Navigate / search

Salamina by Rokvels Kents

salamina

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā šis noteikti ir vissavdabīgākais autors. Mākslinieks, kas uz pasauli skatās nedaudz savādāk nekā pārējie. Daudz ceļojis gan Zemes ziemeļos, gan dienvidos. Par piedzīvoto stāsta poētiski ar aizrautību. Ja gribas labu ceļojuma stāstu, tad šis autors ir tieši tas, pēc kura grāmatām sniegties.

Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.

Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.

Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.

Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.

Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.

Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.

Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.

Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma by Rokvels Kents

CEĻOJUMS UZ DIENVIDIEM NO MAGELĀNA JŪRAS ŠAURUMA

Kas ir vislabākā lasāmviela ceļojot? Protams, ceļojumu grāmatas. Tādēļ dodoties atvaļinājumā ņēmu sev līdzi šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu. Autors sevi man jau ir pierādījis, un ja ir vēlme izlasīt kādu mierīgu optimistisku ceļojumu, kurā jūsmo par pašu procesu kā tādu un nesūkstas par sūro ikdienu, tad šis autors vienmēr ir laba izvēle.

Rokvels Kents šai grāmatā apraksta savus klejojumus ar kuģi pa jūru, jāšus un kājām gar Latīņamerikas galējo dienvidu novadu krastiem. Viņš tiecās sasniegt Horna zemesragu — visu laikmetu jūras braucēju ilgoto un iecerēto ceļa mērķi — un, ceļodams pa Ugunszemi un apkārtējām salām, piedzīvoja ne mazumu brīnumainu notikumu. Rokvels Kents saistoši, ar viņam raksturīgo asprātīgumu un raitumu stāsta par visu labo un slikto, ko viņš redzēja šajā draudoši skarbu klinšu, krāšņi zaļu mežu, jūras sadrupinātu un aprītu kalnu, miermīlīgu zvēru un viesmīlīgu ļaužu novadā. Grāmatā aprakstītie notikumi attiecas uz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem.

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad grāmatas anotācija perfekti pastāsta par to kas būs izlasāms. Ja nedaudz smalkāk, tad Rokvels dzenoties pēc kāda sena sapņa, Dienvidamerikas ostā iegādājas glābšanas laivu, atrod sev ceļabiedru, kurš mīl ieraut, bet ir prasmīgs jūrnieks un namdaris. Apsper vietējās pārtikas noliktavas un pēc svinīgas ceremonijas dodas jūrā. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un pēc pāris stundām kuģītis ir gandrīz nogrimis un pārtika samirkusi. Nākas meklēt vietu remontam.

Uz Horna ragu arī viņš neskrien pa galvu pa kaklu, tā vieta parastam buriniekam nemaz nav tik viegli sasniedzama. Tādēļ lielākoties viņš ar savu ceļabiedru kursē gar Ugunszemes krastiem, satiekas ar vietējiem un uzklausa tos stāstus. Grūti ir iedomāties mežonīgāku vietu, kur apmesties uz dzīvi. Tai piemītot skarbs skaistums, taču baltajam cilvēkam viegli te neklājas. Reiz te dzīvojušas vietējās ciltis, taču tagad pēc veiksmīgas kristīšanas no tiem ir palikušas pāri tikai apmetņu vietas. Laikā, kad autors ceļoja, tur nebija nekādas infrastruktūras, un nācās daudz paļauties uz vietējo zemes īpašnieku laipnību.

Var tikai nobrīnīties par autora uzņēmību, es personīgi nekad neuzsāktu šādu ceļojumu, neizplānojis visus iespējamos variantus. Taču viņš mierīgi dodas zemes iekšienē paļaudamies uz cilvēku vārdiem, bez kartes, brienot pa purviem un laužoties cauri džungļiem. Cilvēki ir dažādi, ne visi grib atklāt vieglāko ceļu uz savu fermu, nodokļu inspektori un valdība ir jātur pa gabalu. Rokvelu var raksturot kā neglābjamu optimistu, reizēm viņš apvainojas, vienreiz pat gribēja kauties, bet tas arī viss, viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, un īpaši nesatraucas par to, kā varētu būt. Nevar izslēgt, ka, iespējams, viņš šo to ir noklusējis un pārveidojis, bet tur neko nevar darīt – viņa stāsts, stāsta, kā grib.

Lieku 8 no 10 ballēm, forša grāmata atslodzei. Par sen aizgājušiem laikiem, cilvēkiem pirms globalizācijas. Par pasauli, kura vēl nepavisam nebija izpētīta, par salām, kuras neviens vēl nebija atklājis. Iesaku izlasīt tāpat kā pārējos autora darbus. Bonusā viņš kā mākslinieks ir grāmatā ielicis savu darbu reprodukcijas, un zīmē viņš labi.

Kurss N by E by Rokvels Kents

Kurss N by E

Ar šo grāmatu man ir bijušas īpašas attiecības. Pirmkārt, neskaties uz kompasu, kas attēlots uz vāka, es viņu ne reizi bērnībā neatšķīru. Neuzrunāja. Tieši tāpēc man nebija ne jausmas, ka arī šī grāmata ietilpst „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tikai sākot vākt sērijas grāmatas, es atklāju, ka šie dīvainie vāki te piederas. Nezinu kādēļ, bet Rokvela Kenta grāmatām šajā sērijā ir nestandarta vāki un grāmatas muguriņas.

Centrālais sižets ir autora ceļojums pa jūru no Amerikas uz Grenlandi. Ceļo viņi mazā jahtā trīs vīri. Rokvels ir tīri apmierināts ar kapteini Arturu Allenu, kura kuģis „Direction” ir ekspedīcijas peldlīdzeklis. Taču viņš ne acu galā nevar ieredzēt kapteiņa palīgu Kupidonu. Tas ir resns, baudkārīgs franču jauneklis, kas piedevām ir slinks un neko lāgā bez bakstīšanās nedara. Rokvels ir ticis pie stūrmaņa amata, par navigāciju viņam nav pārāk liela saprašana, taču pamatus viņš zina.

Neskatoties uz dīvaino komandu, Rokvels ir nelabojams optimists. Vismaz viņš tā pasniedz sevi stāstā. Viņš mīl Arktiku un ir gatavs doties uz turieni vienalga kādā veidā. Arī pārējie biedri nav nekādi čīkstētāji un īpaši neiespringst briesmu priekšā. Mūsdienās, kad GPS uztvērēji ir katrā štruntā, ekspedīcijas dalībnieku nespēja noteikt savu atrašanās vietu šķiet smieklīga Bet savulaik, ja tevi pāris dienas pašūpoja vētrā bez saules, un krasta līniju uz aci nepazini, bija problēmas. Šiem puišiem šādu problēmu bija ļoti, ļoti daudz. Ja turies tuvu krastam, var uzdurties rifiem, ja vilksies nostāk, var sabraukt milzīgie tvaikoņi, ja iespersies miglā jūrā, nebūs ne jausmas, kur straume tevi aiznesīs.

Noteikti savulaik, kad cilvēki nebija pieraduši pie komforta, tā bija normāla lieta. Mūsdienās šādu pasākumu iespējams sauktu par ekstrēmu, bet tad tā bija ikdiena. Jūrnieki deva viens otram padomus – līdz vakaram šķērsojiet šaurumu un tieciet ostā.

Kad autors neraksta par pašu ceļojumu un trauku mazgāšanas kārtību, viņš pievēršas dabas aprakstiem. Nav ko noliegt tie viņam sanāk labu labie, un arī pašam sāk šķist, ka aizbraukt uz Labradoru, Ņūfaundlendu un Grenlandi nemaz nav tik slikta ideja. Kali, jūra un saullēkti patīk arī man.

Grāmatas pēdējā daļa ir veltīta Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Eskimosi divdesmito beigās vēl bija tautiņa, kuru vēl nebija civilizējuši. Cilvēki vēl devās jūrā, pārāk ar alkoholu neaizrāvās un Kristu kā savu pestītāju lāgā neatzina. Pats Rokvels viņus uzskatīja par bērniem, vismaz sākumā. Taču ar laiku guvis ieskatu viņu dzīvēs, saprata, ka šiem cilvēkiem ne velti ir izdevies pārdzīvot tūkstošiem ziemu, un tieši savu paražu dēļ viņi ir noturējušies pie dzīvības.

Grāmatas bonuss ir autora ilustrācijas, es gan neteiktu, ka man viņas dikti patiktu, taču PSRS laikos Rokvelu Kentu atzina kā labu sociālā reālisma mākslinieku. Viņš uzskatīja, ka mākslai nav jābūt atrautai no darbaļaužu sadzīves (kur nu vēl kaut kāds abstrakcionisms), nedaudz simbolisma var iepīt, lai nebūtu realitātes tiešs atveidojums, bet neko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Man patika, autors prot aizraut lasītāju līdz savos ceļojumos un pavēstīt tam savus novērojumus. Ja gribas palasīties par to, kā ceļoja pērnā gadsimta pirmajās desmitgadēs iesaku.

Skarbā pirmatnība by Rokvels Kents

Skarbā pirmatnība

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonu. Šoreiz paņēmu no plaukta vizuāli visplānāko grāmatu. Viņu es nekad līdz šim vēl nebiju lasījis, kur nu lasījis, pat atvēris nebiju! Arī par autoru manas zināšanas aprobežojas tikai ar to, ka savulaik viņš PSRS nodevis savu mākslas darbu kolekciju, un tādēļ padomju republiku draudzīgajā saimē bijis visnotaļ cienījams ārzemnieks.

Mākslinieks Rokvels Kents nolemj 1918. gada ziemu pavadīt Aļaskā kopā ar savu dēlu. Mākslinieks cer pirmatnīgajā dabas skarbumā atrast sev iedvesmu un radīt jaunus darbus, puikam savukārt tā būs iespēja padzīvoties brīvā dabā. Viņi par savu apmešanās vietu izvēlas Lapsu salu, tur vietējais iemītnieks Olsens viņiem piedāvā savu kazu māju dzīvošanai. Tiek iepirkti pārtikas krājumi, mākslinieku piederumi, saremontēta un iztīrīta būdiņa, un ziemošana var sākties. Lasītājam tiek dota iespēja iepazīties ar ziemošanas dienasgrāmatu, kura nedaudz pieslīpēta un vietām papildināta.

Man personīgi grūti iedomāties, kas cilvēkus var aizdzīt tik tālu no civilizācijas. Labi, 1918. gadā internets vēl nebija un tehniski mūsdienu cilvēkam visa pasaule skaitītos nost no civilizācijas. Taču tajā laikā bija pasts, un pat uz tādu nomaļu vietu kā Lapsu sala, tas pāris reizes gadā pienāk. Taču nevar teikt, ka abiem ziemotājiem būtu garlaicīgi. Mākslinieks, kad ir iespēja, skicē un glezno, viņa puika skraida pa mežiem un pēta dzīvnieku paradumus. Radio vietā viņiem kalpo Olsens, kurš šad tad pa vakariem atnāk un pastāsta pa kādam stāstam. Papildus diena tiek aizpildīta ar malkas gādāšanu. Tā kā būda nav diez ko hermētiska un spraugu aizdrīvēšana ar sūnām situāciju diezko neuzlabo, kurināt nākas pamatīgi.

Vienīgais piedzīvojums ir braukšana ar laivu uz tuvīno pilsētiņu. Ziemā Aļaskas piekrastes laika apstākļi nemaz nenodrošina vieglu laivošanu. Un tas, ka motoram regulāri paliek slapjas sveces, arī piešķir pasākumam asumu. Tā reiz Olsena brauciens pēc pasta uz kontinentu reiz ievilkās gandrīz uz veselu mēnesi. Tad nu gan autors bija satraucies par vecā vīra likteni. Taču šajā nošķirtībā ir arī pozitīva puse, lielo gripas epidēmiju autors palaida garām, jo atradās uz salas. Citādi, kas to lai zina, vai maz viņa darbus mēs reiz lasītu.

Šķiet, ko gan jēdzīgu var uzrakstīt par ikdienu. Taču, ja ir labs rakstnieks, tad viņš katrā dienā atradīs pa kādam mazam prieciņam, pa kādam notikumam, un ja nebūs nekā cita, par ko rakstīt, tad rakstīs par gleznošanu. Vietām gan šķiet, ka autors ir nedaudz robots, jo viņa skats uz pasauli ir pārmērīgi pozitīvs. Nu labi, kazu viņš dusmās noslānīja un vienreiz ar Olsenu sabārās, bet tā īsts miera mika.

Tāda laba un mierīga grāmata. Liek lasītājam aizdomāties, vai viņš vēlētos dzīvot tā uz salas meža vidū, ziemā prom no civilizācijas. Es domāju, ka ne, man nepatīk visu dienu gādāt malku. Lieku 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: