Navigate / search

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

japānas nogrimšana

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko  – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Es šaubos, vai jelkad līdz šim šo stāstu krājumu maz biju lasījis. Lasot grāmatu man nekas neatsaucās atmiņā. Lasīju kā pirmo reizi, un tādēļ lasīšanas procesā netika sabradāta neviena gaišā bērnības atmiņa.

Šis stāstu krājums ir Japānas spogulis laikmetam pēc Otrā pasaules kara. Japāna tika sakauta, bet ir izaugusi jauna paaudze, kas karā nepiedalījās, viņai nav saprotama Japānas nevēlēšanās lemt pašai, sadraudzības līgums ar ASV un daudzas citas lietas. Var jau pasmīkņāt par autoru un teikt, ka korupcija, bruņošanās sacensība, bezdarbs un patērētāju kultūra ir raksturīgs ikkatram laikmetam. Taču domāju, ka autora uzdevums, rakstot šo krājumu, ir bijis ierāmēt šīs problēmas tā, lai tās būtu pieejamākas viņa tiešajam lasītājam, līdzcilvēkam.

Grāmatas sākumā ir divpadsmit īsstāsti, kuros apskatīta korupcija, bankrots, kā teiktu grāmatas izdošanas laikā –kapitālistu ikdiena. Stāstiņi lielākoties ir humora pilni, un tikai dažiem ironija ir ar rūgtuma piegaršu. No tādiem, kurus noteikti ir vērts izlasīt varu minēt “Pamestos” – par paaudžu konfliktu un par to, kādu gan mēs atstājam savu pasauli bērniem. “Nezvēru iznīcināšana” – pamācoši par to, cik neprātīgi ir paļauties uz acumirklīgu situācijas novērtējumu.

“Rītdienas nolaupītāji” – stāsts vērsts pret imperiālismu, bruņošanos un kapitālismu. Nevajag domāt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur viss ir tik sačakarēts, ka tauta vairs nezina, kur meklēt glābiņu. Tas ir katras valsts tautas permamentais stāvoklis. Šeit glābējs un bijušās spozmes atjaunotājs Goemons uzrodas gluži nejauši. Galvenais varonis Toda sastrīdējies ar līgavu dodas izbraucienā ārpus pilsētas un tur iepazīstas ar Goemonu. (Goemons, tas ir tāds japāņu Robins Huds. Šis gan nav tiešs tēls no leģendas, tikai pēc izskata līdzīgs. Viņš ir savādi ģērbies, savādi runā, uzreiz redzam, ka iebraucējs. Stāsta gaitā atklājas Goemona neparastās spējas klusuma zona un sasaldēšana. Politiķi vienkārši nespēj šādu debesu dāvanu neizmantot, un visā pasaulē sākas juceklis.

Šīs ir tādas kā pārdomas par to, kas notiktu, ja Japāna mēģinātu atkal kļūt valstiski neatkarīga, jeb kā mūsdienu propagandā saka – “Piecelties kājās”. Japānas alianse ar ASV paredzēja, ka tās armijas virspavēlniecība pieder ASV ģenerāļiem,  un tas nozīmētu, ka japāņiem, lai atkratītos no neizdevīgā līguma, nāktos karot pašiem pret savu armiju. Par to, ka arī pašas Japānas imperiālistiskās idejas vecajā gvardē vēl nav mirušas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors tradicionāli neatskatās uz pagātni un slimo ar amnēziju, aizmirstot kādēļ Japāna vispār nonāca šādā ASV “aizgādniecībā”. Neba jau šī situācija bija ASV vainas dēļ.

Otra pamattēma ir cilvēka daba, cilvēki atradīs veidu kā karot, pat ja kodolieroči nestrādās un degviela neaizdegsies. Kamēr vien būs koki un akmeņi, viņi būs ideju un naudas vārdā gatavi šķaidīt viens otra paurus. Grāmatas beigās autors ar Goemona muti uzdod savu lielo jautājumu, kas vijas cauri visam stāstam. Kādēļ Zemes cilvēki nevar dzīvot mierīgi, bez kariem, taupot resursus un nekur nesteidzoties. Tā kā atbildi pats dot nevarēja, tad atstāj jautājumu atvērtu.

8 no 10 ballēm, mūžsenas problēmas ieliktas noteikta laikmeta problemātikā, kas skar visglobālāko no globālajiem jautājumiem – kādēļ cilvēki tā raujas pielikt sev un savai planētai punktu? Šo nav kauns ieteikt izlasīt.

%d bloggers like this: