Grāmatiņu nopirku jau visai sen. Tad man bija ienākusi galvā ideja, ka vajadzētu izlasīt grāmatas par pasaules pamatķieģelīšiem. Tā nu iegādājos grāmatas par skābekli, ūdeni un smiltīm. Lieki piebilst, ka tā arī nevienu no tām neizlasīju. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad kārtējo reizi pacēlās jautājums, ko lasīt? Tagad esmu advancēts, un īsa bibliotēkas uzskaite tiek vesta androīda programmiņā Bookworm, kas ļauj man iepazīties ne tikai ar savas bibliotēkas grāmatām, bet arī izlasīt citu cilvēku domas par tām. Sand bija ieguvis ļoti labas atsauksmes, autors esot asprātīgs, kāds bija smējies desmit reizes un ticis tikai līdz padsmitajām lapaspusēm. Skaidrs, ka tik jauks gabals nu nav tas, kuram būtu jāstāv uz plaukta nelasītam.

Grāmata, kā jau to varam noprast pēc nosaukuma, ir par smiltīm. Varētu domāt, ka nekā nopietna jau par smiltīm uzrakstīt nevar. Tas tak ir parasts silīcija oksīds vai retos gadījumos, kāds eksotiskāks materiāls, kalcija karbonāts vai cukurs. Izrādās, ka var gan, ir tikai jāapskata tās no visiem aspektiem. Viens no interesantākajiem aspektiem nenoliedzami ir beramvielu dinamika gan uzglabājot kaudzēs, gan erozijā. Nemaz nezināju, ka labības silosi reizēm spontāni sagrūst. Pie vainas ir tas apstāklis, kā dažādas beramlietas sadala spiedienu kaudzē. Izrādās, ka smiltis nevis visas draudzīgi spiež uz tilpnes apakšu, kā to darītu šķidrums, bet izveido dažādas arkas ne sliktāk kā katedrālē un spiediens šeit izdalās uz pāris punktiem.

Diezgan liela grāmatas daļa tiek veltīta smilšu aprites ciklam, tas ir kā smilšu graudiņš erozijas rezultātā atdalās no klints un tad ar upi plūst uz okeānu. Tiek apskatītas dažnedažādas lietas, kas ar smilšu graudiņu var notikties. Daudz interesanta tiek pastāstīts arī par krasta eroziju un smilšu aprites bilanci. Te nu mēs varam uzzināt, kā veidojas pludmales, pie kā var novest krasta nostiprināšana, un kāpēc pazūdošas zemes platības ir normāla parādība.

Vēl tiek apskatīti dažādi organismi, kuri par savu dzīves vietu ir izvēlējušies smiltis, viņu izdzīvošanas stratēģija un pārtikas avoti. Nodaļa tiek veltīta arī tuksnešiem un dažādiem kāpu veidiem. Kāpu dinamika arī ir visai interesanta lieta, gadās, ka tuksnesis aprok kādu pilsētiņu, bet nekas – pēc pārdesmit gadiem, kad kāpa ir pārgājusi pāri, tad tā atkal ir apdzīvojama.

Kopumā tiešām lasāma grāmata. Varbūt es neesmu tik viegli sasmīdināms un visas grāmatas lasīšanas procesā tā arī neatradu nevienu joku, kas būtu smieklu vērts. Tomēr nemaz nenožēloju, ka izlasīju grāmatu par specifisku tematu kā smiltis. Tagad vismaz zinu, kādēļ, ejot gar jūras krastu, aiz manis smiltīs paliek baltas pēdas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.