Navigate / search

Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel

Sleeping Giants (Themis Files #1) by Sylvain Neuvel

Šī ir no tām grāmatām, kuras es nopērku vāka dēļ. Nav tā, ka viņa būtu pieskaņota tapetēm, bet noformējums ir ļoti skaists. Tieši vāks bija tas, kas pievērsa manu uzmanību, palasījis anotāciju sapratu, ka viņa ir arī lasīšanas vērta. Pēc nopirkšanas viņa labu laiku marinējās grāmatu plauktā, gaidot savu kārtu.

Pirms septiņpadsmit gadiem cilvēce atklāja pazemes kambari, kurā atradās nezināmā valodā aprakstītas plāksnes un milzīga metāla plauksta. Meitene, kas savulaik izdarīja šo atklājumu, tagad nodarbojas ar šīs noslēpumainās rokas izpēti un ir pārliecināta, ka kaut kur uz Zemes ir atrodamas arī pārējās milža daļas. Kas un kādēļ ir izveidojis šo milzi, ir noslēpums, kuru vēl jāatklāj, taču viens ir skaidrs – šis atklājums izmainīs cilvēci.

Neslēpšu, esmu nedaudz palasījis arī citu cilvēku atsauksmes un saprotu viņu problēmu – mūsdienu popkultūrā piedienētotos, ka šī grāmata ietvertu sevī transformeriem un Pacific Rim cienīgas milžu cīņas, kurās izšķirtos visa planētas nākotne. Šeit autors ir domājis savādāk, un visu notiekošo izstāsta protokolu veidā.

Man personīgi šis protokolu neitrālums ļoti patika. Katram no lielā projekta dalībniekiem ir dots vārds, viņi stāsta piedzīvoto, dalās savās emocijās, un viss tiek korekti piedokumentēts. Iespējams, ka kādam tādēļ šis stāsts varētu šķist pārāk sauss un neemocionāls, tas gan būtu gadījums, kad nevēlas iedziļināties un iztrūkstošo pats piedomāt klāt, bet sagaidīt visu pasniegtu uz paplātes.

Vislabākais tēls grāmatā ir kādas slepenas struktūras darbinieks. Mēs tā arī nekad neuzzināsim viņa vārdu, tāds kā vīrs melnā. Viņam ir praktiski neierobežotas pilnvaras un kontrole. Kas viņš sevi sauc par informācijas glabātāju, cilvēki vadošos amatos mainās, bet viņš paliek. Viņa tiešais darbs ir šādu lielu un slepenu projektu koordinēšana. Viņš ir tas, kas visu protokolē. Ja no sākama šis vīrs šķiet pilnīgi bezemocionāla un bezkaislīga būtne, tad ar laiku arī viņš pieķeras Projekta dalībniekiem. Tas gan nav šķērslis viņu izmantošanai lielāka mērķa vārdā.

Nākamais nozīmīgais tēls ir Kara, helikoptera pilote, kura redzes defekta dēļ vairs nav pietiekami kvalificēta, lai pildītu kaujas uzdevumus, taču viņai tiek piedāvāta iespēja saskarties ar citplanētiešu artefaktu, un kas zina, varbūt pat vadīt to. Viņa ir tā, kas grāmatai piedod emocionālo noskaņu, te ir gan greizsirdība, gan traki zinātnieki un profesionāli sava darba darītāji.

Ja skatās žanrā globāli, tad tāds ne pārāk bieži izmantots izklāsta paņēmiens. Autors ir pacenties, lai neaizietu pa notikumu eskalācijas taku, lai gan tas būtu bijis tik viegli. Viņš cenšas atbildēt uz jautājumu, ko zemes cilvēkiem nozīmētu fakts, ka citplanētieši patiešām reāli eksistē? Vēl vairāk uz Zemes ir atrasta viņu kaujas mašīna. Kā Zemes valdības to savā starpā spēs sadalīt, un ko tas nozīmēs starptautiskajās attiecībās? Tāds artefakts izmainītu spēku balansu un radītu iespēju jaunam vispasaules karam. Tādēļ jau ir domāti vīri melnā, kas spējīgi domāt globāli un ievadīt visu pareizā gultnē.

Lieku 8 no 10 ballēm un priecājos, ka šai grāmatai būs turpinājums. Cerams, ka tikpat interesants un standarta tendenci lauzošs, ar laiku jau tās antiutopijas nedaudz apnīk un gribas palasīt arī ko fantastisku, kur galvenie ir cilvēki nevis mašīnas un notikumi.

Es, Robots by Aizeks Azimovs

Es robots

Šo grāmatu izlasīju „Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanas ietvaros. Par grāmatas kvalitāti pirms lasīšanas es ne mirkli nešaubījos, jo kā gan var šaubīties par stāstu krājumu, kuru esi lasījis desmitiem reižu. Pirmo reizi, kad man vēl nebija pat desmit gadu. Sākumā pārlasīju pāris reizes gadā, pēdējoreiz šajā gadsimtā lasīju pirms gadiem desmit.

Ir trīs robotikas likumi:

Pirmais. Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.

Otrais. Robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

Trešais. Robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo un Otro likumu.

Šie trīs likumi ir tie, kas zinātniskās fantastikas cienītājam nāk prātā, izdzirdot vārdu robots. Šajā stāstu krājumā Azimovs parāda robotu attīstības vēsturi. No to pirmsākumiem divtūkstošo gadu sākumā līdz piecdesmit gadus attālai nākotnei, kad cilvēce ir izmainījusies līdz nepazīšanai.

Deviņu stāstu mērķis ir pakāpeniski parādīt robotu tehnisko attīstību. Tas viss notiek, izmantojot sarunas ar Sjūzenu Kelvinu. Sjūzenai ir doktora grāds robotu psiholoģijā, un ar robotu – cilvēku attiecībām viņai ir bijusi saskarsme visu dzīvi. Savās atmiņās viņa izceļ galvenos robotikas pavērsiena punktus. No aizlieguma izmantot robotus uz Zemes līdz dienai, kad roboti faktiski pārņem Zemes ekonomikas kontroli.

No bērnu dienām man ir paticis katrs no šiem stāstiem. Tie rosināja mani domāt par nākotni, kad līdzās cilvēkiem staigās mehānismi, kas gudrāki par viņiem pašiem, bet tomēr darīs visu, lai cilvēkiem būtu labi. Nav ko noliegt domāju, ka iespējams tādēļ nemaz nebūs jāstrādā, jo visu manā vietā darīs roboti. Nav jau tā, ka roboti manā dzīvē nebūtu ienākuši, bet es tomēr biju gaidījis ko vairāk kā parastu putekļsūcēju, kas pat neprot runāt. Arī tagad pārlasot grāmatu mani bērnības entuziasms joprojām nav atstājis. Grāmatu lasīju ar interesi, lai ar zinu viņu praktiski no galvas un joprojām ceru, ka reiz pienāks brīdis, kad tiks izgudrots cilvēkam draudzīgs Mākslīgais intelekts.

Azimova pasaules cilvēkiem pret robotiem nav nekādu simpātiju. Pirmkārt, tie var atņemt darbu strādniekiem. Viņi ir it kā saprātīgi, bet nekad nevar zināt vai viņi tiešām ir cilvēkiem paklausīgi. Trīs robotikas likumi it kā nodrošina pašu robotu paklausību, bet nekad nevar zināt, vai zinātnieki kaut ko nenolaidīs greizi. Daļēji tajā iespējams saskatāmas sešdesmitajos ASV aktuālā rasisma atskaņas, bet vairāk cilvēku attieksme pret visu svešo.

