Navigate / search

Eruptions that Shook the World by Clive Oppenheimer

Eruptions

Iedomājies, Tev mazdārziņā vienu dienu sāk kūpēt zeme, un pēc nedēļas Tu jau nesi neliela, bet aktīva vulkāna īpašnieks. Izklausās neticami, bet dažiem ļaudīm tā ir noveicies. Skaidrs, ka šādā gadījumā Tu vari gaidīt ciemos vulkanologus un, iespējams,“Tautas balsi” un vinnēt Delfu aculieciniekā ar “Elles skurstenis manā pagalmā/laukā”. Tomēr, ja tu būsi izlasījis šo grāmatu, Tu varēsi pats mājās izrēķināt vulkāna izmešu jaudas intensitāti, noteikt vulkāna tipu, paskatīties kā ir ar sēra savienojumu izmešiem, prognozēt tā ietekmi uz klimatu tuvāko gadu laikā un atsaukt atmiņā līdzīgus gadījumus. Grāmata Tev dos visas nepieciešamās priekšzināšanas. Lai cilvēks tai visā nepajuktu, tiek dots nopietns satura rādītājs, katrs, kas rakstījis kādu akadēmisku darbu, zina satura nozīmi. Labs saturs vien ir 10% no darba, gan vizuāli, gan saturiski.

Grāmatas pirmās nodaļas sākas ar vulkanoloģijas pamatiem. Tiek pavēstīts, kā rodas vulkāni, iespējamie procesi, kas tos rada. Var uzzināt, kas ir magmas kambaris un magmas kristalizācija. Tad uzskaitīti dažādi izvirdumu tipi ar piemēriem no dzīves, izvirdumu priekšvēstneši un tas, ka vulkāns var pēc būtības parādīties jebkurā vietā. Tad tiek sīki un smalki uzskaitīti veidi, kādos pie vulkāna bojā var iet cilvēki, nosmokot, aprokot dubļu lavīnās un, protams, piroklastiskās plūsmas, kas visus sadedzina dzīvus. Tad esošo zināšanu ietvaros tiek apspriestas vulkānu ietekme uz globālo klimatu. Diezgan smalka analīze, kas rāda, ka pat supervulkāna izvirdums nemaz tādu daudzgadu ziemu neradītu un daļai cilvēces būtu iespējams izdzīvot.

Cilvēkiem, kam patīk remdēties pagātnes atmiņās, patiks stāsti par Vezuva, Santorini, Tamboras un vācu Laaher See vulkānu izvirdumiem. Tiek pastāstīts arī, ar kādām metodēm mēs uzzinām par senajiem vulkānu izvirdumiem, par kuriem nav saglabājušies nekādi nostāsti. Piemēram uz mūsu zemes, ekvatoriālajā teritorijā 1809. gadā ir uzgājis gaisā nopietns vulkāns, bet nevienam nav ne jausmas, kur tas atradās, tik vien kā arktiskajos ledos atrastas sēra daļiņas un pāris gadus ilgs augstuma vilnis.

Kopumā grāmatā autors ir mēģinājis apkopot visu iespējamo informāciju un parādīt, kā, izmantojot arheoloģijas, vulkanoloģijas, klimatoloģijas un ekonomikas metodes, ir iespējams radīt daudzmaz skaidru, lai arī kompleksu, priekšstatu par vulkāniem kā cilvēces un kultūras attīstības faktoru. Te ir gan iznīcinātas civilizācijas, piespiedu izceļošanas no apdzīvotām vietām, akmens cirvju variācijas, agresijas un vienkārši bada gadi. Tas viss ļauj aptuveni prognozēt, kas notiks, ja gaisā uzies, piemēram, Vezuvs vai Jelovstouna. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Kruīzs X

20. septembris

Olympic flame

Šorīt mūsu plānā ir Olimpijas apmeklējums. Jā, tās pašas vietas, kur laiku pa laikam ar saules staru palīdzību tiek aizdegta Olimpiskā uguns un tad vazāta riņķī pa visu pasauli. Protams, tā ir arī vieta, kur risinājās pasaulē pirmās olimpiskās spēles. Rodas jautājums, Olimpija ir iekšzemē – kā tur var piebraukt ar kuģi? Viss ir ļoti viltīgi: ar kuģi tur neviens klāt nebrauc, klāt brauc ar autobusu. Bet nu par visu sīkos vagoniņos.

Grand Princess

Rīts ir visdraņķīgākais kāds vien ir bijis visā ceļojumā, ārā līst lietus un ir visai drēgns. Mūsu kuģa galamērķis ir neliela pilsētiņa Katakolona, kurā dzīvo labi, ja tūkstoš iedzīvotāju. Bez mums mazajā ostiņā ir piestājis vēl viens kruīza kuģis „Grand Princess”. Mēs ar Maiju smejamies, ka tūlīt pēc brokastīm abu kuģu pasažieriem iedos galda dakšiņas un liks iet uzbrukumā pilsētelei. Mūsu pusē ir reāls spēku pārsvars.

Lai cilvēki nesalītu, pirms ekskursijas visiem tiek izdalīti vienreizēji lietus mēteļi. Ne jau tāpēc, ka D&G dizains, bet gan tāpēc, ka tādus uzvilkt var tikai reizi. Mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Olimpijas apmeklējumu un vietējo grieķu virtuves nobaudīšanu Maksā 65 eiras no sejas.

Kad visi nolasīti, kāpjam ārā piestātnē, pirmais, kas pārsteidz ejot 200 metrus uz autobusu ir smaka. Pēc smakas var spriest, ka ostā tiek laista iekšā arī kanalizācija. Pamanu, ka arī pārējie cilvēki sāk iet uz priekšu ātrāk, lai tiktu autobusā. Atkal esam kopā ar spāņiem!

Katakolon

Pati Katakolona ir pilsētiņa ar divām paralēlām ieliņām. Uz vienas ar skatu uz piestātni atrodas restorāniņi, jeb kā tos sauc tūristu ceļvežos „īsti jūrnieku krogi”, uz otras ieliņas tuvāk kalnam suvenīru bodītes. To visu piefiksēju braucot ar autobusu cauri pilsētelei.

Pats brauciens uz Olimpiju aizņem kādas četrdesmit minūtes un ar neko izcilu tiešām neizceļas. Tipiska Grieķijas ainava un viss. Beidzot esam pie Olimpijas, lai uz turieni nokļūtu no autobusu stāvvietas ir jākāto pret kalnu kāds puskilometrs. Protams, tur ir iespēja uzbraukt ar zirgvilkmes ratiem par taisnīgu samaksu. No mūsu grupas viens tantuks atkrīt uzreiz, ieraudzīja kalnu, paņēma taksi un devās atpakaļ uz Katakolonu.

Olympic ruins

Pie ieejas senajā Olimpijā neliela drūzmēšanās, kamēr dabū biļetes, kamēr visi tiek iekšā. Biju domājis, ka tā Olimpija nekas nav – stadions un viss. Izrādās, ka te ir agrākos laikos ir bijis vesels rekreācijas komplekss. Ar kojām sportistiem, Templi, kur upurēt dedzināmos upurus, pirti un vēl visādām saimniecībā nepieciešamām lietām un vietām.

Zeus temple

Tad nu mūsu gide lēnā garā sākot no kompleksa viena stūra sāk mums stāstīt visu, ko viņa zina par Olimpiju. Gidei baigais pluss bija balss, tāda labi nostādīta, vari klausīties bez piepūles un neapnīk. Tā nu lēnām ejam cauri drupām uzzinām to nozīmi. Zeva templis izskatās te ir bijusi visgrandiozākā būve. Galvenie tempļa izpostītāji bija kristieši, kas to izmantoja savas baznīceles celtniecībai, pilnībā templi piebeidza zemestrīce 500-tajos gados. Tā nu tagad templis atrakts izskatās visai bēdīgi, daļa pat ir aizvazāta uz Franciju. Viena kolona gan uzslieta stāvus, izskatās iespaidīgi, bet visu renovēt neviens netaisoties.

Olympic cheater

Tā nu staigājam līdz nonākam pie ieejas pašā stadionā. Tur stāv tādi postamenti statujām. Ja tevi pieķēruši šmaucoties Olimpiskajās spēlēs, tad tev par savu naudu esot bijis jāuzstāda sava statuja, kur postamentā tu iegravē savu vārdu, tēva vārdu un pilsētas, no kuras nācis, nosaukumu. Tā paliekot tautas atmiņā uz mūžu kā īstens blēdis. Tādas statujas tur bija veselas četrpadsmit. Domāju, ka arī mūsdienās, šo praksi vajadzētu atjaunot.

Olympic stadium

Pats stadions nemaz tik liels neizskatās – tāds grantēts laukums, arī tribīnes kas domātas 50 000 cilvēkiem rada šaubas, vai visus tur var sasēdināt? Te nu mums tiek dots brīvais laiks veselas 15 minūtes, kas nozīmē, ka varam sākt doties atpakaļ uz autobusu. Sākumā gan pārejam pāri dižajam stadionam. Uz stadiona otru galu tūristi nemaz neraujas, laikam slinkums iet. Pavērojam pusapdegušo Kronosa pakalna peizāžu un dodamies uz autobusu.

Katakolon food street

Tālāk seko neliela pārējo gaidīšana un braukšana atpakaļ uz Katakolonu, kur īstā jūrnieku dzertuvē ēdīsim grieķu ēdienus un skatīsim grieķu dejas. Kad esam tikuši līdz pilsētelei, līdz ēšanai palicis pārdesmit minūtes brīvā laika. To izmantojam iepērkot suvenīrus, tiem te ir dempinga cenas. Un ja esi visu Grieķijas kruīza daļu nokodis tā, ka nav sanācis nopirkt suvenīrus vietās, tad te klāsts aptver visu Grieķiju. Fascinēja magnētiņš ar uzraksta Katakolon uz kura attēlota Santorini sala, laikam drukas kļūda. Iepirkušies šī vārda pozitīvajā nozīmē, dodamies uz ēstuvi.

Parasts, tipisks tūristam domāts ēstūzis, saklāti galdi neliels ēdamā daudzums. Sēž palīgtelpā arī trīs tipiņi (laikam vietējais personāls), kas vēsā mierā pīpē kaut ko prīmveidīgu. Smaka neciešama. Viņu apkaimē pie galda neviens nesēž. Kad ļautiņi salasījušies visi metas virsū ēdienam un diezgan ātri uz galda paliek tikai maize un OZO, vietējais šņabis. Tad sākas deju paraugdemonstrējumi. Neko baigi interesantu es tur nesaskatīju, vīri un sievas dīvaini lēkā un plaukšķina rokas. Labi, man jau arī latvju tautas dejas ne visai. Lēnām dancošanā sāk iesaistīties arī mūsu itāļu tūristi un tad es saprotu – no šejienes ir jātinas prom.

greek dance

Ne jau ka mani baidītu itāļu dejošana. Tā kā pasākums atrodas otrajā stāvā un svētku līksmībā lēkā jau 50 dejotāji 10 kvadrātmetros, fizikas likumi dara savu, grīda sāk manāmi šūpoties. Grīdai šūpojoties, es sāku atcerēties ziņās lasīto, par kāzām kur nositušies n dejotāji, kas dejojuši otrajā stāvā un grīda ielūzusi. Pirmajā izdevīgajā brīdī mēs ar Maiju notinamies. Nebrīnīšos, ja reiz avīzē redzēšu virsrakstu „Katakolonā tūristiem organizētā pasākumā bojā iet x tūristi”.

Katakolon ship

Pablandāmies pa pilsētiņu, kas pēc lieluma ir kā Origo + Stockman + Autoosta un dodamies uz savu autobusu. Aizgājuši tur saprotam, ka neviens te vēl nav atvilcies, nolemjam uz kuģa doties ar pašu kājām, nekāds gaisa gabals jau nu nav labi, ja puskilometrs. Atvadāmies no gides un dodamies uz kuģi. Ātri pārvaram neciešamās smakas zonu un esam jau savā kajītē. Esam ieradušies kādu pusstundu pirms kuģa atiešanas tā, ka varam vēl vēlot pilsētiņu no devītā stāva augstuma.

Pārējo dienas daļu kuģis nodarbojas ar braukšanu uz Savonu, darīt īsti nav ko slaistāmies pa kuģi, nu jau vairs trepes nejūk un kuģa plānā īpaši jāskatās nav. Vakara pusē sākas jauna atrakcija – vētra. Avīzītē jau bijām brīdināti, ka vakara pusē būs liela viļņošanās, tad ap vakariņu laiku tā arī sākas. Vakariņas pa smuko paēdu un padzēru pamatīgi. Parunājāmies ar mūsu oficiantu, izrādās mūsu Minguel savulaik Indijā vadījies deju grupu, vinnējis vietējā šovā un pat filmējies Bolivudā, tomēr tā kā tas reālus ienākumus nav spējis nodrošināt, nācies vien doties uz ārzemēm. Mums parādīja arī cilvēkus, kas gatavo ēst viņi tur lejā ir simtiem. Ejot atpakaļ uz kajīti nevarēju saprast vai esmu tā pielacies vai arī kuģis ļoti šūpojas.

Kruīzs VIII

18. septembris

Šodienas plānā ir Rodas salas apmeklēšana. Kuģis plāno ienākt rodas ostā tikai ap pulksten vieniem, rīts ir brīvs. Mēs ar Maiju to izmantojam pēc pilnas programmas, no rīta guļam maksimāli ilgi un uz brokastīm ierodamies pēdējā brīdī, tā lai nenokavētu. Izskatās, ka kārtējo reizi neesam vienīgie tādi gudrie, rinda uz brokastīm tāda pati kā vienmēr.

Te nu varētu nodoties filozofiskām pārdomām, vai braucot brīvdienās kruīzā tās patiešām ir brīvdienas. Jo ēšanas reizes tev ir jācenšas nenokavēt, uz ekskursiju apjoms, ko tev piedāvā, vai arī esi ierobežots laikā (tik ilgi cik kuģis stāv ostā). No otras puses tev ne par ko nav jāsatraucas un piedāvātais komforta līmenis atbilst ļoti labai viesnīcai.

Rītu noslaistos blandoties pa kuģi, iepērku dažādus suvenīriņus, kādu laiku pavēroju kazino spēlētājus un, ko tur slēpt, paskatos televizoru. Kad gar iluminatoriem sāk slīdēt Grieķijas saliņas, nodarbojos ar to aplūkošanu. Drīz vien esam klāt arī Rodas salai.

Rhodos

Līdz šim man Rodas sala ir asociējusies ar vienu no antīkajiem pasaules brīnumiem – Rodas Kolosu. Koloss jau sen gājis bojā zemestrīcē un pārdots pa lūžņu cenu, bet viduslaiku Rodas pilsēta vēl turas. Šī līdz šim ir viena no skaistākajām ostām, kurā esam piestājuši. Nenoliegšu, Grieķu salas man vienmēr ir patikušas, lai gan esmu bijis tikai Krētā un Santorini.

Rhodos 1

Tā nu ganāmies pa klāju un vērojam pilsētiņu. Šī nu ir viena no reizēm, kad mani sākt mākt šaubas vai bija labi izvēlēties ekskursiju. Tā vien gribas vienkārši pastaigāt pa Rodas pilsētu. Pa ostu gar mūsu kruīza kuģi braukalē mazs kuģītis ar stikla dibenu, gan jau ka te ir ko pētīt jūras dibenā. Šoreiz kuģis pārmaiņas pēc piestāj pasažieru ostā. Nekāda termināla gan te nav, kāp ārā pa taisno piestātnē.

Mūsu šodienas izvēlētā ekskursija ir Lindos apmeklēšana. Lindos ir neliela pilsētiņa četrdesmit minūšu braucienā no Rodas. Paši vietējie Lindos sauc par vienu no skaistākajām vietām pasaulē, uz to arī uzķērāmies, skaistākās pasaules vietas ir jāapskata, arī darba kolēģis, ar kuru iepriekš konsultējos, izprašņājis pieejamās opcijas, nešaubīdamies ieteica Lindos, tā nu sapiķojuši 56 eiras, dodamies pulcēties ekskursijai.

Tradicionālais process – Ocean bar un autobuss. Šodien dodamies kopā ar spāņiem, knapi esam izbraukuši no ostas teritorijas autobuss apstājas, izrādās esam aizmirsuši divus spāņus. Pastāvam un pagaidām, kamēr šie atskrien. Tā kā grieķu zemes esmu jau apmeklējis agrāk, pētu supermārketus, kioska lieluma veikaliņus. Kad nu visi ieradušies, dodamies uz Lindos.

Lindos

Piebraucot pie Lindos pilsētas un skatoties uz to, ir jāpiekrīt vietējiem – šī tiešām ir skaista pilsēta. Skaists līcītis, uz kalna uzbūvēta pilsētiņa, kuru no augšas pārrauga Akropole, templis, kas veltīts dievietei Atēnai. Tūristu autobusus pilsētā laikam neielaiž, tādēļ uz pilsētu dodamies ar mazu Shuttle bus. Nonākuši pilsētiņā nedaudz uzkavējamies pie nelielas baznīciņas un kāpjam augšā uz Akropoli.

Lindos from above

Akmens, no kura veidots celiņš, ir ļoti slidens, tā kā celiņš ved kalnā un ir bez margām, tad ir vēlams uzmanīties. Celiņa malā vietējie tirgo pašu rokām darinātus izšuvumus, tas te laikam pensionāru bizness.

Lindos Acropolis

Pie akropoles, paveras brīnišķīgs skats gan uz Lindos, gan uz tās līcīšiem. Gide mums divdesmit minūtes stāsta par tempā vēsturi. Priecājaties, ka es jums te neatstāstīšu un tad tiekam palaisti savā vaļā, lai izpētītu Akropoli.

Lindos bay

Seno civilizāciju būvniecības māksla mani vairs neizbrīna, jā, tad cilvēki tiešām, ja būvēja, tad būvēja. Kā jau tas notiek visur notiek, arī šādi tādi renovācijas darbi. Pastāvam un pabaudām skatu, tad dodamies atpakaļ uz pilsētiņu. Blandāmies pa ieliņā un suvenīru bodēm, sev iepērku Rodas olīveļļu. Kolas cenas pabaismas – divi eiro pa bundžiņu.

Lindos bay1

Pienāk laiks doties uz autobusu, pa ceļam izbaidījuši dažas kazas, kāpjam augšā kalnā uz tūristu autobusu stāvvietu. Līdz autobusa atiešanai palikušas pāris minūtes, kuras veltu iepērkot vietējā supermārketā kolu pa lēto.

vase

Visi savākti un dodamies atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam angļu un spāņu gids mums stāsta vietējo vēsturi, spāņu valodā stāsts ir vismaz pusotras reizes informatīvāks, tā kā klausāmies tos. Iebraucam vienā keramikas darbnīciņā, kur mums parāda, kā pareizi jāizgatavo vāzes.

Amatnieku bizness te ir augstā līmenī, viss roku darbs, arī krāsošana. Krāsots tiek ar akrila krāsām un ar rokām. Tā kā arī saviem tankiem šo to ar rokām piekrāsoju, tad šo podnieku meistarību un precizitāti apskaužu. Pats nopērku Arhimēda krūzi, tāds nieciņš kuru vari piepildīt tikai līdz noteiktam līmenim, ja ielej vairāk – pilnīgi viss iztek.

Sunset in Rhodos

Tikuši pie kuģa, nedaudz paklaiņojam pa piestātni , vēlāk jau tikuši uz klāja vērojam saulrietu virs Rodas. Man jau galvā briest plāns, pēc kura vajadzētu apceļot Grieķijas salas, obligāti iekļaujot tajā Rodu. Vakariņās nopietni uzspiežam uz kūkām, tā šoreiz viņiem padevusies garšīga un ejam gulēt. Rīt būs agrais rīts un apmeklēsim Atēnas.

Kruīzs VII

16. septembris

Pēc Ēģiptes izskatās neviens vairs nav bijis dzīvotājs, kuģa diskotēka stāvu augstāk vispār neuzsāka darbību. Jūra naktī kā parasti mierīga, miegs nāca ļoti labi. Un tā kā Limassol ostā ienākam divos dienā, tad no rīta var kārtīgi izgulēties. Izskatās, ka arī pārējie domā tieši tāpat un, lai arī atvelkamies uz brokastu beigām, rindā jāstāv ir tik un tā.

Paēdu un atkaļ dodos sauļoties, lai kaut kā nosistu laiku. Cilvēki te ir iedalāmi dažādās grupās, piemēram, tie kas sauļojas, tie kas dzer bārā un, tie kas sēž kazino. Es parasti sauļojos un lasu grāmatu, ainava tradicionālā jūra līdz pašam horizontam. Kad apnīk cepināties, dodos uz kajīti vēl nedaudz pagulēt. Pārbraucieni sāk nedaudz apnikt, jo lāga negribas neko darīt.

Limassol

Beidzot ap pulksten vieniem tiek pamanīti Kipras krasti. Neesmu bijis vienīgais, kuram jūra apnikusi, ļaudis gar bortu stāv bariem. Redzēt jau īsti nav ko, sala kā sala, bet tomēr pārmaiņas. Tā kā piebraukšana aizņem Limassolas ostā aizņem labu laiku, tad paspēju vēl paēst pusdienas un doties skatīties tālāk kā kuģis parkojas. Parkošanos jeb piestāšanu piestātnē cenšos nelaist garām. Te laikam osta tāda nedaudz seklāka, jo nedaudz tiek uzkulti dubļi. Neesmu gan nekāds baigais hidrodinamikas speciālists, bet pieļauju, ka pāris metru rezerve vēl tomēr ir.

Limassol port

Pasažieru termināls jau ir pilns ar kruīza kuģiem un no sākuma nevaru iebraukt, kur tad mēs piestāsim. Atrisinājums izrādās pavisam vienkāršs- mēs piestājam konteineru terminālī, tur vietas pietiek. Šodien mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Apollo tempļa apmeklējumu, Kourion vieta, kur kādreiz atradusies romieša Eustolios villa un amfiteātris, un tad mūs vedīšot uz tūrisma nesagandēto Omodos ciematiņu. Tam visam mēs patērēsim četras stundas laika un tas izmaksās 49 eiras no sejas.

Sākās viss jau pēc pierastās procedūras, sapulcējamies Ocean bar, tur vienmēr ir jāpulcējas angliski un vāciski runājošajiem. Tur austrāliešu pāris uzskata, ka mēs esam no Anglijas, lai gan esam sēdējuši jau viņiem blakus kādas piecas minūtes sarunādamies latviski. Vārds pa vārdam, parunājam nedaudz pa dzīvi, ūdeni Austrālijā, Austrālijas darba tirgus īpatnībām, un apkures sistēmām Ņujorkā. Viņus ļoti interesē kā mēs Latvijā ziemā spējam izdzīvot, kur sals var sasniegt par vairāk nekā mīnus divdesmit grādus.

Vēl ir divi kolorīti tantuki no Amerikas, viena izskatās dzīvo pavisam citā realitātē, jo katru lietu pārprasa vismaz piecas reizes, toties iet kā pulkstenis, otrai ar saprašanu viss ir okei, bet ar iešanu ne. Tā nu viņas viena otru papildina. Esam jau pieraduši pie šiem cilvēkiem, tādi kā mūsējie. Tradicionāli mūsu bārā ieklīst arī pāris itāļi, kas nekādi nevar saprast, ka viņiem (itāļiem) visas pulcēšanās pirms ekskursijām notiek Grand Teatre. Bet tā ir ar tiem itāļiem, lielo skaitļu likums, viņu ir tik daudz, ka vienmēr kāds kaut ko sajauc.

Deborah mums paziņo, ka šoreiz viņa došoties ekskursijā kopā ar mums. Visi tiek salādēti autobusā, mēs šoreiz braucam kopā ar spāņiem. Tas nozīmē, ka varēšu uzlabot savas spāņu valodas zināšanas. Autobuss neilgi pariņķo pa ostas teritoriju un iebraucam Limassol un tikpat ātri šo pilsētu arī pametam.

Orange plantation

Ekskursijas aprakstā stāv rakstīts: „ … a scenic drive through large plantations of oranges …”, diez ko jau tā ainava neizskatās, apmēram tas pats, kas brauktu garām Pūres ābeļdārziem, tikai ābeļu vietā sastādīti apelsīni. Bet nekas – zaļumus jau ar vajag redzēt. Autobusam logi nospeķoti pamatīgi, tā kā safotografēt ainavu nekā lāga neizdodas.

Mūsu gide šodien tāda ļoti aktīva, izmetas ārā no autobusa pirmā un kapā prom uz Apollona templi. Tā kā grupā vairākums no tūristiem ir pensionāri, tad distance starp gidi un viņiem izveidojas ap desmit metriem. Par šādiem trikiem gide tūdaļ saņem Deborah pārmetumus par neprofesionalitāti. Izskatās, ka te ekskursijās notiek liela kvalitātes kontrole, jo gide tūdaļ sagaida un šādus spurta izrāvienus vairs neatkārto.

Temple of Apollo

Tad nu kādas 40 minūtes mēs pavadām staigājot pa tempļa drupām, tiek parādīti laukumi, kur cīnījušies atlēti Apollonam par godu, tiek pastāstīts, kā visus tos, kas tagad fotografējas uz altāra, grieķu laikos jau sen būtu aizstiepuši uz klints krauju, lai spriestu taisnīgu tiesu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lai no ko, bet būvēt tajos laikos prata. Kolonas gan var redzēt ir mūsdienu veidojums, lai tūristam rastos priekšstats pār tā laika būves dimensijām.

therma

Otra interesantā lieta šeit ir termiskās pirtis, jāatzīst, ka tās šamie ir izveidojuši pēc visai viltīgas, bet efektīvas sistēmas, tagad gan visa iekārta ir daļēji izjaukta, laikam jau visas detaļas pēc pāris tūkstošiem gadu tā arī nav izdevies atrast. Ekskursijas beigās gide mums visžēlīgi dod piecas minūtes brīvā laika. Pa piecām minūtēm tu mierīgi vari tikai paspēt aiziet uz autobusu.

mosaic kurion

Tālākais ceļš, kas patiesībā ir ceļš atpakaļ, ved mūs uz šajā reģionā slaveno Eustolios māju. Šī villa reiz piederējusi kādam vīram vārdā Eustolios, tā vismaz rakstīts grīdas mozaīkā. Tad Kipru piemeklējusi zemestrīce un daudzi palikuši bez pajumtes, tad nu šī māja kā pirts tika atvēlēta publiskai lietošanai, un tad 7. gadsimtā uznāca zemestrīce un māja tā sakot aizvērās. Tagad viss ir smuki atrakts, labā kondīcijā ir saglabājušās tikai mozaīkas.

Kurion amphitheater

Kristiešiem tika stāstīta leģenda, ka šo māju 2. gadsimtā esot būvējis kāds nezināms kristietis, par ko liecinot pusnodzēsts uzraksts. Māja bijusi visai nopietna ar 30 istabām. Tālāk mēs tiekam aizvesti uz amfiteātri, kurā ik gadus notiekot vietējie teātra svētki. Vairāk gan izskatās pēc gatavošanās rokkoncertam, jo gides stāstīto dzirdēt nemaz nevar, visu laiku skan mūzika.

Sea near Kurion

Tā kā viss šis pasākums atrodas kalna galā, tad labi var redzēt pludmales apakšā, izskatās, ka te cilvēki labprāt nodarbojas ar kiteboardingu. Jūras krāsa – klasiskā Vidusjūras. Kipras iedzīvotāji ir galvenokārt orientēti uz tūristiem un lielāko daļu gar pludmalēm stiepjas hoteļu rindas, kādreiz šī zeme esot bijusi visnevērtīgākā, jo smiltīs neko nevarēja izaudzēt, tagad viss mainījies. Lai nopirktu māju Kiprā esot jārēķinās uz 200 000 eirām kā minimums un smukā vietā pie jūras cenu griesti ir neierobežoti.

Valley near Kurion

Beidzot braucam uz neskarto Kipras ciemu Omodos. Pa ceļam mums tiek izstāstīts par Kipras un Turcijas konfliktu, kā galvenie vaininieki turki, bet nekas, ar laiku okupanti būs spiesti aiziet. Jaušams gides rūgtums pret amerikāņiem, kas viņasprāt to visu ir pieļāvuši. Kam nu tur ir taisnība, es personīgi nezinu, neesmu iedziļinājies. Pats ciemats atrodas ielejā, un no tā kalnu galos var labi redzēt dažādas radaru stacijas.

Omodos

Ieejot Omodos ciematiņā uzreiz ir skaidrs, ka tik tūristu nesamaitāta viņa nemaz nav. Personīgi šaubos, ka normālā Kipras ciematā (tūristu nesamaitātā) vietējie arī visi nodarbojas ar vīna un suvenīru tirgošanu tūristiem. Pirmais apstāšanās punkts plānots nelielā klosterītī, kas saucas The Monestery of Holy Cross. Taču tur jau iepriekšējais autobuss plosās, tā tiekam vesti uz vīna degustāciju. Vinčuks man šķita tāds ūdeņains un domu pirkt nemaz neapsvēru, bet tas jau ir gaumes jautājums, daļai tas ļoti gāja pie sirds.

monastery of true cross

Kad nu visi bija sadegustējušies, bija laiks iet uz klosteri. Nu nekas liels jau tas, protams, nebija, klosteris sen likvidēts, palikusi vien maza grieķi pareizticīgā baznīciņa un neliela Īstenā Krusta šķēpelīte kā galvenā relikvija. Šī varētu būt jau kāda desmitā „Īstā Krusta” šķēpele, ko savā mūžā redzu un nekādas emocijas neizsauc, aizdomas par iespējamu krāpniecību gan. Tālāk visiem dots brīvais laiks staigāt, kur acis rāda veselu pusstundu. Nopērkam dažus suvenīriņus apskatām abas ciematiņa ielas un dodamies uz autobusiem.

Pa ceļam gidi pārmaiņus angliski un spāniski (spāniski stāsta divas reizes vairāk un reizēm pavisam kaut ko citu) mūs iepazīstina ar vietējo dzīves īpatnībām, vidējās algas viņiem te esot 1600 eiro un, ja gribot, tad ziemā varot pat atrast sniegu, kur paslēpot. Tā jau pa autobusa logu Kipra skatoties atstāj neitrālu iespaidu, nez kāpēc šķiet kārtējā grieķu sala, sajūtu iespējams pastiprināja klasisko civilizāciju drupu apmeklējums. Skaidra lieta, ka uz šīs salas ir daudz kas vēl apskatāms, bet kuģis jau negaidīs. Domāju, ka braucot uz Kipru atsevišķi te kādas trīs dienas būtu ko darīt, vēl jau neapskatīta palika Paphos (Afrodītes dzimšanas vieta), Par Nikosiju neko daudz nezinu, Kipras turku daļa un daudz dažādu Krusta karu laiku palieku, bet ilgāk gan diez vai. Protams, dirnēšanai jūras krastā un sauļoties, lai vakarā patusētos vieta varētu būt labu labā, tikai vidējie ienākumi, gan liek domā ka visai padārgi tas sanāktu.

Back to ship

Pēc kādām m minūtēm četrdesmit esam atpakaļ uz kuģa un varam doties vakariņās, tā kā kuņģis no Ēģiptes nav attapies tad ēdu minimāli, un vakarā ir slinkums pat aiziet uz mīmu šovu.

Vasaras atvaļinājums III

Šovasar mana pēdējā atvaļinājuma daļa tiks ziedota laivu braucienam. Laivu brauciens sāksies 11. septembrī un ilgs kādas 11 dienas. Pasākums norisināsies Vidusjūrā. Labi, ka pašam jāairē nebūs to nodrošinās kruīza kuģītis.

Kruīzam biļetes rezervējām jau gada sākuma, tad tās var dabūt ar labām atlaidēm un arī kajītes vēl var izvēlēties ar skatu uz jūru. Maršruts būs sekojošs: Savonna -> Neapole -> Aleksandrija -> Limassol -> Rodas sala -> Atēnas -> Olimpija -> Savonna.

Nekad šādā pasākumā braucis neesmu. Šķiet, ka pozitīvās puse ir tā, ka tev pašam nekas nav īsti jāplāno un vari tiešām atpūsties visas 11 dienas. Arī par ēdamo nav jārūpējas tas uz kuģa pa brīvu. Uz visām ekskursijām tevi aizved pa tiešo no kuģa. Negatīvā lieta varētu būt tā, ka šis ir pasākums, kurš ja nu galīgi piegriežas, tu no viņa projām netiec. Domāju gan ka 11 dienas nav tik ilgs laiks, lai viss apniktu. Savukārt ekskursijā 50% no laika tiek pavadīts sēžot autobusā.

Man personīgi ceļojumā galvenais apskates objekts ir piramīdas, tās jau no bērnu dienām esmu gribējis redzēt. Domāju apskatot tuvumā varēšu pārliecināties vai mana ideja par to būvniecības tehnoloģiju ir pareiza. Žēl, ka ir sagāzies Rodas Koloss, bet kam negadās. Domāju, ka arī vecais Olimpiskais stadions ir apskates vērts objekts. Toties esmu izlēmis iet ar līkumu arheoloģijas muzejiem un muzejiem vispār. Šogad šie ir bijuši diezgan brangā slānī. Lai gan no otras puses, Ēģiptē tak ir viskrutākais ēģiptoloģijas muzejs un Atēnās antīkās grieķu mākslas muzejs.

Bildē redzams kuģītis ar kuru notiks kruīzēšana. Izskatās, ka šis spēs veikt nepieciešamo programmu bez problēmām.

%d bloggers like this: