa loma ir skaidra jau no paša sākuma, puisēns, kurš mēģinās izglābt pasauli, grib viņš to vai negrib. Viņš ir trūkstošais posms, kas gadsimtiem ilgo trupas ceļošanu spēs novest līdz mērķim. Labi, ka nedz Džordžs, nedz lasītājs šo mērķi nemaz nezin. Tādēļ Džordžs lielākoties cīnās par sava tēva mīlestību, tēvs gan lāgā nevar savu dēlu atcerēties un vispār uzvedas kā pilnīgs kretīns. Un tad vēl ir pāris meitieši, kuru uzdevums ir vest lasītājus maldināšanā un radīt Džordžam dvēseles problēmas.

Sileniuss –trupas vadītājs ir noslēpumaina personība, šķiet viņš vienīgais redz un saprot notiekošo. Ar saviem noslēpumiem viņš dalās nelabprāt, un cenšas visu nopietno izdarīt pats. Pārējiem nav nedz pieredzes, nedz ķēriena, viņiem arī nav Sileniusa mērķa. Šim tēlam ir izvēlēta ienīstamā cilvēka loma, viņš spēj salaist dēlī daudzas sīkas lietas, jo tās viņam nemaz nerūp, ar cilvēkiem viņš apietas kā ar lietām un, ja nebūtu viņa palīga Stanlija, tad trupa izjuktu jau pēc pāris dienām. Arī lasītājam, lai ar Sileniuss nav viņu tēvs, tiek dota iespēju viņu nedaudz nemīlēt, jo viņš nedalās ar saviem noslēpumiem.

Zinošāks lasītājs uzreiz stāsta struktūrā atpazīs tādu pieaugušo “Bezgalīgā stāsta” variantu, te gan princese nevienu pēc palīdzības nesūta un ticība pasaku tēliem pasauli nenostiprina. Pat tas, ko mēs uzskatām par pasaku tēliem, ir diezgan nežēlīgi pret cilvēkiem, tāda ir viņu daba un nekas, pat pasaules gals to nespēs mainīt.

Sižets nav pārāk samudžināts, un tā kā informācija tiek izsniegta pa pilienam, tad tālejošus secinājumus par to, kā viss beigsies ir diezgan grūti izdarīt. No sākuma mēģināju, bet tad atmetu visam ar roku un lasīju, lai uzzinātu kā tad viss beigsies.

Lieku 8 no 10 ballēm, labs darbs, nestandarta stāsts uz standarta mitoloģijas bāzes. Priekš manis vietām bija nedaudz par daudz pasaku elementu, kas reizēm šķiet norakstīti no bērnu dienu grāmatām. Vietām viss pārāk labi noveicas, un lietas globāli iet kā pa sviestu. Var redzēt, ka autors vēl tikai trenējas rakstīšanā.

Kāpņu pilsēta by Roberts Džeksons Benets (City of Stairs by Robert Jackson Bennett)

Kāpņu pilsēta

Šo grāmatu izvēlējos lasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ, kādā interneta lapā izlasīju tekstu, kas skanēja aptuveni šādi: „Ja esi nolēmis šogad izlasīt tikai vienu grāmatu, tad iesakām šo”. Tie nenoliedzami ir stipri vārdi, un es nolēmu viņus pārbaudīt.

Pirms astoņdesmit gadiem Bulikova bija pasaules centrs. Tajā uzturējās Dievi, kas valdīja pār visu Kontinentu. Taču laiki mainījās, Saypur sacēlās pret Kontinenta apspiedējiem, nogalināja viņu Dievus. Taču ar to bija par maz – Kontinenta iedzīvotājiem tika atņemta vēsture, visas norādes, kas vēstītu par Bulikovas agrāko varenību tika izcenzētas un pārrakstītas. Tagad Bulikovas iedzīvotājiem ir laiks izbaudīt, ko nozīmē dzīvot nomaļā kolonijā, bez nākotnes perspektīvām un tiesībām uz savu vēsturi. Brīnumi vairs nestrādā, bet jaunie kolonizatori to vietā neko nepiedāvā. Un tad Efrem Pangyui slavens Saypur vēsturnieks mīklainos apstākļos iet bojā šajā pilsētā. Šī nozieguma izmeklēšanai tiek piesaistīta Shara Thivani, Saypur Ārlietu Ministrijas diplomāte, vismaz uz papīra. Taču izmeklēšanas gaitā tiek viņai nākas iedziļināties aizvien senākos pagātnes notikumos, laikos, kad Dievi vēl valdīja Kontinentā, un Sayapuri zemes bija kolonija.

Te ir viss, ko mēs varētu vēlēties no pilsētas fantāzijas, smalki izstrādāta pasaule, seni noslēpumi, labs detektīvs, izcils piedzīvojums, diplomātiskās intrigas, aizraujoši un dziļi izstrādāti varoņi. Un pats galvenais, tas viss ir ietilpināts vienā grāmatā, kurai nav pat piecsimt lapaspuses. Autoram ir izdevies arī tas retais gadījums, kad nobeigums patiešām ir nobeigums. Tāds, pēc kura neprasās nekas vairāk. Bet nu nedaudz sīkāk.

Grāmatas galveno varoņu tēli ir noslīpēti bez maz vai perfekti. Shara tikai uz papīra ir Ārlietu ministrijas ierēdne, patiesībā viņa ir slepenā dienesta aģente ar visnotaļ augstiem sakariem valdībā. Viņas risināmie uzdevumi nekad nav izcēlušies ar vienkāršību. Un tas, ka viņa ir sieviete, kas nēsā brilles, nemaz nenozīmē to, ka viņa neefektīvi veiktu savu darbu. Bonusā viņai ir bagātīgas zināšanas par Kontinenta vēsturi, Dievībām un brīnumiem. Viņas padotais Sigruds ir ziemeļnieks, viņa metodes nav tik smalkas. Sigruds ir vienkāršā stila piekritējs ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas. Sigruds ir viens no tiem tēliem, kas nodrošina grāmatā episkas cīņas. Viņa cīņa ar Uravu vien ir izlasīšanas vērta. Vohannes Votrov – Bulikovas bagātnieks, kurš nav mierā ar esošo kārtību. Viņš vēlas lielāku Sayapuri un Kontinenta sadarbību. Tas palīdzētu Kontinenta iedzīvotājiem aizmirst laikus, kad viņi bija Dieva tauta un beidzot pievērsties nākotnes plāniem.

City of Stairs by Robert Jackson Bennett

Un tad vēl paši Dievi, tas nekas, ka viņi ir miruši, un viņu pieminēšana ir likuma pārkāpums. Viņu darbi un brīnumi joprojām ir sastopami ik uz soļa, viņi joprojām ietekmē cilvēku prātus, dod cerības un piedāvā izredzētību. Bulikova ir Dievu būvēta, un tas nekas, ka ar Dievu pazušanu daļa no tās ir pazudusi, daudz kas vēl ir saglabājies. Autors diezgan nopietni nododas Dievu un to pielūdzēju savstarpējām attiecībām. Abas šīs puses definē viena otru, un reizēm tas var beigties ļoti, ļoti slikti.

Kontinenta iedzīvotāji savukārt pārdzīvo identitātes problēmas. Reiz viņi bija Dievu izredzētie, nu viņi ir kļuvuši par kalpiem. Daļa vēlas dabūt atpakaļ Dievus, brīnumus un satriekt savus Sayapuri iekarotājus. Daļa vēlas dzīvot tālāk, aizmirst bijušo un sākt tehnoloģiju attīstību, aizmirstot par maģiju. Bulikovu šis konflikts plosa jau gadu desmitiem, un pilsētas nestabilā politiskā situācija ir viens no grāmatas centrālajiem elementiem.

Slepkavības izmeklēšana ir grāmatas centrālā sižeta līnija, tā apvieno sevī visas problēmas un notikumus. Autoram ir izdevies to izdarīt ļoti veiksmīgi, nav nekā lieka. Var jau, protams, pīkstēt par īstā slepkavas paredzamību. Toties uz kādas spilgtas pasaules fona šī izmeklēšana notiek!

Sākot lasīt grāmatu uzreiz bija skaidrs, ka šī grāmata ir īstā, un būs laba. Man tāda lieta pēdējā laikā gadās salīdzinoši reti. Šo grāmatu lasīt vilcienā bija kā staigāt pa naža asmeni, es veselas trīs reizes gandrīz vai nepaspēju izkāpt no vilciena savā stacijā. Tāds ievilkšanas spēks vēl nebija izdevies nevienai citai grāmatai. Kad sāc lasīt, tad pēc pāris lapaspusēm jau esi aizmirsis par visu apkārt notiekošo. Labi vēl, ka neviens mani, lasot šo grāmatu, neaptīrīja kabatas.

Ko lai es saku pēc grāmatas izlasīšanas? Ja jums patīk fantāzijas žanrs, tad noteikti izlasiet! Metiet malā visu to, ko lasiet patlaban un sāciet lasīt šo, nopietni, nenožēlosiet. Nav vērts atlikt lasīšanu uz vēlāku laiku, šī grāmata ir no tām, kuras ir vērts izlasīt uzreiz. Lieku 11 no 10 ballēm. Zinu,izklausos pēc šīs grāmatas fana, bet ko tur slēpt – tā tas arī ir. Es labprāt kādreiz pastaigātu pa Bulikovas kāpnēm. Bez tam šī pilsēta man ļoti atsauca atmiņā New Croubzon no Perdido Street Station by China Miéville.

%d bloggers like this: