Navigate / search

Francija Ceturtā diena

23. jūnijs

Šodien ir svētdiena un tas nozīmē, ka neviena bode nestrādās, ja neskaita benzīntankus. Rīts sākas kā ierasts – ar brokastīm. Kad visi ir paēduši un apskatījušies, kas labs ekrānos, kravājam somas dienas ekskursijai. Laika ziņās var uzzināt, ka vēsais periods nu ir beidzies un tūlīt, tūlīt sākšoties karstuma vilnis. Bet nu līdz tam vēl dažas dienas un mums mājai ir slēģi. Pirms došanās prom aizveram tos, lai māja nepiesilst un braucam uz Šamonī.

Šamonī vilciena stacija

Ceļš jau ir labi zināms un mēs pat bez priekšā teikšanas jau zinām, kur noparkot busiņu. Šodien gan auto ir vairāk nekā nedēļas vidū, bet mums vieta atrodas. Mūsu šodienas galamērķis ir Mer De La Glace. Līdz tam var nokļūt divos veidos – ejot ar kājām pa taku vai braucot ar vilcieniņu. Es jau labprāt būtu gājis ar kājām, taču mūsu situācijā tas ir nereāli un tādēļ braucam ar vilcienu.

No sākuma ir jātiek pie biļetēm un pagaidām pie kases nemaz nav liela rinda, un gaidīt nenākas ilgi. Pēc tam gan nākas bumbulēt uzgaidāmajā telpā. Kā vienmēr, iepriekšējais vilciens nupat ir aizgājis, bet līdz nākamajam vēl pārdesmit minūtes. Pieskatot piecus bērnus, šis process nav garlaicīgs nevienam. Beigās tiek atvērti vārti un visi var doties uz peronu, pirms tam noskenējot biļeti. Mēs ar savām deviņām biļetēm radām nelielu sastrēgumu, bet tiekam galā visnotaļ veiksmīgi (neviens neraudāja) un nu varam gaidīt vilcienu uz perona. Labi, ka te ir nojume, kas met ēnu.

Katrs, kurš kaut reizi ir braucis ar vilcienu, zina, cik svarīgi ir iekāpt vagonā pirmajam. Es katru rītu redzu cilvēkus, kuriem būt pirmajam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ja visu labi saplāno, tad pirmais vilcienā var tikt arī neradot iespaidu, ka tev kaut kur jāpaspēj. Arī te papētu infrastruktūras nolietojumu un redzu, ka nobīde no iekāpšanas zonām, kas uzzīmētas uz betona, ir aptuveni pusmetrs un tur ar nostājos. Pirmais iekšā netiku, bet vietas visiem pietika.

Mer De La Glace

Augšā braukšana notiek ar īpašu vagona tipu, kurš uz augšu rāpjas pa tādu kā zobstieni. Brauciens ir patīkams, un lai bērni neceltu trobeli, tiem mutes tiek aizbāztas ar našķiem. Par laimi cilvēkiem vēl no zivju laikiem ir saglabājusies iezīme, ka viņš nevar vienlaikus ēst un runāt. Pa ceļam var tikai sūkstīties, ka neeju ar kājām, jo skats aiz loga ir vienkārši fantastisks. Gan jau kaut kad aizkulšos uz turieni un vēl pastaigāšu.

Mer De La Glace

Gala stacijā bez stacijas vēl ir restorāns, suvenīru bode un minerālu muzejs. Bet mūsu plāns ir doties lejā uz šļūdoni, tādēļ saraušamais gondolā, mēs esam tik daudz, ka mums vieniem ir piešķirta atsevišķa gondola. Braucam lejā, klausāmies Baby Shark. Apakšējā gondolu stacijā mums ir atlicis vien piecsimts pakāpienu lejā līdz šļūdonim.

Mer De La Glace

Trepes te ir uztaisītas no tērauda sieta, tām spīd cauri un var redzēt zemi, tādēļ Ernests nedaudz sabijies un viņš tā vietā, lai skrietu kā traks, nāk pie rokas. Kāpjot lejā pa trepēm var uzskatāmi novērot klimata pārmaiņu rezultātu, deviņdesmitajos kāpiens nebūtu ne uz pusi tik garš, un pat divtūsktošajos nebūtu nekas traks, bet nu tagad šļūdonis ir pavisam sarucis. Tas gan man šogad nav nekāds brīnums, jo arī Jaunzēlandē novēroju šādu pašu ledāju atkāpšanos. Kamēr par to lasīt avīzēs ir viena lieta, bet kad apskati dabā, tas tomēr aizķer.

Mer De La Glace

Kad esam tikuši lejā, sagaidām pārējos, savelkam jakas un dodamies ledus alās. Tā kā šļūdonis ir dinamisks, tad arī alas te visu laiku tiek atjaunotas, bet mēs jau te esam tikai uz pārdesmit minūtēm un tādēļ viss izskatās statisks. Izstaigājamies pa ledus tuneļiem un zālēm, pavērojam ledājā iesalušos akmeņus. Uztaisām pāris bildes un dodamies ārā, tagad būs kāpiens augšā.

Mer De La Glace

Uz augšu iet lēnāk nekā uz leju, ir saradušies arī vēlāki tūristi un vietām pretplūsmas dēļ it pat jāpastāv un jāpalaiž garām pretī kāpjošā masa. Nedaudz pirms gondolām skatu laukumiņā papiknikojam. Ernestam pēkšņi savajagas košļenes, skaidra lieta, ka nevienam to nav. Viņam nekad nevajag tās lietas, kuras ir. Braucam atpakaļ uz vilciena staciju.

Mer De La Glace

Kamēr mēs ar Ernestu suvenīru bodēm meklējam košļenes, pārējie apskata minerālu muzeju, košļeņu nav, toties ir viens niķīgs puišelis. Aizeju es ar’ apskatīties tos minerālus, nekas īpašs standarta kalnu minerāli. Vienīgais man viens tūrists piesienas un apgalvo, ka es ejot pa to tuneli uz nepareizo pusi. Tā kā uz durvīm puses nav norādītas un visi staigā kā pagadās, es viņu pasūtu vienu māju tālāk. Viņš saprot, ka esmu diezgan īgns tips un klusi notinas.

Šamonī Maķītis

Beidzot esam gatavi doties lejā, bērneļi jau ir paguruši un to tik gaida, lai varētu paškandalēties. Tikuši lejā, mēs dodamies meklēt košļenes. Es gan Šamonī nezinu nevienu košļeņu veikalu, bet Ernests prot visus motivēt. Nekas, vismaz apskatījām miesta centru. Panācām kompromisu un apmeklējām maķīti. Vienīgais pozitīvais šajā lietā bija ātrā apkalpošana.

Pēc tam devāmies uz jau ierasto atrakciju parku braukalēt ar rodeļiem. Šoreiz bremzes priekšā negadījās un varējām izklaidēties uz nebēdu.

Vakara pusē aizbraucam uz ezeru, Maijai ir ideja, ka Matīss ar Kristianu vēlēsies paskriet pa piepūšamo trasīti, kas tur peld ezera vidū. Mēs ar Armandu aizejam uz piepūšamo trasi, atrodama turpat parkā. Katrs caurskrējiens maksā septiņdesmit eirocentus. Paņēmu uz atlaidi desmit, cerībā, ka bērns noskriesies un būs mierīgs. Ar to nepietiek, aizvedu viņu uz bērnu laukumu, lai iztērē enerģiju tur.

Minigolfs

Matīsam ar Kristianu pasākums nav diez ko paticis, esot baigi slidens un diezgan dziļš, viņš esot pāris reizes gandrīz noslīcis, lai gan mugurā glābšanas veste. Es apeju apkārt ezeram paskatīties, kā vietējie sagatavojušies Līgo vakaram. Vietām papardes zieda meklēšana jau iet pilnā sparā, bet ar alu un šašliku ir pavisam traki, tikai divās vietās gaļa tika durta uz iesma. Bet vēl jau nav vakars.

Francija Otrā diena

21. jūnijs

No rīta konstatēju, ka pat Francijā rūķīši pa nakti ledusskapi ar ēdienu nepiepilda un tas ir tikpat tukšs kā vakarā. Maija par visu ir padomājusi, tepat no mājas balkona var redzēt bagešu bodi. Tagad jau var moderni – nofotografē ar telefonu, piezūmo klāt, apskaties, vai kāds pie kases stāv un tikai tad auj kājas un dodies nopirkt kādus maizes izstrādājumus. Tālu jau nav jāiet – pāri baznīclaukumam un tad jau esam pie durvīm.

Tā kā miests ir mazs, tad neviens te angļu mēli nesaprot, labi, ka Maija līdzi – viņa vismaz franču mēlē runā. Es tikai atpazīstu ciparus. Priecē, ka nekur netiek piesaukti četrreiz pa divdesmit, kas nozīmē, ka nebūs dikti dārgi. Iepirkuši zapti, kruasānus un bagetes varam doties atpakaļ. Pabrokastojuši, nolemjam doties uz vietējo bodi Super U. Tā te nav tālu, jānobrauc lejā un tur kaut kur ir, vismaz tā domā Ivars. Mēs no sākuma pagriežamies ne tur, tad atkal ne tur, bet beigu beigās esam pie bodes un varam sapirkt nepieciešamos produktus. Ar tiem vajadzētu pietikt pāris dienām. Neteikšu, ka šis process gāja ļoti ātri, jo franciski ir grūti saprast pat, kurš piens ir īstais, un ja uz bundžas nav bilde, bet tikai burti, tad vispār reizēm jūtos kā analfabēts. Nav gan tik traki kā Ķīnā.

Diosāzas aiza

Pēc tādas iepirkšanās mūsu pirmais apskates objekts ir Diosāzas aiza tepat blakus miestā, te tu tā nevari iet un blandīties pa aizu kā pagadās. Iesākumā ir jānopērk biļete, es gan neizpētīju vai ir iespējams noslapstīties pa žogmali bez biļetes, bet pirmajā acu uzmetienā nešķita reāli. Pirms biļetes pirkšanas gan ir paskaidrots, ka nav tā, ka taka ir tur pati par sevi, te cilvēki raujas viņu uzturot, stiprinot un pucējot. Netiek arī aizrādīts, ka stiepjam līdzi Armanda dipdapu. Vispār jau loģiski, jo to aparātu mēs vairāk stiepām, nekā viņš tika braukts.

Diosāzas aiza

Pati aiza kā jau aiza. Mums gadījās tāda nomākusies diena un tādēļ pastaigu var saukt pat par patīkamu. Taciņa tiešām tiek uzturēta, sākums gan sanāk tāda kāpšana uz augšu, bet ir ok. Laiku pa laikam gadās pa ūdenskritumam. Vispār jau taka te ir populāra no 1857. gada, kad zemes īpašnieks, bija izštukojis, ka tās skaistums ir jāparāda visiem. Noalgoja strādniekus, tie sadzina klintīs balstus un, skat, tūrisma objekts gatavs. Nemāku teikt, vai pasākums bija ar peļņu un vai tagadējie takas balsti ir no tā laika.

Man pastaiga pa taku vairāk ir bērnu ganīšana, jāskatās, lai tie uzvestos uz takas pieklājīgi un kaut kur nenojauktos lejā. Lēnā garā esam tikuši līdz takas galam. Un te ir tas, par ko sākumā tev nestāsta. Taka jau pāris gadus neiet tik tālu kā sākotnēji. Augšā esot nestabilas klintis un tādēļ daļa ir demontēta. Izskatās, ka uz visiem laikiem, jo nu jau ir pielikta pat šiltīte, kas līdz galam tikušajiem pavēsta šo bēdu stāstu.

Diosāzas aiza

Te var nofotografēt pēdējo ūdenskritumiņu un doties atpakaļ. Mēs gan vēl uzrīkojam eksprespikniku ar cepumiem un kruasāniem un tikai tad velkamies lejā. Turpat pie ieejas aizā ir vēl viens apskates objekts – vecs pulvera pagrabs ar bagātu vēsturi, tas gan nav diez ko liels, bet ir gadījies, ka tur pat esot reiz dzīvojuši vietējie nabagi.

Pēc pārgājiena atgriežamies mājās. Tā ir sen pārbaudīta patiesība, ka sīkos nevar ilgi mocīt un ir jādod iespēja atelsties. Ar viņiem krāmēties ir tas pats, kas ložņāt ap bumbu ar laika degli. Kādu laiku viss ir kārtībā un tad vienā brīdī tev pēkšņi ir brēcošs bērns meža vidū, kas vairs nekur negrib iet, un kad tu viņu aiz rokas velc, vai stiep pa taku uz izeju, tad no malas var izskatīties, ka tu viņu nupat esi nozadzis vecākiem. Tāpēc iesaku ik pa četrām stundām dot viņiem lielo iespēju atpūsties. Mūsu gadījumā tas nozīmē pasēdēt pie ekrāniem, uzlādēt sev baterijas un tikai tad doties tālākos piedzīvojumos.

Kamēr pusdienojam un atpūšamies, pār mūsu miestu savelkas negaisa mākoņi. Tiek izlemts doties uz Šamonī – vietu, kur notika pirmās ziemas olimpiskās spēles. Mūsu plānā gan nav nekāds sports paredzēts, mums ir doma pabraukāties ar rodeļiem.

Līdz Šamonī tiekam bez problēmām, atrodam pat vietu, kur pieparkoties. Aizejam līdz izklaides parkam un tur pirmā sajūta ir, ka viss ir ciet. Taču nedaudz pablandoties un papētot saprotam, ka esam bezmaz vienīgie apmeklētāji. Sapērkam biļetes rodeļu braucieniem, žetonus batutiem un dodamies izklaidēties. Man personīgi tie rodeļi tā ne visai, pirmās piecas reizes vēl ir okei, bet pēc tam nedaudz piegriežas, bet ko lai dara, kas tad cits manus bērnus vizinās? Nākas saņemties un dragāt lejā.

Šamonī

Pirmo braucienu mums sagandēja priekšā braucošā kundzīte, nez kas viņu bija uzdzinis uz tā agregāta, bet lejā brauca tik lēni! Bijām spiesti viņai atgādināt, ka te cilvēki maksā naudu, ne mazu, lai izklaidētos, nevis ripinātu aiz kāda, kurš visiem nozog prieku. Un ko tu domājies, aizejot uz nākamo braucienu tas sievišķis atkal mums ir priekšā! Sarunājām ar apkalpojošo personālu, lai nesteidzas ar mūsu dzīšanu augšā, jo tas cilvēks, kas nupat aizbrauca, ir liels bremze. Nākamie braucieni jau bija izcili, kā jau visi rodeļi te ar var nemaz nebremzēt, fizika neļaus tev nosisties. Armandam gan šis ātrais nobrauciens nepatika un šis aizgāja uz karuseļiem, mēs pārējie braukalējām uz velna paraušanu.

Ja tu cilvēks brauc ar rodeļiem un tu vizini bērnus, ir viena lieta, par kuru ir īpaši jāuztraucas – cepures! Tās iet pa pašizmaksu, ja nenopūtīs no galvas, tad atstāsi rateļos. Šoreiz atstājām vienu rateļos, tā gan par laimi atradās un viss beidzās laimīgi. Atstāšana rateļos viennozīmīgi ir labāka situācija nekā meklēt trases malā, man Vācijā vienreiz tā gadījās. No parka mūs aizdzen tas pats negaiss, no kura mēs aizbēgām. Kad sāk dārdēt pērkons un pilināt lietus, vācam mantas un jožam uz busiņu. Knapi esam tikuši iekšā, kad sākas nopietns gāziens.

Lietus

Daļu no vakara pavadu sēžot uz balkona un vērojot negaisu. Tad nedaudz relaksējamies un uzspēlējam Wingspan, es zaudēju!

%d bloggers like this: