Navigate / search

Pavasarī pa Šveici IV

20. maijs

Šorīt pieceļamies visai agri, salasām mantiņas. Mūsu laiks Filisur ciematiņā ir beidzies; laiks doties uz Cīrihi, tur mums ir nākošā nakšņošanas vieta. Šodien gan ir ieplānots apmeklēt Andermatu, bet skatoties laika prognozes, saprotam, ka šim plānam nav nekādu izredžu. Tur līst lietus, un ir auksts. Lieki piebilst, ka ne mani, ne Maiju tāda dienas pavadīšana, kā salijušam vazāties pa kalniem ar visām līdzpaņemtajām mantām, nevilina. Tiek meklētas iespējamās dienas pavadīšanas alternatīvas, beigās izvēle krīt par labu Reinas ūdenskritumam.

Dienas plāns sastādīts, varam doties uz brokastīm, tur mums uzjautā, no kurienes mēs tādi esam uzkūlušies. Pasakām, ka no Latvijas. Tad tiek jautāts, vai Šveicē esam pirmo reizi. Nākas godīgi atbildēt, ka Šveicē esmu bijis jau pāri pa desmit reizēm, un rets ir tas miests, kur mēs vēl nebūtu bijuši. Ieturamies labi un dodamies uz vilcienu.

Vilcienā ir divas opcijas, sēdēt un lūkoties kalnu ainavas vai aprakstīt ceļojumā pieredzēto. Es izvēlos par labi otrajam, un cītīgi līdz pašai Cīrihei bakstu iPad ekrānā burtiņus. Cīrihē mums līdz savienotajam reisam jāgaida veselas divdesmit minūtes. Tās mēs izmantojam lietderīgi nosmeķējot vietējā Burger Kinga piedāvātos burgerus. Tad fiksi uz vilcienu un dodamies uz Schaffhausen, kuras tuvumā tad arī šis ūdenskritums atrodas.

Pa ceļam nekas interesants neatgadās, ja nu vienīgais divas iereibušas kundzītes, kas totālā pālī klundurē pa vilcienu, bet neko vairāk kā čipsus neizbārsta. Pa ceļam uz staciju ievērtējam Šafhauzeni un nospriežam, ka te pēc ūdenskrituma apmeklējumu vēl būs nedaudz jāuzkavējas, smuki dakstiņu jumti un vecs nocietinājums augšā.

Lai tiktu uz ūdenskritumu, pie stacijas ir jāiekāpj autobusā, šoferim jāpaprasa vai šamais uz turieni dodas un, ja atbilde jā, tad braukt līdzi. Mums izdevās atrast autobusu uzreiz, kāpjam iekšā un braucam, bez mums te atrodama vēl viena tūristu grupiņa, kas ļoti uztraucas par to, lai izkāptu pareizā pieturā. Viņiem par izpalīgu uzmetas kāds vietējais večuks, kas saka viss ir štokos, lai nekreņķējas, pateiks, kur jākāpj ārā. To pašu tūristiem teica arī šoferis tikai iepriekš. Tā nu visi braucam līdz večukam sajūk pieturas un šamais sāk lamāt šoferi, ka, viss, aizbraucām garām un šis pasažierus neizlaida. Šoferis klusē un nedaudz pasmīn. Arī tūristiņi satraukušies, izkāps nepareizā pieturā un varēs slāt liekas desmit minūtes atpakaļ. Autobuss apstājas stacijā, kur pēc mūsu aplēsēm ir pareizā pietura, te arī večukam atrodas atmiņa, ka viss ir kārtībā, un viņš nedaudz kļūdījies, un visi tinās prom no autobusa.

Reinas ūdenskritums

Gājiens nav tāls, kādas desmit minūtes, un var jau sākt skatīties ūdenskritumu. Ko lai saka, tāds gleznains pasākums. Daudz ūdens krīt no salīdzinoši neaugsta augstuma. Pilieniņi veido varavīksnes, virs ūdenskrituma redzama viduslaiku celtne, kas noteikti ir kāda pils. Otrā pusē vecas dzirnavas, kas pārbūvētas par laivu piestātni un restorānu. Pilns ar tūristiem, kas cītīgi iemūžina visu notiekošo fotoaparātos un videokamerās. Kas šokē – ir maz ķīniešu un japāņu. Ir opcija doties augšā uz pili par naudu vai pavazāties pa apkārtceļu gar Reinu un arī visu apskatīt. Mēs nolemjam par labu pastaigai, laiciņš foršs, saulīte silda, un neviens to apkārtceļu iet lāga negrib.

Pa ceļam pavērojam vietējo tūrisma industriju, ēstūži un laivu biļešu pārdošana. Par salīdzinoši nelielu samaksu tevi pieved pie paša ūdenskrituma, kur tu ūdeni vari dabūt tieši ģīmī, pa betonētām kāpnēm uzkāpt uz klints, kas atrodas ūdenskrituma vidū. Padrūzmēties un pafotografēt un tad lēkt atpakaļ laivā. Nav jau slikti, bet mani kaut kā šī ideja neaizrauj. Mēs pastaigājamies gar Reinas krastu, šķērsojam to pa gājēju tiltiņu un pieejam ūdenskritumam no otras puses. Uz pili nedodamies, tur jau rindā jāstāv pie pašas kāpņu apakšas. Vēl mums ķīnieši pajautā vai uz tās takas, pa kuru mēs atnācām, ir kaut kas interesants. Es atbildēju, ka taka, mežs un tilts, lai domā paši. Viņi nospriež, ka nav vērts.

Šafhauzena

Atpakaļ uz Šafhauzeni dodamies ar vilcienu, tā ka līnija ir tik īsa, tad uzraksts vilcienā piedāvā nopirkt biļeti nevis vilcienā, bet galastacijā pēc brauciena. Domāju, ka tas varētu būt reāls pārbaudījums pat godīgākajam pasažierim. Šafhauzenē mēs pastaigājam pa vecpilsētu, tur ir kaut kādi velosipēdistu svētki, visi kā traki braukā ar riteņiem un mazgadīgie regulā satiksmi. Mēs dodamies uz vietējo nocietinājumu, no kura reiz vietējie kūrējuši rajonu. Kāpiens saulītē diezgan nopietns, bet kaut kā jau augšā tiekam. Mūri iespaidīgi ar visu aizsarggrāvi. Grāvī gan ūdens nav, tā vietā tur uztaisīts briežu dārzs. Tā nu tu tur no augšas vari viņus appētīt. Tad ir iespēja uzrāpties pašā augšā un apskatīt visu pilsētu. Te nu notusējam kādas pārdesmit minūtes un dodamies atpakaļ uz vilcienu. Plānā ir doties uz Cīrihi un nolikt mantas viesnīcā.

Vilciens atrodas veiksmīgi, bet ar vietām gan nenoveicas. Kad beidzot atrodam brīvas vietas, priekšā sēdošais tantuks, kurš brauc kopā ar suni, sāk rakties pa savu somiņu. No tās sāk nākt reāla suņu sūdu smaka. Un es, lai ar cilvēks no laukiem, tomēr dodos meklēt labāku sēdvietu. Paveicas un labāku sēdvietu izdodas atrast. Dodamies uz Cīrihi, nekādi dižie atgadījumi nenotiek, tik vien, kā aiz loga savelkas negaisa mākoņi, kas liecina par iespējamu drīzu lietu. Pa logu paskatos, kā dažiem jau ir sācies siena laiks. Vilciens bonusā mūs izved cauri Vācijas teritorijai, pavisam nedaudz, bet tomēr.

Tikuši Cīrihē sākam nodarboties ar viesnīcas meklēšanu, tā mums rezervēta centrālās stacijas tuvumā, nu labi, kādu kilometru no tās. Atrašana ir diezgan viegla. Numuriņš ar neko īpašu neizceļas, dīvainas bīdāmās durvis aiz kurām noslēpta tualete, remonta kvalitāte kā pēc poļu viesstrādniekiem. Wifi par maksu, kā jau katrā viesnīcā, kas nav hostelis, televizors, kurā par laimi rāda pasaules hokeja čempionātu. Skats pa logu piedāvā tikai seksšopa izkārtni, bet visādi citādi ir okei.

Zīrihe 1

Iekārtojušies nolemjam doties paēst. Ar ēstūža meklēšanu mums lāga nekas neizdodas, visur piesmēķēts vai ēdienkarte nekāda. Pa to laiku paspēju sakasīties ar Maiju, aizejam līdz Cīrihes ezeram, paskatāmies ielu muzikantus un beigās atrodam kādu šaubīga paskata ēstūzi, kurā tad arī nolemjam paēst. Tagad atskatoties droši varu teikt, nevajadzēja. To mēs sapratām, kad tika atnests buljons. Varonīgi apēdam piedāvāto ēdienu un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Neko lāga darīt vairs negribas un ejam gulēt.

%d bloggers like this: