Navigate / search

Кафедра странников by Вадим Панов

Kafedra_strannikov

Šī ir sērijas „Тайный Город” devītā grāmata. Tagad jau šī sērija man stabili ieņem smadzenes atpūtinošo grāmatu vietu. Iepriekšējās grāmatās galvenie varoņi iepazīti, viņu personības izaugsmi autors pabeidza jau otrajā sērijas grāmatā. Skaidra lieta, ka ar jebkādām problēmām šamie tiks galā lēnā garā pīpēdami, un tāpat ir skaidrs, ka šīm cikla galvenais uzsvars likts uz action.

Šī grāmata veltīta klejotājiem. Pirmsrevolūcijas Krievijā grupa apdāvinātu vīru, izmantojot novadpētnieku aizsegu, maskējoties no Slepenās pilsētas aģentiem, atklāja Lielā ceļa noslēpumu, tas ir ieguva spēju ceļot uz paralēlajām pasaulēm. Skaidra lieta, ka šāda lieta nepatika senajām rasēm, jo viņas jau sen šīs zināšanas ir pazaudējušas. Un te pēkšņi mūsdienās klejotāji atgriežas, un parādās iespēja atgūt zudušo tehnoloģiju.

Lai nu kas, bet ar fantāziju autoram ir viss kārtībā. Katrā grāmatā parādās kāda jauna rase, sens artefakts, aizmirsts noslēpums. Tomēr pāris dekorāciju nomaiņa manī spēja izraisīt tikai vieglu interesi. Patikās autora ironizēšana par demokrātiju krievu stilā. Par demokrātijas upuriem bija izvēlēta agresīvā, bet panaivā Sarkano cepuru rase (tādi kā pikeantropi). Viņu pasākums vismaz ienesa nedaudz dzīvīguma grāmatā.

Kopumā lasīt var, bet vai vajag? Pasaulē ir daudz labāku grāmatu, un šī nebūt nav labākā no sērijas grāmatām. Es personīgi šo grāmatu izlasīju aiz pieraduma, reizi pāris nedēļās izlasīt kādu šīs sērijas darbu. Tā kā izlasīšanai patērēju trīs stundas braucot vilcienā, tad īpaši sašutis par patērēto laiku neesmu. Grāmatu vērtēju ar 6 no 10 ballēm.

И в аду есть герои by Вадим Панов

I_v_adu_est_geroi

Sērijas „Тайный Город” piektā grāmata. Viens no valdošajiem Slepenās Pilsētas namiem ir uzzinājis, ka drīzumā notiks senās hiperboriešu rases atgriešanās uz zemes. Viņi nolemj notikumus neapturēt, bet gan izmantot šo faktu savu pozīciju nostiprināšanai. Un lēnu garu sāk koriģēt notikumus sev vēlamajā virzienā.

Kā jau visas šīs sērijas grāmatiņas, lasās ātri, un sižets aizrauj. Autors hipreboriešus mēģina asociēt ar Lovecraft Cthulhu, Azag-Tot un citi radījumi. Pēc autora domām tie patiesībā ir cilvēki, kas sevi ģenētiski modificējuši tik tālu, ka zaudējuši visu cilvēcisko. Viņu filozofijas galvenā sastāvdaļa ir naids pret citiem. Lai viņi spētu saglabāt savas superspējas, viņiem ikdienā jālieto narkotika, kura saucās Zelta sakne. Protama lieta, ka sensenos laikos valdošie nami visas Zelta sakņu plantācijas jau ir iznīcinājušas. Tā nu viņiem nācās gaidīt līdz cilvēki sintezēs Zelta sakņu tinktūru kā narkotiku. Nepagāja ne 10 000 gadu, kad gaidas piepildījās.

It kā jau izklausās daudzsološi, bet tomēr tā vis nebija. Cthulhu izrādījās parasts vārgulis, kurš visas grāmatas laikā tā arī neko jēdzīgu neizdara, ja par jēdzīgu neuzskata pārgulēšanu ar vienu no galvenajām varonēm Veroniku. Protams, visas galvenās problēmas risināja algotņi Kortess un Artjoms. Biju cerējis, ka, iespējams, autors atkāpsies no sava standarta scenārija notikumu izklāsta, bet nekā – viss notiek pēc standartiem. Piektajā grāmatā tas jau ir apnicīgi un sāk izskatīties pēc E.Vollesa darbiem. Tomēr cerību vēl nezaudēju un ceru, ka iespējams viss vēl mainīsies.

Kopumā grāmata iepriekšējās līmenī, nekā izcila, sērija zaudējusi savu svaiguma sajūtu un lasītāja prāts, neskatoties uz visai spraigo sižetu, sāk atzīmēt savā melnajā blociņā visas nesakritības un neprecizitātes. Slepenajā pilsētā jau ir nodzīvotas veselas 2000 lapaspuses. Deguns apsildīts, skaidrs, kas un kā. Tādēļ arī autora sižeta nesakritības sāk durties acīs un kaitināt. Grāmatai 6 no 10 ballēm, galīgi slikta nav, bet par labu ar nenosauksi. Lasāma tikai tiem, kas lasa šo sēriju.

Все оттенки черного by Вадим Панов

Panov_Vse_ottenki_chernogo

Sērijas „Тайный Город” ceturtā grāmata. Nu ko lai saka – parādījās arī vampīri un tas mani saskumdināja, jācer vien, ka šī tēma nekļūs sērijā par valdošo.

Tātad Maskavā parādījies nevienam nezināms vampīrs, kas, ignorējot jebkādus noteikumus, dienas laikā nogalina cilvēkus un nodarbojas ar nelicenzētu maģiju. Patiesībā galvenie personāži ir metamorfe (tāds, kas spēj pieņemt jebkuru formu) Anna, kas mīl pārvērsties vampīrā un drāzties ar visu, kas kustas un vīrelis biezās melnās brillēs vārdā Zoričs, kas vēlas kļūt bagāts. Tā nu šis pārītis ievāra diezgan pamatīgas ziepes.

Kā jau tas krievu fantasy ierasts, tēma vampīri nozīmē dekadenci, izvirtību, seksu un jaunavu nogalināšanu lielos apjomos. Šis darbs nav nekāds izņēmums, seksam un vardarbībai veltīta grāmatas lielākā daļa. Pats Тайный Город te ir, varētu teikt, pievilkts aiz matiem, dekorācijai. Ja kāds domā, ka šī grāmata ir par labā cīņu ar ļauno, tad arī no šīs tēmas te nekā jēdzīga nav. Parasta šausmenīte, pat teiktu viduvēja. Autora nostāja ētikas jautājumos visai apšaubāma, bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja.

Izbrīna tikai tas, ka meitietis ar talantiem pārvērsties par jebko un iedvest jebko, lai tiktu pie naudas ir izvēlējies visai interesantu plānu, tādu, kuru parasti izmanto cilvēki bez maģiskām spējām. Nocopēt bagātu kungu, apprecēt, kungs pēc laika mirst, sieva saņem mantojumu. Pēc Annas spēju apraksta ir skaidrs, ka aplaupīt banku, inkasatorus vai aiznest uz muguras bankomātu viņai nebūtu nekāda problēma. Tas tad man arī nozaga realitātes momentu (cik nu tas ir iespējams pasaku grāmatā) un radīja aizdomas, ka patiesībā autoram ir sagribējies uzrakstīt šo to par sadomazohismu.

Neiztiek jau arī bez algotņiem Artjoma un Kortesa, te gan atkārtojas jau iepriekšējos apskatos minētās brīnumainās sakritības – Annas upura sieva ir viņa draudzenes attāla paziņa. Protams, uz jau iesāktās lietas bāzes tiek noslēgts kontrakts, kas savukārt tiek izpildīts uz urrā. Algotņiem cieņa un respekts, problēmas atrisinātas, visi laimīgi, daļa gan beigti. Klavieres no krūma tiek izstumtas nekautrējoties, kad vien vajadzīgs sižeta atrisinājumam.

Kopumā grāmatiņu uzskatu par patlaban sliktāko šajā sērijā lieku 6 no 10 ballēm, tēma banāla, klišejiska un galveno varoņu rīcība visai neloģiska.

%d bloggers like this: