Navigate / search

Мастер снов by Алексей Пехов, Елена Бычкова, Наталья Турчанинова

Мастер снов

Pehovs ir viens no maniem iemīļotākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa darbi parasti iedalāmi ļoti labos un izcilos. Taču ir viens izņēmums, ja darbam parādās līdzautores, tad tā kvalitāte, manuprāt, krītas. Ilgu laiku izvairījos no šādu daudzautoru grāmatu lasīšanas. Taču kādā prāta aptumsuma brīdī nolēmu tomēr pamēģināt.

Diezgan tuvā nākotnē vismaz daļa pasaules dzīvo mierā un saticībā. Polisas pasaule ir liela pilsēta, kurā cilvēkiem ir pieejams praktiski viss, gēnu inženierija pagarina dzīvi un jaunību, biotehnoloģijas spēj radīt jaunu ķermeni. Tajā nav nedz karu, nedz vardarbības. Lielākā daļa no iedzīvotājiem nemaz nenojauš, kas tiek darīt, lai šī stabilitāte tiktu nodrošināta. Ar to nodarbojas Sapņu pavēlnieki, viņi rūpējas par to, lai murgi, kas rodas sapņu pasaulē nekad nematerializētos reālajā pasaulē.

Galvenais varonis Ametists, jeb saīsināti Metts, ir viens no sapņu pavēlniekiem. Ir tikai viena maza nianse, viņš savā būtībā ir deimoss, tas nozīmē murgu meistars. Parasti deimosi nodarbojas ar cilvēku apziņas manipulāciju līdz tos noved kapā, bet Metts ir citāds – viņš ir reformējies un kļuvis par nosacīti labo. Cita lieta ir Helēna, jeb Hel, viņa ir tikko uzzinājusi, ka viņai piemīt sapņu pavēlnieka spējas, Metts vienkārši “piemirsis” viņai pateikt, ka arī viņa ir deimoss. Gramatas centrālais sižets ir Metta centieni glābt savu audzēkni no viņas pašas, neļaut nevienu sapnī nogalināt un noturēt uz pareizā ceļa. Sapņu pavēlnieku galvenais uzdevums un veids kā pelnīt naudu ir psihisko slimību novēršana un ārstēšana ar sapņu terapiju.

Pasaule šoreiz ir visnotaļ vienkārši uzbūvēta. Futūristiska pilsēta, kurā vara pieder pieciem sapņu pavēlniekiem. Nomināli pārvaldē ir daudz cilvēku, bet īstos lēmumus pieņem tieši viņi. Pilsēta ir tāds kā cietoksnis, kas aizņem lielu Eiropas daļu, ārpus tās ir salīdzinoša nabadzība, un vietām pat notiek kari. Bankoka ir vieta, uz kuru bēg Polisas tumšie elementi, šādas izvēles iemesls visticamāk ir autora paša apmeklētās vietas. Pasaules vēsture ir visnotaļ shematiska, autori ir izveidojuši politeismu uz grieķu dievu bāzes, tādējādi norādot, ka Polisas vēsturē ir dominējusi grieķu civilizācija, kura acīmredzot nekad nav sabrukusi romiešu iekarojumu rezultātā. Taču neskatoties uz to, autori tomēr Polisu ir uzkonstruējuši uz mūsu pašu vēstures ekstrapolācijas pamata, nevis savas izmantojot savu alternatīvo vēsturi.

Sapņu pasaule ir pavisam cita lieta, tā vairāk ir atkarīga no cilvēka, kura prātā sapnis norisinās. No tā, vai viņam visi ir mājās, un daudziem citiem faktoriem. Sapņu aprakstos autori patiešām ir pacentušies un izpaudušies. Sapņu korekcijas process satur diezgan daudz moderno datorspēļu elementus, bet kuram tad nepatīk datorspēles. Tikai jāpiebilst, ka Metts pacientu ārstēšanai lieto netradicionālas metodes, izvēloties visefektīvāko, jo deimosiem jau morāle ir nedaudz citāda.

Viena lieta, kuru autoru kolektīvam gribas pārmest, ir sižeta apraušana pusvārdā. Es jau saprotu mārketings, neviens neizdod 800 lapaspuses biezus darbus un citas lietas. Taču, pat rakstot triloģijas un citas loģijas, labs stils, manuprāt, katru grāmatu vairāk vai mazāk nobeigt smuki. Ar lasītāju līdz nākamajam gadam, kad iznāks nākošā sērijas grāmata var atgadīties vis kaut kas, un ne visi sagaidīs jaunos kartupeļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un lasāma grāmata. Ja pieķeries pie lasīšanas, tad izrausi cauri vienā piegājienā. Sižets ir pietiekoši dinamisks, lai parautu lasītāju, un sapņu pasaules koncepcija ir labi realizēta. Ja esi Pehova fans tad droši vari lasīt, ja ne, tad ir arī labākas grāmatas iznākušas.

Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall

Dreamland Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall

Kurš gan no mums nemīl labi pagulēt, es ar neesmu izņēmums. Grāmatas autors uzskata, ka neskatoties uz faktu, ka cilvēki veselu trešdaļu no sava mūža pavada guļot, miegs ir maz izpētīta lieta, par kuru zinātnieki interesi izrādījuši tikai pēdējo desmitgažu laikā.

Autoru grāmatu par šo problēmu uzrakstīt pamudinājis paša piedzīvotais. Piedzīvojums gan nav nekas īpašs. Autors ir nedaudz mēnessērdzīgs, tomēr viņš bija iedomājies, ka tā ir lieta, kuru var viegli izārstēt. Tomēr, aizgājis pie ārsta, sapratis, ka viņa problēmas cēloņus neviens īsti nesaprot, un tā uzzinājis, ka par miegu vispār maz kas ir zināms. Tomēr autors saņēmies un nolēmis uzrakstīt visiem pieejamā valodā vismaz to, kas ir zināms.

Katra grāmatas nodaļa veltīta savam miega aspektam. Sākumā tiek piesaukts standarta interesantais fakts par miega vēsturi. Pirms elektrības izgudrošanas cilvēki pa nakti gulējuši divos piegājienos. No tumsas iestāšanās brīdim līdz pusnaktij, tad stundiņu nomodā un tad atkal līdz rītam. Mūsdienu apgaismojums šim ritmam ir pielicis punktu. Tad par gulēšanu divatā vienā gultā, vai tas ir labi vai slikti. Te nu ir atkarīgs, cik dziļš ir abu gulētāju miegs, bet labāk tomēr ir gulēt atsevišķi. Un ko darīt ar bērnu? Vai to ar var ņemt blakus un kā tas ietekmē miega kvalitāti?

Netiek aizmirsti arī sapņi. Daži domā, ka tas ir zemapziņas veids ar mums sarunāties, citi, ka tikai piedzīvotā atgremojums. Es sliecos uz pēdējo, par to ir liecinājušas daudzi sapņi, kas saistīti ar pirms miega spēlētajām datorspēlēm. Un tad vēl par ģeniālajiem atklājumiem, kas nosapņoti. Varētu padomāt, ka visi pasaules izgudrojumi ir nosapņoti. Dažas nodaļas veltītas miega cikliem un metodēm, kā pamosties vislabākajā laikā. Netiek aizmirsta mēnessērdzība, un tiek pieminēti pāris ekstrēmas lietas. Piemēram, mēnessērdzīga cilvēka pastrādātas slepkavības vai vienkārša kāju apsaldēšana ziemā.

Interesanta ir nodaļa par miegu un armiju. Nekas nerada tik lielus zaudējumus kaujā kā hronisks miega trūkums. Tā arī nav izdevies izstrādāt metodi, kas spētu noturēt karavīru bez miega un darbaspēju zaudēšanas simts stundas no vietas. Laba ir nodaļa par krākšanu un smakšanu miegā jeb apnea. Šī kaite nakts laikā noved cilvēka organismu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, reizēm pat gandrīz apstādinot sirdsdarbību un elpošanu vispār. Trakākais, ka gulētājs par to nemaz pats nenojauš.

Kopumā labs un izklaidējošs lasāmais, daudzi interesanti fakti un atgadījumi no dzīves. Var uzzināt daudz jauna gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā. Kas gan to būtu domājis, ka no pirmajām miegazālēm bija tik viegli atstiept kājas. Grāmatai lieku 9 no 10 grāmatām, gribējās vairāk nodaļas.

The Dreaming Void by Peter F. Hamilton

the dreaming void

Tāltālā nākotnē kaut kur ap 3500. gadu, kad cilvēce ir izrāvusies kosmosā, daļēji kolonizējusi Galaktiku, uzvarējusi pāris starp civilizāciju konfliktos, viens noslēpums ir palicis neatminēts. Galaktikas centrā, kur mūsdienu zinātnieki saskata milzīgu melno caurumu, atrodas kādas senas civilizācija artefakts. To sauc pavisam vienkārši – The Void. Vispār viņš ir ļoti līdzīgs melnajam caurumam, tikai šā objekta izplešanās nav izskaidrojama ar fizikas likumiem. Tā nu daudzas civilizācijas ir veltījušas miljoniem gadu šī fenomena izpētei, bet neko tā arī neizdevās atklāt. Tā tas bija līdz Ingo atnākšanai uz Centuriona staciju, pēc tam viss mainījās, izrādās, ka tikai cilvēki spēj iekļūt Void, bet tikai caur sapņiem.

Grāmata ir kārtējā kosmiskā sāga, kas pasniegta mums vismaz deviņās sižeta līnijās. Te ir gan Troblum izcils fiziķis un Starflayers wars fanātiķis, Aarons cilvēks un aģents, kas pats nezina, kas viņš ir, Aramantia nekustamā īpašuma attīstītāja uz perifēras planētas, pats Dzīvā sapņa patriarhs ar saviem Svētceļojuma plāniem, kāds varonis un noziedznieks, kas izcietis tūkstošgadu sodu un pāris citi personāžs. Tomēr pati galvenā sižeta līnija ir veltīta Edeard, kas patiesībā ir Ingo sapņa galvenais personāžs. Viņa planēta atrodas Void iekšienē, viņš dzīvo feodālā pasaulē, kurā katrs iedzīvotājs ir ekstrasenss, telepātija, telekinēze, iešana cauri sienām, dzīvnieku kontrolēšana ar domu spēku tur ir normāla parādība. Tieši caur Edearda acīm visa Galaktika redz Void iekšieni, un daži īsteni ticīgie par visu varu tur vēlas nokļūt.

Jāatzīst, ka sākumā šīs daudzās sižeta līnijas mani tracināja, sanāk tāda svaidīšanās no vienas vietas uz otru. Tas pirmajās simts lapaspusēs mani gandrīz izprovocēja uz grāmatas nolikšanu malā uz visiem laikiem. Tomēr cilvēks pierod pie visa un ar laiku daudzie personāži vairs nesagādāja problēmas, bet ir jāpaciešas līdz brīdim, kad sāk veidoties kopaina.

Kopumā dziļi izstrādāta fantastikas pasaule, pārpilna ar detaļām un notikumiem. Katrai lietai autors ir pacenties izveidot vēsturi. Tas viss ļauj tekstu uztvert gandrīz kā reālu notikumu aprakstu. Autors arī nesirgst ar bērnišķīgu naivumu. Cilvēks nākotnē joprojām ir palicis tāds pats, neskatoties uz implantiem, iespēju sevi upload datorā un sākt no ķermeņa brīva intelekta dzīvi. Tāpat kāds grib sagrābt varu, nopelnīt daudz, izglābt pasauli vai vienkārši dzīvot.

Cik noprotu šī grāmata ir balstīta uz autora iepriekšējā cikla, Commonwealth saga, skeleta, tikai notikumi noris nedaudz vēlākā cilvēces vēstures posmā. Grāmatai droši var likt 9 no 10 ballēm. Sen nebija lasīts tik labs fantasy un zinātniskās fantastikas sajaukums. Manuprāt, grāmata būtu pietiekami laba arī tad, ja tajā būtu tikai Ingo sapņu apraksts vien.

At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.

Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.

Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.

Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.

Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.

Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.

Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.

Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.

Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.

Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.

%d bloggers like this: