Navigate / search

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā: bērnības atmiņas by Kaspars Pūce

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pat nevaru lāgā atbildēt uz jautājumu, kādēļ es šo grāmatu nopirku, droši vien, lai izlasītu. Taču ar lasīšanu diez kā nevedās, grāmatai bija jāstāv rindā, viņa atrada vietu visnotaļ nomaļā grāmatu plaukta stūrī, un tādēļ nelasīta palika labu laiku. Nenoliegšu, ka mani par labu lasīšanai nosvēra sekojošā anotācija:

“Autors savas bērnības atmiņas uzrakstījis kā aizraujošu dēku stāstu, kurā bērna acīm skatītas skarbās padomju laika dzīves realitātes. Grāmatā bērna uztveres tiešums un naivitāte brīnišķīgi savijas ar pieauguša stāstnieka asredzīgu ironiju. Epizodes ir spilgtas un tēlainas, tajās lasām par mazā Pūcebērna pirmajiem soļiem izsūtījumā, par skolas gaitām svešumā un pirmajiem gadiem pēc atgriešanās tēvzemē. Represēto latviešu dzīvesstāstu vidū Kaspara Pūces grāmata ir iezīmīga ar oriģinālo vēstījuma intonāciju, silto humoru un bagāto valodu.”

Tā nu latviešiem ir iegrozījies, ka pēckara gados lielākai daļai nebija nekāda zelta dzīve. Daļai bija pavisam slikti, viņiem daļu no savas dzīves nācās pavadīt izsūtījumā, jo valdošajam režīmam nebija vajadzīgi brīvdomātāji, cilvēki ar “šaubīgu” pagātni. Tā arī cienījamais autors vēl nesasniedzis gada vecumu tika atzīts par valsts ienaidnieku un aizsūtīts prom no dzimtenes kopā ar vecākiem. Vai precīzāk, tikai ar savu mammu celt komunismu atpalikušajos padomju kolhozos. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka autors laiku pa laikam atkāpjas uz vienkāršu ēdienu izjustiem aprakstiem. Mūsdienu pārticībā ko tādu ir visnotaļ grūti iedomāties.

Grāmata patiešām dod to ko sola anotācijā. Autors raksta interesanti, un tā kā viņa ir visnotaļ plāna, tad izlasās vienā rāvienā. Tās ir viņa atmiņas un viņa personiskais stāsts. Tikai pats autors zina, kā būs patiesībā. Nav jēgas izteikt pārmetumus, ka nevar puika atcerēties kādu konkrētu epizodi tik smalkās detaļās, kā dabas aprakstos. Bet tas jau nav būtiskākais, autors stāsta par savu bērnību lielajā PSRS un savu vietu tajā. Valstī, kurā viņu mēģināja pārkrievot un pēc tam dzimtenē, kur viņu mēģināja pārlatviskot. Viņa dzīve nudien ir bijusi pietiekoši raiba, un ir vērts to uzlikt uz papīra un izdot grāmatu, tādējādi saglabājot kādu kripatiņu no latviešu nācijas atmiņām.

Vienīgais, kur es varētu iepilināt darvas karoti, ir grāmatas redaktora diezgan vieglprātīgā pieeja kļūdu izķeršanā. Es parasti neesmu tas cilvēks, kurš satraucas par pareizrakstību, kādu iztrūkstošu garumzīmi, vai dīvainu vārdu. Taču šīs grāmatas vidū pārdalītie un ar kļūdām uzrakstītie vārdi pievērsa pat manu uzmanību. Pret autoru nekādas pretenzijas nudien interesanti uzrakstīts, žēl, ka pārtrūka stāstījuma grāmatas beigās. Ievācās jaunā dzīvoklī un viss, dzīve vairs nav aprakstīšanas vērta?

Lieku 8 no 10 ballēm, cilvēkiem, kas mīl laiku pa laikam izlasīt pa biogrāfijai vai autobiogrāfijai noteikti iesaku, ir laba. Reti, kad nākas lasīt tik optimistisku stāstu par izsūtījumā pavadīto bērnību.

Travels in Siberia by Ian Frazier

travels in Siberia

Jau labu laiku nebiju lasījis neko saistītu par ceļojumiem, tādēļ no sava grāmatu plaukta izvilku šo grāmatu. Kādreiz pirms pieciem gadiem man bija ienākusi galvā ģeniāla doma, aizkulties uz Maskavu un tad pa BAMu uz Vladivostoku. Tomēr kaut kā beigās pārdomāju, jo pavadīt divas nedēļas vilcienā tomēr nelikās tik saistoši, bet pie Baikāla tomēr gribētos reiz aizbraukt.

Grāmatas autors šķiet nekādus papildus komentārus neprasa. Pieredzējis ceļojumu aprakstītājs, diezgan labs novērotājs un interesents rakstnieks. Savā grāmatā viņš apraksta pāris savus ceļojumus, kurus viņš veicis pa Sibīriju. Te gan jāpiezīmē, ka kā īstam amerikānim pienākas, viņš Sibīrijai klāt liek arī Tālos Austrumus.

Grāmatā autors cenšas mums pavēstīt visu, ko viņš ir uzzinājis par Sibīrijas un tās tautu vēsturi. Problēmā iedziļinājies ir diezgan pamatīgi, izlasījis daudzas hronikas, visus iespējamos ceļojumu aprakstus, tos tad arī grāmatas gaitā viņš daļēji atstāsta. Autoram ir arī īsta vājība Dekabristi un revolucionāri vispār. Kādi desmit procenti no grāmatas tiek veltīti dekabristu vēsturei un slavenākajiem kustības dalībniekiem.

Viņa paša ceļojumu apraksts sanāk tāds nedaudz dīvains, viņš uzskaita vietas, kur bijis, uzskicē kādu ainaviņu un brauc tālāk. Lielākais viņa ceļojums ir ar Reno busiņu no Sanktpēterburgas līdz Vladivastokai. Tā kā pašam viņam ar Krievijas pazīšanu ir diezgan pašvaki, tad viņam ir divi pavadoņi, šoferi – gidi Sergejs un Volodja. Šie abi pavadoņi izskatījās visai slīpēti „razpizģaji”, un izskatās, ka autors pats to nemaz netika manījis. Busiņš viņiem lec no iestumšanas un piepīpēšanas, regulāri kaut kas salūzt. Šķiet, ka abiem gidiem ir reāli bail pārvietoties pa pilsētām, un tās viņi labprātāk apbrauc. Arī paša organizētāja vēlmes apskatīt objektus viņi pa lielam ignorē, sevišķi, kad tas attiecas uz kādiem kara, Staļina terora upuru muzejiem, vai vecām darba nometnēm. Tai pat laikā vīri labprāt vakaros pieparkojas kāda ciema nomalē, uzceļ teltis un paši notinas uzdzīvot pie vietējiem skuķiem, kam vīri no lielās pilsētas ir uz izķeršanu. Kā par brīnumu autors uz to ļaunu prātu netur, un ir interesanti lasīt viņa notikumu interpretāciju.

Autors ir arī centies mācīties krievu valodu, es gan nezinu pie kā, jo runā viņš slikti, viņu praktiski neviens nesaprot. Tas redzams arī viņa grāmatā, kur viņš savā transkripcijā mēģina uzrakstīt krievu vārdus. Es savā stulbumā ilgi nevarēju saprast, kāds ēdiens ir domāts ar „kielbasa”. Toties diezgan pozitīvi vērtēju autora publisko tualešu aprakstu.

Lai vai kā grāmata ir lielisks ieskats Sibīrijas izpētes vēsturē, ceļojumu apstākļos šī gadsimta sākumā, un kā Krievija izskatās amerikāņa acīs. Pat ja amerikānis par visu pārmaksā un pārlieku paļaujas uz vietējiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: