Navigate / search

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Spillover Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot  jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

Dark Banquet: Blood and the Curious Lives of Blood-Feeding Creatures by Bill Schutt

Dark banquet

Grāmatas nosaukums šoreiz pasaka visu priekšā. Tā mums vēsta par dažādiem dzīvniekiem, kuriem galvenais pārtikas avots ir asinis. Tradicionāli tiek apskatīti sikspārņi, dēles, gultas blaktis, ērces un candiru (Vandellia cirrhosa). Odi, blusas un utis tika pieminēti tikai garāmejot. Tā kā autors savulaik specializējies tieši sikspārņu jomā, tad jāsamierinās ar faktu, ka trešdaļa grāmatas tiek veltīta tieši sikspārņiem vampīriem.

Uz pasaules atrodamas tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm, un autors nevienu no viņām neatstāj nepieminētu. Izrādās, ka vampīriem ir visai grūta dzīve, viņiem jāēd regulāri vismaz reizi diennaktī, ja pāris ēdienreizes tiek izlaistas, tad šis var nomirt no bada. Arī asinis nav nekāda pateicīga ēdamviela, tajā ir daudz ūdens un sāls, kas nabaga sikspārņa nieres noslogo pa visiem simts procentiem.

Dēles arī ir visai interesants dzīvnieks, un savulaik, ja cilvēks vēlējās sākt dēļu ķērāja karjeru, viņam nekā daudz nevajadzēja – ūdenstilpne ar dēlēm un atrotītas bikšu staras. Dēles skaitījās labs palīgs universālajai medicīnas procedūrai – asins nolaišanai. Asins nolaišana palīdzēja pret visu, drudzi, galvassāpēm un pat slikta garastāvokļa kliedēšanai. Vēlāk gan dēles krita nežēlastībā, un to praktiskais pielietojums kļuva minimāls. Tagad gan viņas nedaudz savas pozīcijas ir atguvušas kā palīdzes rekonstruktīvajā ķirurģijā. Ja cilvēkam piešuj atpakaļ pirkstu, tad ir problēmas savienot visus sīkos asinsvadus. Tas savukārt palielina iespēju, ka asinis no piešūtās ķermeņa daļas neatplūdīs un asinsrite tiks traucēta. Tad nu dēles šo atplūdi regulē.

Ar gultas blaktīm man par laimi nav nācis saskarties. Izrādās, ka tās ASV sāk atgūt savas zaudētās pozīcijas, pateicoties lietotu gultas matraču tirgum. Tās arī ikdienā cilvēkam acīs nelien, bet atnāk ciemos pa nakti, trīs reizes paēd un noslēpjas. Par ērcēm interesantākais man šķita tieši iekošanas mehānisma apraksts, kas diezgan labi izskaidro faktu, kādēļ ērces ir tik grūti izraut.

Kā papildus bonuss grāmatā atrodama arī īsa medicīnas vēsture, kas saistīta ar asinsrites izpēti, asins pārliešanu un agrīnajām ķirurģijas metodēm. Ja ko tādu lasi pirmo reizi, tad šķitīs diezgan interesanta lieta. Sevišķi patikās sadaļa, kur vienu vīru mēģināja izārstēt no sievas sišanas un kaimiņu māju dedzināšanas, laižot asinsritē pienu. Cilvēks pavēma, pačurāja asinis un nomierinājās. Diemžēl pēc vairākkārtīgas procedūras atkārtošanas viņš neizdzīvoja.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, sikspārņi nav slikta lieta, bet blusas jau nu ar vajadzēja pieminēt.

%d bloggers like this: