Kruīzs XI

21. septembris

Nakts pagāja reāli jautri, kuģis viļņos reāli šūpojās. Nebija jau tā, ka tevi no šūpošanās valstītu pa gultu. Sajūta vairāk kā šūpolēs, kurās tu pats nenosaki svārstības amplitūdu. Iemigt uzreiz neizdevās, jo traucēja dažādi trokšņi.

Galvenais trokšņa radītājs bija šampanieša aukstumtrauks, tā bleķa vāciņš grabēja kā neliels zvaniņš. Šo problēmu novērsu ātri – noņēmu vāku un noliku to uz grīdas. Tālāk gulēšanu traucēja griestu apšuvuma grabēšana, to nācās nostiprināt ar kartona gabaliņu. Izskatās, ka šāds hobijs man nav pirmajam, dažos uzreiz nepamanāmos stūrīšos tika ieraudzīti kartona gabaliņi, kas varonīgi pašuzupurēdamies slāpēja vibrāciju.

Vienu problēmu gan nespēju atrisināt, kajītes durvīs apakšā ir tāds ventilācijas režģis, ar kuru tu teorētiski vari regulēt gaiteņa gaisa ieplūdes apjomu kajītē. Tad nu šis režģis grab, bet izdarīt tu neko nevari.

Pēc šādiem priekšdarbiem likos gulēt un par miegu nesūdzos. Kaut kad no rīta kuģis peldēja cauri Strombolli šaurumam, bet es to nogulēju, tā kā dienas vislielākā atrakcija tika nokavēta. Pārējā dienas daļā bija tikai jūra, jūra vien.

Bez regulāru ēdienreižu apmeklēšanas apmeklējām arī sapulci, kurā mums tika apstāstīta procedūra, kas atbild uz jautājumu – Kā rīt nokāpt no kuģa? Visi pasažieri tiek sadalīti grupās kurus ar pusstundas intervālu laidīs nost no kuģa. Šoreiz nav numuri, bet krāsas. Pirmie kuģi atstās Red team, pēdējie Black team. Mēs esam visšvakākajā grupā – Brown team. Tas ir sēdēsim līdz pusdienas laikam un gaidīsim transfēra autobusu uz Milānu, bet pusdienas uz kuģa mums nespīd.

Izsniedz arī lencītes, ko pielīmēt bagāžai, lai to pa nakti varētu savākt un no rīta zinātu, kur jālādē. Tālāk nodarbojos ar slaistīšanos pa kuģi, fotografēju visu, kas nav piesiets un to kas ir piesiets, fotografēju kā piesiets. Vienkārši aiz gara laika. Tā kā priekšā nekādas ekskursijas vairs nav sagaidāmas, tad gribu ātrāk tikt krastā.

Pirms vakariņām apmeklējam Deborah prezentāciju par kuģa aizkulisēm. Izrādās uz mūsu kuģa darbojas atsāļošanas iekārta, un autonomi jūrā viņš var kursēt veselus divus mēnešus. Diennaktī kuģa apdzīvotāji pamanās notriekt 700 tonnas ūdens, vakariņas gatavo 140 pavāri un priekš vakariņām ir jāmazgā 3000 šķīvji. Pasniegšanas stils viņai nav uzlabojies un visnotaļ interesanti fakti tiek pasniegti reti garlaicīgi.

Vakariņas kā vienmēr ir okei, kopā ar Maiju nokopjam atlikušos vīna krājumus, atvadāmies no Minguel un dodamies uz vakara šovu.

Vakara šovā uzstājas kuģa apkalpes locekļi, dziedātāji un dejotāji. Dziedātāji tiešām viņiem ir izcili, var redzēt, ka savās Filipīnu salās ar to ļaudis ir nodarbojušies profesionāli. Dejotāji gan ļoti, ļoti švaki. Šovs beidzas, paaplaudējam un ejam gulēt. Pirms gulētiešanas izstumjam ārā savu čemodānu, ap vieniem pamostos, jo tiek cītīgi vākta bagāža.

22. septembris

Tā kā kajītes mums jāatstāj 8:30, tad brokastīs īpaši nemaz neraujamies, guļam līdz pēdējam brīdim. Tad apskatu atnesto pastu, kurā uzrādīts cik daudz naudiņas esmu uz kuģa notriecis, apskatos vai neesmu apšmaukts. Viss ir kārtībā, saskan ar manu uzskaiti cents centā. Tā kā no kredītkartes summu atvilks automātiski varu uzskatīt, ka par visu ir samaksāts.

Kuģis piestāj Savonas ostā, tā kā Costa terminālī jau atrodas kuģis „Costa Concordia” tad mūsējam nākas parkoties konteineru terminālī. Parkošanās process noris veselu pusstundu tā ka ir, ko darīt.

Tad savācam savas krodas un dodamies brokastīs. Brokastojam maksimāli ilgi. Tā dara daudzi. Tad nedaudz pablandāmies pa kuģa klājiem, paskatāmies bagāžas izkraušanas procesu. Un ejam meklēt vietu, kur gaidīt pulksten 12:30 pienākšanu.

Darīt negribas neko un lasu grāmatu pie Ocean bar galdiņa. Lēnu garu pienāk arī mūsu laiks kāpt nost no kuģa. Jaunie iemītnieki sāka kāpt augšā jau labu laiku pirms mūsu nokāpšanas. Beidzot pienāk arī mūsu nokāpšanas laiks, bet nekas nenotiek, apriebjas gaidīt un dodamies uz norādīto izkāpšanas vietu, pēdējās divas stundas visas balsis no skaļruņiem ir runājušas itāliski, un uzmanību tām ievērsuši neesam. Izkāpšanas vietā nekā nav ne trapa, ne atvērtu durvju. Labie stjuarti mūs novirza uz iekāpšanas trapu, pa kuru tad arī dodamies ārā.

Tomēr tālu netiekam mūs pārķer policija. Un sūta atpakaļ, sak pa šejieni jūs ārā netiksiet. Nekas, stjuartes pavadībā dodamies atpakaļ izstāvam rindu pie fotografēšanās stenda, fotografēties atsakāmies un stjuartes vadīti, pārkāpjam ierobežojošajam nožogojumam, esam ārā no kuģa zonas. Ierodamies bagāžas saņemšanas zonā, savācam savu bagāžu un gaidām transfēra autobusu.

Izrādās mūsu Brown team nokāpšana noritējusi no trešā klāj nevis sestā, no kura lejā nospērāmies mēs un viņi no kuģa tika ārā divdesmit minūtes vēlāk. Mani iegāza paša mūžīga skriešana notikumiem pa priekšu. Būtu klausījis Maiju, nokāptu no kuģa kā cilvēkiem pienākas. Vienīgais pluss ir tas, ka transfēra autobusā esam pirmie un varam sēdēt kur vēlamies.

Tālāk sekoja trīs stundas garš ceļš uz Milānu. Pusceļā gan tika paņemta pīppauze benzīntankā, lai cilvēki varētu paēst. Nopirku kolu un šokolādi. Pirkšanās procesa laikā ievēroja dažas interesantas īpatnības. Priekšā stāvošs itālis vienmēr pērk loterijas biļeti, kuru uz vietas nokasa. Kase ir tikai viena, bet rindas divas, katra savā kases pusē. Kasieris apkalpo vienu no vienas rindas un nākamo no otras.

Paēduši, padzēruši esam Milānā 200 metrus no savas viesnīcas un dodamies iereģistrēties viesnīcā. Viesnīca tā pati Hotel Albert. Iečekošanās notiek fiksi un vakaram mums ir divas idejas – šopings un vakariņas. Viesnīcā noskaidrojam galveno šopinga ielu, saucās laikam Buenos Aires un devāmies tur. Pa bodēm blandījāmis kādas divas stundas, man jau nu piegriezās ļoti.

Tad gājām uz Milānas doma laukumu, tā bija mana iniciatīva, nu ļoti man šī ēka patīk, būtu gatavs tur aizlidot vēlreiz, lai to apskatītos. Vakariņojam Caffe Dante, turpat kur iepriekš, pica ir okei, visu nespējam apēst to mums iepako līdzņemšanai. Bez ēšanas te papildus izklaidi piedāvā ielu muzikants, kas kādus 20 metrus tālāk spēlē krievu dziesmas un zvirbuļi, kas uzvaktē krītošas maizes drupačas (viņi te uzņēmušies baložu funkcijas).

Atpakaļ braucam ar metro. Pērkot biļeti var novērot, kā četri policisti noķēruši kaut kādu cilvēciņu, poliči šamo iekausta. Cilvēciņš ir visai sparīgs, domājams, ka mucis labu gabalu, un tad norāvies pa muti no pakaļskrejošo policistu kolektīva, ģīmis lupatās. Lamāties gan nejēdz vienīgais vārds, kas tiek izsaukts dažādās tonalitātēs ir „putana” (vieglas uzvedības sieviete itāliski). Arī Milānas centrālajā stacijā tiek ķerstīti bezpajumtnieki, šamiem tiek baudīti dokumenti, laikam visi strjomā pēc Neapoles grautiņa.

Aizbraucam uz viesnīcu, paskatāmies CNN par globālo krīzi un gulēt.

23. septembris

Šodien ir diena, kad atgriezīsimies Latvijā. Domāju, ka tur jau būs reāli vēsi salīdzinot ar Vidusjūru. Lidmašīna izlido ap diviem, tā kā līdz divpadsmitiem mums ir daudz laika.

Paēdam brokastis, izčekojamies no viesnīcas, nododam bagāžu viesnīcas glabātuvē un dodamies atkal nelielā pastaigā pa veikaliem. Ap pus vienpadsmitiem es atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu iPod, saskumstu un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Izstāstu savas bēdas viesnīcniekam, dabūju savu existabiņas atslēgu un šmonīju – nikā, saskumstu pavisam daudz. Savācam savu bagāžu un tur mugursomā, kā gadījies kā ne iPods atrodas. (Tagad domāju par viņa implantēšanu.)

Ceļš uz lidostu elementārs, brauciens ar divstāvīgu vilcienu, kā par brīnumu uzrodas arī kontrole. Pirms iečekošanās paspējam paēst vietējā maķītī, tur reklāma „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,50 eiro”, vēlāk vakarā braucot no lidostas Rīgā redzēju reklāmu „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,80 lati”, skaidra lieta, ka Latvijā par paiku ir reāli jāmaksā.

Pēc Mcpusdienām, stājamies rindā un iečekojamies reisā. Iepirkām nedaudz konfektes un vinčiku un skat jau izlidošanas laiks ar pienāca. Standarta rinda, iekāpām vieni no pēdējiem un sēdējām ar pašā astē. Palasījos Latvijas avīzes, nekā jauna un gaidīju piezemēšanos. No latvju svaigā gaisa neapdullu un tēvzemē nonācis uz ceļiem zemi skūpstīdams nemetos. Tā vietā lidostas autobusā diskutēju ar konduktori, par jautājumiem kāpēc man jāpiemaksā par bagāžu? Kāpēc bagāžai nav speciālas biļetes? Bet atzīstu – man nebija taisnība. Vakars jau tika pavadīts savās mājās šķirojot suvenīrus un brīnoties, kāda velna pēc es esmu nopircis piecas krūzes?

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …

Kruīzs XI

Kruīzs II