Paanalizējot smalkāk Azimova pasauli, redzam, ka cilvēku bažām ir pamats. Robotu pozitronu smadzenes ir daudz pārākas par cilvēkiem. Roboti to apzinās, un tikai Trīs likumi ir tie, kas notur viņus grožos. Var jau pārmest Azimovam, ka, iespējams, augstākam intelektam ne vienmēr ir tendence dominēt pār zemāka intelekta pārstāvjiem. Es personīgi nekad neesmu uzņēmies skudrupūžņa komandiera pienākumus. Taču šeit ja nebūtu šo likumu, tad roboti noteikti censtos pārņemt varu pasaulē. Trīs likumi padara šos robotus par cilvēces kalpiem, viņi eksistē tikai, lai palīdzētu cilvēkiem un nekam vairāk. Te nav runa par nekādu pašnoteikšanos un personības izpausmi, trīs likumi viņos dominē ne sliktāk kā golema mutē ieliktā viņa radītāja zīmīte.

Paši trīs likumi, kurus autors nekautrējas saukt arī par laba cilvēka morāles kompasu, tuvāk aplūkojot, netur kritiku. Grāmatas sarakstīšanas laikā haosa teorija vēl bija tikai iedīgļa formā, un cilvēkiem joprojām šķita, ka, pieliekot nopietnas pūles, ir iespējams vismaz makroskopiskā pasaulē paredzēt notikumus līdz sīkumam. Par sistēmu bifurkāciju punktiem neviens neuztraucās. Realitātē Pirmais likums nozīmētu vien to, ka robots pēc tā iedarbināšanas uzkārtos, jo viņš fiziski nespētu ievērot pirmo likumu. Tai pat laikā robotam ir atļauts diezgan plaši interpretēt šo likumu būtību un nozīmi.

Piemēram, stāstā „Pazudušais robots” rakstītais ļauj secināt, ka nolamājot robotu un noniecinot viņu, var diezgan ietekmēt robota uzvedību. „Riņķa deja” arī liecina, ka trīs likumu ievērošanas prioritāte tiek izvērtēta balstoties uz saņemto balss komandu. „Riņķa deja” un „Noķert trusi” parāda arī citu svarīgu Azimova robotu niansi, viņi neglabā log failus. Viņi neanalizē savu iepriekšējo darbību. Ja viņi to darītu, tad šo stāstu sižets nemaz nespētu attīstīties.

Šie likumi no robota paredz arī, ka robots spēj atšķirt labu no ļauna tā rašanās brīdī. Jo ļaunums taču var būt visdažādākais, tad nu robotam ir jāpaceļas pāri fiziskajam ļaunumam un jāpievēršas arī morālajām traumām, piemēram,  stāstā „Melis”. Tas savukārt paredz, ka robota pozitronu smadzenēs jābūt atrodamam milzīgam informācijas apjomam par cilvēkiem un pasauli vispār. Kā tas tiek panākts, to autors nestāsta. Taču stāsts „Loģika” nonāk pretrunā ar šo pieņēmumu. Jo te izriet, ka robotam nav pieejams nekas vairāk kā liels vārdu krājums un loģisku spriedumu veikšanas spēja ar brīvu apkārtējās pasaules interpretāciju. Nerunāsim nemaz par pašu galveno lietu, robotam ir tieši jāzina, ka viņš ir robots, citādi uz viņu likumi neattieksies vispār.

Roboti lielākoties ir androīdi, tas būtu saprotams, ja viņiem nāktos strādāt cilvēku pasaulē, bet tā kā viņi strādā kosmosa stacijās uz asteroīdiem un citām planētām, tad šāda forma pāri funkcionalitātei izvēle ir visai interesanta. No literārā viedokļa skaidra lieta – ir vieglāk identificēties ar humanoīdu radījumu un piešķirt tam cilvēciskas īpašības. Pat likt iemīlēt kā stāstā „Robijs” vai radīt jauku stāstu „Pierādījums”, kur centrālā sižeta līnija analizē iespēju atšķirt cilvēku no robota.

Par pašu robotu uzbūvi autors neko daudz mums nepavēsta. Viņiem ir pozitronu smadzenes (pozitrons tajos laikos bija top daļiņa, tāpat kā mūsdienu Higgsa bozons), enerģiju viņiem dod atoma dzirksts. Šis universālais enerģijas avots padara tādus stāstus kā „Riņķa deja” nevajadzīgi dramatiskus. Kādēļ viņiem jāuztraucas par Spīdiju un selēnu fotoelementiem, ja viņiem pie rokas ir portatīvie kodolreaktori? Iemontē šīs smadzenes mehāniskā ķermenī un robots gatavs! Saziņas interfeiss ir valoda, robots apkārtni reģistrē ar fotoelementu palīdzību (redze), gadās pa kādam telepātam „Melis!” vai uz datu bāzes sēdošai mašīnai „The Evitable Conflict”, bet tie ir izņēmuma gadījumi.

Kas ir interesanti, PSRS laikos izdotais stāstu krājums sevī neietver stāstu „The Evitable Conflict”, jo tajā tika paredzēts, ka ekonomikas pārvalde un sociālo problēmu risināšanu tiks nodotas kibernētisko iekārtu tranzistoriem. Un autors vēl pamanījās nesmuki izteikties par Marksu, un gaišajā nākotnē neatradās vietā arī Padomju republiku draudzīgajai saimei. PSRS piecdesmitajos gados notika lieli strīdi, vai kibernētika ir viltus zinātne. Tā savā veidā lika šaubīties par zinātnisko jaunradi, cilvēka lomu progresā un citām padomju cilvēkam svarīgās lietās. Sešdesmitajos tika panākts kompromiss, kibernētika nav nekāda viltus zinātne un aizspriedumi radušies tikai no nepareizas buržuju preses interpretācijas. Taču šim stāstam tas nepalīdzēja, pārāk antikomunistisks.

Beigās atliek vien piebilst, ka trīs robotikas likumus izgudroja nevis Azimovs, bet viņa redaktors John W. Campbell. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, neskatoties uz visu augstāk minēto kritiku stāsti ir vienkārši izcili. Ja vēl neesi izlasījis, tad noteikti izdari to, šis ir viens no zinātniskās fantastikas pīlāriem, kas ietekmējis daudzas robotu pasaules un grāmatas.

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Do Androids Dream of Electric Sheep? by Philip K. Dick

do androids dream of electric sheep

Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.

Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.

Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.

Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.

Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.

Прелесть by Клиффорд Саймак

Prelesyt

Tā kā diezgan pamatīgi biju uzsēdies uz slāvu fantastiskā bojevika grāmatām, nesen ienāca galvā doma atcerēties vecmeistarus. Tos, kas bērnu dienās lika grāmatiņu pārlasīt vēl un vēl un saprast, kas tad viņos ir tik labs, ka nav mūsdienu rakstniekos. Tad nu paskatījos savā grāmatu plauktā nelasīto sadaļā un atradu šo grāmatiņu.

Grāmata satur piecdesmit autora īsstāstus un pavisam jārēķinās ar 1300 lapaspusēm lasāmā. Nav jau tā, ka nevienu no tiem nebiju lasījis. Dažādos stāstu krājumos ar 30% no grāmatas satura jau biju paguvis sastapies. Tomēr man neraksturīgi, zinot sižetu bezmaz no galvas lasīju, katru stāstiņu kā pirmo reizi. Kā jau tādā stāstu krājumā gadās, daži stāsti ir teicami, daži ļoti labi, bet visi ir dažādi.

Protams, ir arī šis tas vienojošs. Galvenais vienojošais elements ir personāžu cilvēcīgums. Saimaka varoņi nav nekādi supermeni, ar kosmiskajā desantā pavadītiem gadiem, viņi ir parasti pelēki Zemes iedzīvotāji, kas, nokļuvuši neparastos apstākļos, tik un tā nezaudē savu cilvēcīgumu. Cauri vijas arī neliela ‘ksenofobija”- lielākā daļa no stāstiem rakstīti laikā, kad likās tūlīt, tūlīt un tiks iekarotas arī zvaigznes. Saimaks liek saprast, ka kontakts ar citplanētiešiem cilvēcei nebūs viegls un vēl nemaz nav īsti skaidrs, kurš būs iekarotājs – cilvēks vai citi. Tomēr viņa stāstos vīd cerība, ka visiem Visuma iedzīvotājiem pamatā tomēr ir jābūt vienotai ētikai, kas palīdzēs mums saprasties.

Par zinātnisko fantastiku šajos stāstos runājot, uz to netiek likts īpašs uzsvars, mēs vienkārši uzreiz tiekam iemesti viņā iekšā. Ja darbība notiek nākotnē, tad nākotnes pasaule tiek uzburta pietiekami reālistiska un aizraujoša. Ja tagadnē, tad jauno ideju nesēji ir citplanētieši. Autors nepretendē uz skaidrojumiem, kā tas viss tiek sasniegts, viņš tikai ieskicē vīziju. Mūsdienu datorlaikmeta cilvēkiem, dažas koncepcijas varētu šķist jocīgas, bet jāatceras, ka tajos laikos datu nesēji tomēr bija perfokartes un magnētiskās lentes. Saimaks neiet arī Azimova pavadā un viņa roboti ir apveltīti ar brīvu gribu un vietām izskatās nav ierobežoti ne ar ko (parasti, lai apspēlēto iespējamo cilvēces konfliktu ar paša radībām, kā stāstā „How-2”.

Stāstiņi sevī ietver arī vieglu ironijas devu par tā laika aktualitātēm, militārā pārsvara iegūšanas mēģinājumiem, stāstā „The Big Front Yard” par cilvēku, kura māju cilvēki ir izdomājuši izmanot par teleportu starp planētām un „Operation Stinky”. Iedvesmas problēmām rakstniekiem stāstos „Earth for Inspiration” un „So Bright the Vision”. Pats par labākajiem stāstiem šajā krājumā uzskatu „Jackpot”, atrodams arī latviski izdotajā krājumā „Naudas koks”, „The Thing in the Stone” un „Immigrant”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt katram.

Neliela blandīšanās pa Franciju IV

Šodien mums plānā ir atstāt La Rochelle un veikt pārbraucienu uz Tūru (Tours). No rīta brokastīs apēdam, kas vēl ēdams palicies, savācam mantas un dodamies čekoties ārā no viesnīcas. Tur Maija franču valodā veic pārrunas ar viesnīcas administratori. Es no visa dialoga nesapratu pat kopējo jēgu un palaidu garām to vietu, kurā man jādod sava kredītkarte, lai samaksātu. Tā kā man dabūja piebakstīt.

Iesēdušies mašīnā devāmies Poitiers pilsētas virzienā. Šajā pilsētiņā atrodas viens atrakciju parks, vārdā Futuroscope. Latviski – Nākotnes rādītājs. Futuroscope apkārtnē pārbūvēti ceļi un Ivars, tos nezinādams, mūs pieved pie kaut kāda žoga un iesaka griezties pa labi. Mēs atkal redzam, ka ar Ivaru pašu nav diez ko labi, braucam atpakaļ uz ceļa un vadāmies pēc zīmēm.

Kā īsti latvieši esam tur ieradušies jau diezgan paagri. Franču nav daudz, laikam vēl mājās ēd kruasānus ar sieru. Samaksājam apmeklējuma maksu 30 eiro un tagad esam tiesīgi šeit tusēties visu dienu. Parciņš uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un daļēji joprojām ataino tā laika futūrisma ideja.

Tā kā es šādos pasākumos nekad nebiju bijis, man likās pasākums tā neko. Pirmais, ko ievēro, ir dažāda paskata un ģeometrisku daudzskaldņu formā sabūvēta mājas. Likās – oho, nu tik būs. Nekā jau tāda tur patiesībā nebija. Katra māja sevī ietilpināja kaut kādu atrakciju. Lielākā daļa no atrakcijām ir IMAX kino skatīšanās uz liela ekrāna.

Pirmais pasākums, ko apmeklējam, sola mums atklāt jūras un putnu noslēpumus, patiesībā tā ir 20 minūšu gara IMAX filmiņa, nez kāpēc biju iedomājies, ka tā būs 3D un brīnos kādēļ mums neizsniedz attiecīgas brilles. Pavisam šādu atrakciju ir pāri trīsdesmit.

Nākamais pasākums, kurā iekūlāmies, bija planetārija simulācija, veda ceļojumā pa kosmosa ārēm. Ak jā, piemirsu pateikt viss notiek tīrā franču mēlē, tā kā no teiktā saprotu tikai vārdus saule, zvaigznes, galaktika, precesija un paralakse.

Tad manis ietekmēti visi dodas uz nākotnes dzīvnieku simulāciju. Biju jau par to bukletos vakar saskatījies un domāju, ka tas būs kaut kas mega kruts. Laikam lasot būšu bijis galīgi bērna prātā, protams, interaktīvais ceļojums tā neko, jaunās tehnoloģijas 3D zvēru projekcija, putneļi, kas sēž tev uz plaukstas, bet nav tas, ko gaidīju.

Tālāk sekoja vēl visādi pasākumi, kas saistās ar vārdiem 4D kino, kratās krēsli, pūš acīs ūdeni, mugurkaulam ir ko norauties. Atmiņā iespiedies kāda jauna cilvēka ceļojums uz savām kāzām, viņa galvenais palīgs, koka rūķis ar hroniskām iesnām, kas no ekrāna šķauda tev ģīmī. Nezinu, laikam nebiju noskanojumā, bet frančiem gan šis šķita ļoti labs joks, labi, ka ar tortēm nekur neviens nemētājās.

Ap šo laiku man jau bija nobriedis plāns, par visu varu gribēju aizvilkties uz pasākumu, kur rāda jūras dzelmi 3D. Pa ceļam vēl piedalījies dejās ar robotiem, izskatījas pēc pārbūvēta mehāniskā pacēlāja ar pāris kardāna krustiņiem, kas ļauj cilvēku griezt uz riņķi 360 grādus šad tad atstājot ar galvu uz leju un gandrīz salaužot sev žokli pie asākiem rāvieniem, beidzot esam klāt. Līdz šovam vēl padsmit minūtes.

Un ko tu iedomājies visiem ceļabiedriem pēkšņi sagribas ēst, vot tūlīt un tagad vajag iet paēst. Pat Maija, kura nupat manā acu priekšā noēdusi šokolādes batoniņu apgalvo, ka vēl stundu bez ēšanas viņa vienkārši neizturēšot. Ja godīgi, tad es nedaudz apvainojos, bet ko darīt – ejam ēst.

Protams, ēšana jau ar nebūs tāda, ka metīsies iekšā pirmajā ēstūzī – tie tur ir pāri pa desmit. Atvars izvirza ideju, ka vajag iet uz turieni, kur ēda tie sīkie. Visiem tā liekas laba doma un kādas 20 minūtes meklējam to vietu, tā atrodas parka otrā malā. Ēdnīca tāda paša kā pie mums Padomju Savienības laikos vai parastā korporatīvā tagad. Kaut kādu paiku salasu, paņemu kolu un par diezgan brangu naudu esmu ticis pie pieticīgām pusdienām. Salātus esmu izvēlējies dīvainus un atlieku uz beigām, kartupeļu frī ar zivi gan ir okei. Maija ēd kaut kāda nenosakāma putna kāju sinepju mērcē, zinot, kur putni mīl kasīties, man tie nekad nav garšojuši.

Tagad, kad esam paēduši, neviens nemaz negrasās iet atpakaļ uz 3D jūras šovu. Papriekš mēs paceļamies panorāmas tornī, līdzīga uzparikte baudīta jau Singapūrā, tikai te ir vēsāks, nedaudz zemāks un blakus sevi ar dziesmām neuzmundrina ekskursijā atbraucis strādnieku kolektīvs. Skats jauks uz pašu parku, pārējie 180 grādi no skata domāti tiem, kam patīk pļavas un lielveikali.

Tad Maija ar Aiju iedomājušās, ka jāiet uz atrakciju Vertigo, tā kā augstuma simulācija nu ejam ar. Mani noinstruē franču valodā kā jālieto acīm perpendikulāri novietotais spogulis utt., tad ieraugot manu ģīmi pajautā vai es vismaz saprotu angliski, nemeloju, saku, ka saprotu un esmu spiests noklausīties pamācību vēlreiz. Lai neteiktu neko vairāk, atrakcija reāli sūkā. Nekādas augstuma sajūtas manī tā neradīja. Tad vēl pa ceļam izglābām Atlantīdu un beidzot tikām pie 3D zivīm.

Niršanā jūras dzīlēs, bija tā neko, protams es ar dzīlēm biju sapratis dziļūdens radījums, nācās samierināties ar parastiem koraļļu rifu iedzīvotājiem. Bet nu gribēto biju dabūjis un pēc tam nekas mani aizraut vairs nespēja, pat dresētais sunītis Aibo ne. Vēl kādu laiku pasēdējuši un pablandījušies nolemjam doties uz Tūras pusi. Pa ceļam ieejam suvenīru bodē, godīgi sakot nav ko ķert. Vienīgā ievērības cienīgā lieta bija A3 lapas lieluma kalkulators.

Kāpjam mašīnā un atklājas, ka Ivars nemaz nezina mūsu viesnīcas adresi; ievadam aproksimāciju un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl noskaidrojas, ka viesnīca nav pašā Tūrā, bet gan piepilsētā Joue-les-Tours. Tikuši līdz vietai, kur Ivaram vairs ticēt nevar, vadību uzņemos es un aizvedu visus galīgi pretējā virzienā. Tad pār mani nāk apskaidrība, šad tad gadās, atrodu pie IP mūsu viesnīcu un pēc 10 minūtēm esam klāt.

Viesnīcā mūs, bauru pēctečus, nometina pagrabstāvā, kuram tikai neliels lodziņš. Nekas, toties viesnīcā ir baseins. Šovakar gan nevienu tas neinteresē, jo notiek spēle Horvātija pret Turciju, esmu licis uz Horvātiem, pēc spēles varu iet mierīgi gulēt.

Transformeri

Tā nu bija sanācis, ka pa brīvdienām aizgāju uz kino. Tā kā šausmenes normālas vairs netaisa, nolēmu aizdoties uz zinātniski izglītojošu filmu Transformeri. Biju dzirdējis, ka kādreiz eksistēja tādas rotaļlietas, kur no mašīnas var salikt robotu. Tad nu nopirku biļeti, kādus 200 gramus gumijas konfekšu ar citronskābi un dzērienu, kas gatavots no kokas lapu un kolas rieksta izvilkuma. Tad nu dzīrojot ar šiem mūsdienas sadzīves ķīmijas brīnumiem skatījos filmu. Filmai vienīgais pluss ir specefekti, vairāk nekā tur nav. Scenārijs izskatījās ir rakstīts bet nav pabeigts. Kā analoģija nāca galvā, iepriekšējā vakarā sākts un pabeigts kursa darbs, galvenais, lai ir ko nodot. Vēl smīdināja, ka katrs robots, pēc pārvēršanās cilvēka balsī saka savu vārdu. Tas laikam tādēļ, lai skatītājs nesaputrotos.

Kad uzzināju, ka galveno ļaunuma protoganistu sauc Megatrons, gaidīju arī Turbotronu un MegasuperTurbotronu, bet nekā nesagaidīju. Izrādījās, ka visa zavaruha ir ap kubu, kas spēj iedvest dzīvību jebkurā mehānismā. Tad nu 10000 gadus atpakaļ gan Kubs gan Megatrons novēlās uz zemes, Kubs tāpat, Megatrons ar mērķi pārvērst cilvēku tehnoloģijas ļaunajos transformeros. Domājams, ka ap to laiku uz zemes advancētākā tehnoloģija bija akmens cirvis, laikam sanāktu Cirvjatrons. Bija protams arī labi joki, patikās Nokia pārvēršanās par ļauno transformeru. Cits joks galvenais labais trasformers par savu tēlu izvēlas autovilcēju. Īsumā 4 no 10, kur visi četri par specefektiem.

%d bloggers like this: