Navigate / search

Aostas ieleja II

13. jūnijs (Rhemes-Saint-Georges – Sanbernāras Pāreja – Rhemes-Saint-Georges – pārgājiens tuvējā mežā)

Skats no rīta pa logu

Atkal neesmu aklimatizējies, pieceļos nejēgā agri, pagatavoju brokastis. Bonusā ir pa logu redzamais ūdenskritums, kas rītausmā izskatās vienkārši izcili. Tik izcili, ka gribētu ko tādu pie savas patstāvīgās dzīves vietas. Rīts sākas ar diskusiju, uz kurieni braukt.Tā kā atrodamies kalnos, laika apstākļi šeit ir ļoti mainīgi, vienu brīdi var spīdēt saulīte, bet nākamajā jau līt lietus. Mēs ar Zigfrīdu esam atspērušies braukt uz Sanbernāras pāreju. Skatīties suņus un tā. Maijai ir citas idejas, bet galu galā mūsējā uzvar.

Mazais ceļotājs

Sapakojam līdzi maizīti un braucam. Vispār jau te orientēties ir visai vienkārši, tik vien kā jāzina, uz kuru pilsētas pusi doties. šodienas ceļš visnotaļ vienkāršs no sākuma braucam uz Aostu, tad griežamies nost uz Saint-Rhemy-En-Bosses. Kā jau jebkurš Alpu kalnu ceļš, tas ir fantastisks. Kalni, zilas debesis un ekstras smuku ciematiņu veidā.

Pa ceļam uz Sanbernāru

Netālu no Senbernāras pārejas, nolemjam nedaudz apstāties un pablandīties pa alpu pļavām. Izskatās, ka viņiem te ir gan ziedēšanas, gan pēdējā sniega kušanas laiks. Nedaudz pastāvu uz sniega, ir jau aizmirsies no ziemas, kā tas ir. Tad palēkāju pa akmeņiem, ievērtēju apkārtni. Smuki, ko tur teikt. Maijas mamma šķiet nolēmusi palielināt savu Alpu augu kolekciju ar vēl pārsimts fotogrāfijām un cītīgi bildē visu, kas vien ir pamanījies sadīgt. Kad nu visi ir svaigu gaisu saelpojušies un nedaudz pasaluši, dodamies atpakaļ uz mašīnu, lai brauktu līdz galam.

Ceļotāji

Līdz šim Sanbernāras pārejā nebija nācies būt, bet teikšu, kā ir, tas ir to vērts! Pie pašas pārejas atrodas neliels miestiņš, kurā atrodas slavenais suņkopju klosteris, šveices pulksteņu veikaliņš, viesnīca un suvenīru bode. Klosteris, šķiet, ir kaut kādā kosmētiskā remonta posmā, un vietas apskati sākam ar ezeru. Ezers izskatās ļoti labi, var izreiz pamanīt, ka vietējie minot ezeru vārdus ir domājuši ar prātu, kas un kā izskatīsies. Lai arī ir jūnijs, ezeru vēl klāj ledus, pieliekam klāt kalnus un sauli, kopējais skats izcils. Papētījuši ezeru, dodamies uz miesta otru malu, tur jau arī apskatāmi ir tikai kalni. Godīgi sakot, ja runājam par kalniem, tad man Šveices alpi patīk vislabāk, un mani spriedumi var būt diezgan subjektīvi. Lai tūristam nebūtu aiz garlaicības jānonīkst, aiz kafejnīcas atrodam kaut kādu piemiņas zīmi, nedaudz augstāk kalnā. Nedaudz gan jāpabrien pa puskusušo sniegu, bet to nopētīt aiziet visi.

Skats uz ielejas otru pusi

Matīss pēkšņi paziņo, ka grib ēst. Nekas, nākas vien doties uz viesnīcas kafejnīcu. Te gan nekā ēdama vēl neesot, tad nu nākas dzert kafijas un kakao, klāt piekožot līdzi paņemtās maizītes. Vispār jau te ir tā patīkami silti un mājīgi. Tai pārejā vējš zēģelē kā traks. Tā kā man nav pieticis prāta pienācīgi saģērbties, esmu visai salīgs. Iekožam un pienāk laiks klostera apmeklējumam. Ernest gan ieraugot, ka viņu nes tumšās telpās atsakās uzreiz un skaļi protestē. Atstājam Maiju ārā un paši speramies uz klostera muzeju.

Īstā krusta gabals

Muzejā izliktas klostera svarīgākās relikvijas. Piezīmēšu, ka līdz šim tik lielu Īstā krusta koncentrāciju uz vienu kvadrātmetru nebiju manījis. Lai svētīgumu stiprinātu, te varēja papildus aplūkot dažādus kaulus no svēto arsenāla. Un, protams, ar roku rakstītas Bībeles. Smuki. Arī klostera lūgšanu telpas pārsteidz ar saviem kokgriezumiem, var redzēt, ka cilvēki cītīgi piestrādājuši pie dekorācijām.

Eju ārā, paņemu Ernestu un dodos izpētīt atlikušās atrakcijas. Ir iespēja apmeklēt sanbernāru novietni. Šis pasākums ir par maksu, un suņi man nekad nav patikuši tik daudz, lai par viņu apskati es maksātu naudu. Pie tam viņus ved pastaigās, un suņus var redzēt tāpat par velti.

Sanbernāras takas sākums

Atliek tikai viena iespēja – tepat sākas viena kalnu taka. Nolemju nedaudz paieties pa to. Takas iziešana prasītu aptuveni četras ar pusi stundas. Ir diezgan auksts, un bērni ar’ neizrāda entuziasmu iet lielus gabalus. Tāpēc paejam uz vienu pusi kādus septiņsimts metrus un dodamies atpakaļ. Šo kalnu taku droši varu ierindot sadaļā „vissmukākais pārgājiens”, kuru apstākļu spiests neizgāju līdz galam. Nospriežam, ka nedēļas laikā atbrauksim vēlreiz un noiesim to apli. Diemžēl tas tā arī palika tikai idejas līmenī. Neko darīt, būs jābrauc vēlreiz.

Saint-Rhemy pārgājiens

Atpakaļceļā nolemjam uzrīkot pārgājienu daudz siltākā apvidū un ar ne tik stāvām klintīm. Pārgājienu sākam pie Saint-Rhemy. Mums nav plāns pabeigt kādu maršrutu, galvenā doma ir nedaudz pastaigāties un, kad apnīk doties atpakaļ. Sākums ir smuks pa meža celiņu, pat Ernests iet pats ar savām kājām un nemaz neprasa, lai viņu nes. Taciņa iet pret kalnu, bet stāvums nav tāds, kas prasītu piepūli. Vienīgais mīnuss ir saule, tā spīd kā traka. Toties, kā jau te visur, paveras smuks skats uz ieleju un ciematiņiem lejā. Nav arī tā, ka varētu kaut kur dikti novelties lejā, viss ir salīdzinoši normas robežās, pēc margām nemaz neprasās. Kādu pusstundu pagājuši uzrīkojam pikniku. Kamēr ēdam Ernests nolemj uzrīkot skandālu. Puikam acīmredzot nāk miegs, un nekas cits neatliek kā stiept viņu atpakaļ uz mašīnu.

Ceļojot ar bērniem vienmēr ir jāņem vērā, ka mazie diez ko ilgi netur. Viņi var kādas četras stundas patusēt, pastaigāt, bet pēc tam viss. Viņiem vienkārši gribas mājās, un nekādi kalni vai takas viņus neinteresē. Tā kā ar šādu lietu bijām rēķinājušies, tad stiepām vienu savu gaudojošo bērneli uz mašīnu, lai brauktu mājās.

Braucot mājās konstatējam, ka mūsu ielejā mūsu prombūtnes laikā ir lijis lietus. Laiks šķiet visai padrūms, un, iespējams, nāksies atlikušo dienas daļu sēdēt mājās. Es sevi izklaidēju pagatavojot pusdienas. Vēlāk arī vakariņas. Vispār tā kā man ir tendence (nelāga) kritizēt citu pagatavotus ēdienus, tad ceļojumos ar ēst taisīšanu ir jānodarbojas man. Patiesībā man pret to nav nekādu iebildumu.

Taka nr 5

Vakarpusē laiks noskaidrojas un mēs ar Maiju nolemjam iziet tepat netāli esošu tūrisma taku numur 5. Bērni ar vecvecākiem aiziet uz bērnu laukumu, mēs turpat netālu sākam līst pa kalnu augšā. Pēc lietus visas pļavas un meži ir pielijuši slapji. Nākas brist pa nelieliem dubļiem un pret kalnu. Kāpums visu laiku iet uz augšu, līdzenu posmu praktiski nav. Mūsu galamērķis ir neliels ciematiņš Verogne augstāk kalnā. Šis kāpiens nav no vieglajiem. Sevišķi tādam ofisa planktonam kā es. Man dikti patīk kāpt cik vien ātri es dotajā brīdī varu, un tas pēc pusstundas beidzas ar ievērojamu nogurumu. Arī pati taciņa nepiedāvā neko vairāk kā tikai kāpšanu, nekādi skati uz ieleju, visur tikai koki un koki. Arī pa gleznainību te nevar runāt, mežs kā mežs. Taciņa i tik neuzrunājoša, ka uzkāpjot pie kāda grantēta ceļa tiek izvilkta karte un nolemts atpakaļ doties pa grantēto ceļu, kas mūs aizvedīs bez maz vai līdz pašām mājām.

Kad gandrīz esam jau tikuši līdz miestiņam, Maija sāk dumpoties, ka augšā nekāpsim, iesim labāk, pa šo pašu taku atpakaļ līdz grantenei un tad mājās. Mani gan nebaida pārdemit metru brišana pa aizaugušu kalna nogāzi, lai tiktu līdz miestam, ja jau iet, tad līdz galam. Pārliecinu Maiju, ka manas idejas ir visizcilākās, un lienam vien augšā. Miests ir pamests, kaut kad cilvēki te ir šeptējušies, bet patstāvīgi apdzīvota šī vieta neizskatās.

Dodamies atpakaļ pa granteni, arī te nav nekādu dabasskatu – meža ceļš, kas nu iet no kalna lejā. Gar malām salikti baļķi. Katra baļķu grēda ir sanumurēta un izskatās ka numerācija ir pēc kārtas. Man rodas ideja šo kārtību nedaudz sajaukt. Bet cilvēku trūkuma dēļ idejas realizācija tika atlikta. Vienam baļķi pastiept tomēr ir visai grūti. Mājup ejot nospriežam, ka šī ir taka, kuru nav vērts iet. Aizgājuši mājās noliekam žāvēties botas, paskatāmies Krievijas televīzijas propagandas raidījumus un liekamies gulēt.

%d bloggers like this: