Navigate / search

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Bija pienācis kārtējais brīdis, kad nevarēju izlemt, ko lasīt tālāk. Nejauši uzdūros Daiņa aprakstam, kurā bija cildināta kāda šī autora grāmata. Autors tika salīdzināts pat ar Stīvenu Kingu. Skaidra lieta, ka ko tādu nevarēju palaist garām. Parakājos internetā un secināju, ka “Eņģeļu spēle” nebūt nav tas labākais darbs, un šī esot galvas tiesu pārāka. Parasti jau gan cenšos izvairīties no darbiem, kas satur tik romantiskus nosaukumus (uzraujoties uz neromantiskiem un tikpat dumjiem), pārkāpu pāri savam lepnumam un sāku lasīt. Jāpiezīmē gan, ka spāņu valodu neprotu un lasīju to krievu valodā.

Grāmata ir par kādu puisēnu vārdā Daniēls Sempere, kuru tēvs aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš kā respektabla grāmattirgotāja dēls varēja izvēlēties vienu savu grāmatu, kuru lasīt un sargāt. Puisēns izvēlas sev grāmatu “Vēja ēnā”, kuru sarakstījis Hulians Karaks (Julián Carax). Izlasot grāmatu puisēns vēlas uzzināt kaut ko nedaudz vairāk par šīs grāmatas autoru, tomēr tas nav tik viegli. Viņa dzīvē uzrodas noslēpumains svešinieks, kas ir gatavs maksāt par grāmatu lielu naudu. Grāmatā ris divi paralēli sižeti: viena ir paša Daniēla dzīve ar viņa mīlestībām, ikdienu un draugiem. Otra ir noslēpumainā autora dzīve – tāda, kādu to Daniēlam izdodas atklāt savā izmeklēšanā. Pamazām tajā tiek iesaistīti visi Daniela draugi un parādās arī nopietni ienaidnieki. Visa darbība noris Barselonā Franko valdīšanas laikā.

Biju lasījis, ka grāmatas autors ir pielīdzināms Borhesam un Eko. Diemžēl nācās vilties, ja pietiek vien ar to, lai aprakstot grāmatu labirintu tevi pielīdzinātu Borhesam, tad man nav ne jausmas, kas tie ir par kritiķiem un vai viņi maz lasa vairāk par pirmo un pēdējo nodaļu. No Eko te arī nebija ne vēsts, nekādas īpašās viltīgās vēsturisko notikumu interpretācijas vai sazvērestības. Grāmata mani vairāk mudināja atminēties bērnu dienā skatītos meksikāņu seriālus ar nebeidzamajām mīlas dēkām, mīlas trijstūriem, likteņa ironijām un sižeta dublēšanos katrā no paralēlajām līnijām.

Neredzēju grāmatā neko šausmīgu vai mistisku, grūta dzīve pēc pilsoņu kara un viena indivīda maniakālas novirzes es par tādām neuzskatu. Nenoliegšu sākums bija daudzsološs. Tā kā esmu pabijis Barselonā, tad bija interesanti palasīties, kā tur viss izskatījās četrdesmitajos gados. Kopumā grāmata ir lasāma – tāds viegls gabals un patīkama pārmaiņa pēc zinātniskās fantastikas, biju cerējis uz nedaudz lielāku misticisma devu, leģenda par pamesto villu man deva viltus cerības, ka pirmā grāmatas puse ir tikai tāds ievads un ka es vēl nebūt neesmu uzminējis vīra maskā identitāti. Diemžēl tā nebija un tas radīja vilšanos.

Kopā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Ir jau arī interesanti personāži, sevišķi patika optimistiskais izbijušais špiks Fermīns ar savām dzīves gudrībām. Bet tā grāmatā vairāk ir uzsvars likts uz dažādām mīlestības izpausmēm (platoniskā, aklā, ilgstošā, vecāku, aizliegtā).

%d bloggers like this: