Navigate / search

Amalfi piekraste otrā diena

10. maijs

Salerno – Maiori – Minori – Ravello

Tā kā mājās esam raduši mosties ap pusseptiņiem, tad Itālijā esam pamodušies jau pussešos. Nākas gaidīt brokastu sākumu. Lai arī cik laicīgi tu neierastos, brokastīs ķīniešu tūristi vienmēr būs tev priekšā. Mums gadās tāpat, tie razbainieki jau ir notīrijuši visu, kas ēdams, un nākas vien strēbt kafiju līdz brīdim, kamēr piedāvājums tiek atjaunots. Mūsu pirmais piedzīvojums ir braukt ar kuģīti uz Majoriem. Cik es zinu, pie mums Latvijā arī no Rīgas var aizbraukt ar kuģīti līdz Majoriem, bet kaut kā nav sanācis. Toties tagad braukšu uz Majoriem no Salerno. Pa pašu pilsētiņu neko daudz nestaigājam, aizejam līdz ostai un mēģinām saprast, kā ir iespējams tikt pie kuģīša biļetēm.

IMG_4944 (2)

Var just ka te nav ziemeļi, un neesmu ticis vēl līdz piestātnes galam, kad esmu jau nosvīdis. Labi, ka ir pieticis prāta paņemt līdzi cepuri, citādi būtu jau vēl rīta saulē dabūjis saules dūrienu. Biļešu kiosks atrodams netālu no kuģīšu piestātnes, pa ceļam gan var pamatīgi apskatīties vietējo zvejnieku kuterīšu un laivu ekipējumu. Šie tagad tieši brauc mājās, saimnieki ar džipiem braukā pārlūkot guvumu, nezinu vai viņi ar’ jau ir izsmēluši savu jūru tukšu. Biļešu tirgotāji ir nolēmuši, ka ar biļetēm tālu netiksi un kā blakus hobiju izvēlējušies piestātnes pārbetonēšanu. Līdz kuģītim gan vēl ir pusstunda jāgaida un nolemjam atrast pavēni un pagaidīt. Pavēnis nozīmē iešanu pa molu atpakaļ uz tuvīno citronu birzi (varbūt vēri/ silu vai audzi).

IMG_4953 (2)

Kad piebrauc kuģītis, iesaku nekur pirms laika neskriet, tur iekšā ļauj kāpt tikai pēc noteikta grafika, līdz tam vīri sēž uz kuģeļa un runājas, neskatoties uz to, ka desmit cilvēku ārā stāv saulē un gaida iekšā tikšanu. Vispār jau viņiem var tikai piekrist, jo tā vietā, lai sēdētu apakšklājā ēnā, pasargāts no saules un vēja, vidējais tūrists speras uz augšklāju un cepas tur.

IMG_4955 (2)

Maija ar’ domā, ka vajag sēdēt augšā, man, lai ar braukšanas ar kuģiem un laivām sen ir izmācījuši nelīst saulē, ar’ nākas sēdēt augšklājā un “baudīt skatu”. Vispār jau Amalfi piekraste ir smuka, te vietējiem nekad nav pieticis zemes, lai izveidotu kārtīgu kartupeļu lauku vai apsētu kviešus. Tad nu viņi situšies kā mācējuši ar zvejniecību, vīnogulājiem un citroniem. Ģeogrāfiskie apstākļi viņus nolēmusi nabadzībai, un tur neko daudz nevar pasākt pat šodien. Tad nu nākas ārzemniekiem rādīt vecus cietokšņus, kontrabandistu grotas un pelnīt ar tūrismu.

Pirmā kuģīša pieturvieta ir Cetara, te iekāpj pāris amerikāņu un runā par savām amerikāņu lietām. Kad tiekam nost no kuģīša Majoros, es jau esmu pamatīgi appūsts un apcepies, tā vien prasās pēc cukurūdeņa.

Majoros mēs neesam atkūlušies tāpat – mēs iesim pa Citronu taku. Lai uz tās nokļūtu, mums nākas iziet cauri ciemam līdz baznīcai. Pa ceļam tieku pie cukurūdeņa, pilsētiņa ir smuka un baznīca, lai ar vietām uz jumta aug balandas, ir tīri tā neko. Gandrīz nopērku smuku sviesta trauku, mūsu mājās sviesta trauki ilgi neturas, būtu labas rezerves, bet tad parēķinu, cik tas sver, to, ka man desmit kilometrus nāksies to stiept uz muguras, no domas atsakos.

IMG_4974 (2)

Citronu ceļš nudien ir iespaidīgs, sākumā uzrausies pa trepēm virs baznīcas un tad pa šauru ieliņu ej uz priekšu cerot, ka ceļvedis nemānās un sāksies citroni. Viss iet kā plānots, parādās pirmie citronkoki, nedaudz sanāk iet pret kalnu, dikti karsts un daudz jādzer ūdens. Ūdens krājumi mums ir brangi, tādēļ nav par ko satraukties. Vietām atrodas arī pa kādam ziemeļu citronam – čiekuram. Kā jau tas siltajās zemēs ierasts, pie takas zālē čum un mudž vietējās ķirzakas. Izskatās jau visai jauki, tādas pirksta lielumā un maizi no nagiem ārā nerauj kā Madeiras ķirzakas. Bet varu derēt, ja tu nogurumā tur sadomātu atgulties, norītu tevi pusstundas laikā.

Entuziasmā nolemjam nedoties pa taisno uz Minori miestu, bet iet pa garāku ceļu un uzrāpties līdz St Nicolas konventam. Cik no savas pieredzes varu teikt, ka zirgābols uz takas ir zināma kvalitātes zīme, kas liecina, ka taka būs izcila. Protams, ja vien nenojauksies un nenosmērēsies ar sūdiem. Pēc pārsimts metriem mēs satiekam vietējo lauksaimnieku, viņš pa trepēm ved lejā trīs zirgus. Acīmredzot darbs ar citroniem pabeigts un var iet mājās atpūsties. Šis ir tas takas gabals, kurā visu laiku jākāpj pret kalnu. Trepes te nav domātas cilvēkam, bet zirgiem. Trepes variē no zemes klājuma, kas nostiprinātas vien ar kokiem, līdz nopietniem betonējumiem.

IMG_4993 (2)

Katru reizi, kad paliek grūti, es atgādinu sev, ka tiem, kas te augšā vilkuši betona maisītāju, betonu, smiltis un ūdeni ar nebija diez ko viegli. Mēs saceram leģendu par trako betonētāju dzimti, kura visu mūžu vadījusi betonējot trepes uz citronu dārziem. Par laimi taka ir pavēnī un nesanāk staigāt pa sauli. Gar takas malu sāk parādīties citronu plantācijas, izskatās, ka raža būs laba. Mums pa ceļam ir atrodama viena baznīciņa, kas uzcelta klintsmalā un pārrauga visus Majorus. Te taku apsargā liels suns, kas izskatās brangs rējējs, bet visādi citādi miermīlīgs.

Baznīciņai ir palikusi vien vēsture, redzam, kur turēti tie zirgi, kas mums nākuši pretī, sētā kāds dedzinājis matračus. Skats gan ir skaists. Ejot tālāk var redzēt industrializācijas paliekas, savulaik, te ir bijusi nopietna rūpniecība, nu ir tikai drupas. Tās tad arī sargā iepriekšminētais suns. Taka piedāvā vēl daudzas iespējas, ej kaut vai līdz Romai, bet mēs izvēlamies ceļu uz Minoriem. Man uz telefona ir visādas gudras aplikācijas, kas rāda visas takas, taču te sanāk problēmas, nevaram atrast pagriezienu uz Minoriem. Beigās nolienam pa kaut kādu šauru taciņu, pa stāvu krauju uz leju, pie nelielas upītes. Otra alternatīva (pareizā) bija sperties cauri mājas sētai. Mēs blandāmies gar upīti, te iet tikai zirgi, kad aptveram savu kļūdu, ir jau par vēlu iet atpakaļ.

Taka aptuveni iet uz Minoru pusi un ejam tik pa to, beigās pie kārtējām industializācijas perioda drupām, atgriežamies uz pareizā ceļa un nokāpjam Minoros. Blandoties esam patērējuši diezgan daudz enerģijas. Nolemjam kaut ko iekost, ejam iekšā restorānā, pasūtām grilētus kalmārus un brazinu. Izmantoju iespēju nomazgāt sviedrus restorāna tualetē. Paēduši nolemjam meklēt autobusu un braukt uz Ravello, tur mums naktsmājas. Aizejam līdz centram, un tur vietējā avīžu bodē tiekam informēti, ka, nē, viņi autobusa biļetes nepārdod, bet tie, kas pārdod, strādā līdz diviem. Tici nu vēl vietējās pašvaldības interneta lapām, ka autobusu biļetes pārdod uz katra stūra! Ja no Minoriem skatās uz augšu atgāžot galvu, tad Ravello var tīri labi redzēt augšā uz klintsmales. Nolemjam, ka nav ko čakarēties, kāpsim vien augšā, kā par laimi es esmu redzējis zīmi ar norādi Ravello.

IMG_5022 (2)

Teikšu kā ir, būtu zinājis, ko es piedāvāju, būtu nolīdis pavēnī un pagaidījis, kad beidzot biļešu tirgotava atnāks vaļā. Te ir vienas vienīgas trepes, visu laiku uz augšu vien. 350 augstuma metri pēc tam, kad 500 jau šodien ir veikti. Kad veikta aptuveni trešdaļa, mums priekšā notiek remontdarbi un ceļš bloķēts. Man šajā brīdī ir ļoti, ļoti skumji, pilnīgi nevaru noticēt savai veiksmei. Velku ārā karti un atrodu alternatīvu gar kapiem.

IMG_5093 (2)

Te, ja neskaita kāpienu, viss iet kā pa sviestu, pagriezienos ir uzstādīti pat ūdenskrāni, kas ļauj atspirdzināties, manā gadījumā pabāzt galvu zem auksta ūdens. Kad ejam garām vietējai baznīcai, vietējais pensionārs mēģina no mums izspiest kādu eiro. Mums viesnīciņas īpašniece jau no rīta rakstīja un stāstīja, ka viņas viesnīcu grūti atrast, piedāvāja pie tuneļa sagaidīt. Labi vien ir, ka atteicāmies, jo nekādu tuneli tā ar neieraudzījām. Bet meklējot viesnīcu gan pačakarējām daudz laika. Man finišā nosprāga telefons, pilsētele kā trīsdimensiju labirints. Nogurums sakrājies un nedaudz sakasījos ar Maiju. Beigās viesnīcu atradām, bijām viņai pāris reizes gājuši garām, pēc tam ieraudzījām arī norādes, kas skaidri rādīja ceļu.

IMG_5087 (2)

Viesnīca nudien bija tā booking.com desmitnieka vērta. Viss smuki un galvenais, ka vēsi. Nedaudz atelsušies nolemjam aizšaut uz seno romiešu villu Villa Cimbrione. Tā atrodas netālu no mūsu apmetnes vietas. Nopērkam biļetes un dodamies klaiņot pa villas dārzu. Savulaik cilvēki ir zinājuši, kur būvēties, skati uz Vidusjūru ir episki, arī pats dārzs ir ar tādām kā senuma iezīmēm. Kas pats galvenais, te nav odu, tā, ka vispār nav. Cenšos daudz nefotografēt, bet tur ir vietas, kur cilvēki stāv rindā, lai tik noknipsētu bistes, kas skatās uz jūru.

IMG_5071 (2)

Kad esam visu izpētījuši dodamies uz Ravello centrālo laukumu ēst saldējumu, te vietējiem kāzas. Priekš latvieša cepumi ar šampanieti priekš kāzām ir tā kā nedaudz pa knapu, bet vietējiem, šķiet, ir pašā laikā. Mājupceļā nopērkam sieru un maizi, lai ir, ko iekost vakariņās. Rīt mums plānā liels pārgājiens un brauciens uz Bomerano.

Amalfi piekraste pirmā diena

9. maijs

Rīga – Roma – Salerno

Šodien mums ar Maiju ir plāns aizkulties līdz pašai Amalfi piekrastei. Neskatoties uz to, ka es esmu lasījis daudz un dažādas grāmatas par Itāliju, es nevaru teikt, ka man vārds Amalfi atsauktu ko atmiņā. Ceļojumu plānoja Maija, un es tur iekšā nejaucos, nopirku viņai kartes un grāmatas ar pārgājienu aprakstiem. Un tad mēnesi pirms ceļojuma pateicu, ka Roma mani nemaz tik dikti neinteresē un tamdēļ viņai nācās visu pārplānot Romas dienas aizvietojot ar Kapri salu. Tas nekas, ka Kapri jau ir būts, ar tūristu kuģi jau neskaitās.

Basilica di Santa Maria Maggiore

No rīta sapakoju somu, daru to īpaši rūpīgi, jo mūsu plāns paredz lielākoties visu laiku stiept visu sev līdzi uz muguras, un tur karstumā katrs kilograms ir no svara. Protams, ka es biju līdzi paņēmis vismaz pāris liekos kilogramus, un tas tikai mugursomā. Lidostā nejauši satiku savu kursa biedreni Elīnu, viņa ar’ lidoja uz Romu, un izrādās, ka viņa lasa manu blogu. Sveika, Elīna!

Pašmāju lidostā drošības kontrolei tiku cauri veiksmīgi un varēju dirnēt gaidot lidmašīnu. Nedaudz nožēloju, ka neizmantoju laiku lietderīgāk, piemēram, piestumjot māgu Lidiņā. Bet nav prāts, cieš rumpis, nopērku lašmaizi un ēdu to. Vakars mums paredzēts Salerno, un tur jau nevar zināt, vai maz dos ēst. Aizlidojam veiksmīgi, nolaižoties gan skan pašķidri aplausi, bet gan jau mūsu cilvēki to kaut kā ar laiku izslimos, vilcienam iebraucot stacijā neviens vairs neaplaudē, ja vien tas nav no Ķīnas.

Tikuši ārā no lidmašīnas dodamies uz vilcienu, kurš mūs aizvedīs uz pašu Romu un no turienes brauksim ar vilcienu uz Salerno. Varētu rasties jautājums, ko mums tai Salerno vispār vajag, šajā brīdī es to vēl nezinu, un man ir kauns Maijai prasīt, jo ceļojuma plāns man jau ir veselu nedēļu. Roma Termini ir diezgan iespaidīga, gandrīz kā Milānas stacija. Visi ātrvilcieni man nez kādēļ atgādina Bleinu Mono (tāds ļaunais vilciens Stīvena Kinga Tumšā torņa ciklā). Šis par laimi mīklas neuzdod un nemaz nav īsti mono, tā ka Romā ierodamies ar veselu ādu.

Domāju, ka latviešu cilvēki vairāk vai mazāk zina, ka Romā zog. Itāļi paši ar ir par to informēti, un tas pat tiek publiski atzīts uz plakātiem. Biju diezgan satraucies, Romas kabatzagļi noteikti ir slīpētāki par Rīgas stacijas zagļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā – neviens mūs tā arī neapzaga un ne ar ko neuzbāzās.

Basilica di Santa Maria Maggiore 2

Nav jau tā, ka Romā mums nebūtu apskates punktu, tāds ir, un tas saucas Basilica di Santa Maria Maggiore. Bazilika pilnībā pieder Vatikānam, bet vairs neskaitoties Vatikāna teritorija. Par desmit eiro var apskatīt kaut kādu īpaši skaistu vitrāžu. Lai bazilikā tiktu iekšā nākas iziet drošības punktam, kur pārbauda mantas, visu uzrauga puikas ar automātiem. Ja par uzraudzību var saukt skatīšanos savu viedtālruņu ekrānos. Bazilika ir iespaidīga, man patīk, var ielauzīties latīņu valodā, pētīt relikviārijus mēģinot uzminēt, pret kādām ligām palīdz katrs pīslis. Uz vitrāžām diemžēl netiekam, jo nav tik daudz laika. Taču bez tām ir ko pētīt, viens no pirmajiem Jaunavas Marijas atveidojumiem mozaīkā, ja pameklē, var atrast pat Betlēmi.

Bet barojot garu vien tālu netiksi, nolemjam aiziet uz restorānu, man vēl nav īsti skaidra Romas kafejnīcu un ēstuvju kultūra, izskatās nedaudz antisanitāri, beigās nonākam stacijas maķītī. Rīt būs liela staigāšana, tādēļ uzņemam kalorijas, jo tās garantēti notērēsim. Pieredzi varētu saukt par labu, ja vien nebūtu jātērē laiks sakot nē žēlastības lūdzējiem. Nedaudz pablandamies stacijas apkārtnē, iepērkam sieru un vīnu vakariņām un dodamies uz vilcienu.

Itālijā, tāpat kā Ķīnā, tu nemaz vilcienā tā vienkārši netiec, tev ir jāiečekojas. Proti, jāatrod vieta, kur noskanēt savu biļeti, tad tā jākompostrē un tikai tad vari braukt. Vilcienā vietas ir numurētas, tā kā var neuztraukties, ka jāstāv kājās. Tablo rāda, ka mums ieeja B, taču es tādu nevaru atrast ne sitams. Ejam klāt dzelzceļa darbiniekiem, tie saka, ka vispār jau esot vienalga, pa kuru ieeju ieej.

Vilciens ir ērts, vietējie vēl nezina, ka runāt pa telefonu vilcienā, traucējot citus pasažierus, ir slikts stils un neskatoties uz to, ka braucam klasē, kurā par velti piedāvā sulu un uzkodas, visi ļerkšķ pa telefoniem, radot sajūtu, ka atrodies putnu ligzdā. Man kaut kā prāts uz lasīšanu nevedas un tādēļ blenžu telefonā. Nejēdzīga nodarbe, taču paspēju izlasīt visu dienas tviteri un reddit. Pētu uz kartes, kā vilciens no Neapoles vispār var aizbraukt uz Salerno, sanāk dīvaini, viņam nāksies braukt nedaudz atpakaļ. Jūtos apmierināts, kad manas prognozes piepildās.

Salerno

Salerno iebraucam jau tumsā ap deviņiem vakarā, mūsu hotelis saucas Hotel Plaza, numurā ir pat balkoniņš ar skatu uz dzelzceļa stacijas laukumu, braukā autobusi un mašīnas. Mēs pavakariņojam un dodamies gulēt, jo no rīta mēs brauksim ar kuģīti uz Majoriem!

%d bloggers like this: