Navigate / search

Dēmonu dzīres. Stāstu krājums

Demonu dzīres

Šī grāmata pieder pie mana šā gada lasāmprojekta. Tas ir – izlasīt daudzas vecās labās fantastikas, kas mani aizrāva bērnībā. Atgriešanās pie grāmatām, kas manī radīja interesi par zinātnisko fantastiku. Interesi, kas nav beigusies vēl tagad.

Grāmata manā bērnībā pie izlasītajām nonāca vēlu. Mājās man tādas nebija, bibliotēkā ar’ tādu nebiju redzējis. Šo grāmatu atradu Dundagas grāmatu bodē (vismaz man tā šķiet, izlasījis grāmatu par atmiņu un ilūziju par mūsu labo atmiņu, vairs neesmu tik drošs), stāvēja viņa komisijas grāmatu plauktā. Skaidra lieta, ka septiņdesmit piecas kapeikas par vēl nelasītu zinātniskās fantastikas krājumu man nemaz nebija žēl.

Šī krājuma specifika ir tā, ka tās autori savā pamatdarbā ir bijuši zinātnieki nevis rakstnieki. Tomēr viņi katrs popularizē zinātni un tās sasniegumus izmantojot stāstus. Protams, ka vislabāk viņi orientējas paši savā jomā.

Mans favorīts šajā krājumā ir Artura Klarka “Jupiters Pieci”. Ideja pavisam vienkārša, cilvēki aktīvi nodarbojas ar Saules sistēmas apgūšanu. Uz Marsa tiek atrasta gan marsiešu, gan vēl kādas civilizācijas pēdas. Kāds arheologs rīko ekspedīciju uz objektu, kas saucas Jupiters pieci. Diezgan jauks piedzīvojumu stāsts atgādina viņa “Rendezvous with Rama” miniatūrā.

Morisona “Dēmonu dzīres” arī ir labs gabals. Mūsdienās šajā stāstā apskatīto problemātiku sauktu par nanorobotu apokalipsi. Tai laikā vienkārši par Dēmoniem no Maksvela dēmonu idejas. Jauks stāsts par to, kā eksperiments iziet ārpus kontroles.

Džeimsa Makonela “Mācīšanas teorija” – savdabīga ironija par apmācības un motivācijas teoriju. Tikai šoreiz eksperimenta subjekts ir cilvēks.

Leo Scilards “Galvenā stacija” – humoristisks stāsts par citplanētiešu centieniem saprast naudas un maksas tualetes rituālo nozīmi.

Kopumā viens no maniem mīļākajiem stāstu krājumiem. Šis, atšķirībā no citām bērnu dienu grāmatām, man joprojām patīk tikpat labi, kā lasot pirmoreiz. Un joprojām nepatīk, ka liela grāmatas daļa izniekota Freda Hoila un Džona Eljota “Andromedas izlaušanās” stāstam. Tas joprojām man šķiet tikpat garlaicīgs kā bērnu dienās. Nevaru saprast, kādēļ grāmatā tas vispār ir iebāzts. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem ir ļoti labi, un ir no tiem, kurus var pārlasīt daudzas reizes.

%d bloggers like this: