Navigate / search

Rio de Oro by Arkādijs Fīdlers

Rio de oro

Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu izlasīt tādu grāmatu, no kuras es neko daudz neatceros. Šī grāmata bija pirmā kandidāte, man šķita, ka te būs kaut kas par zelta meklēšanu, jo tas bija vienīgais, ko spēju atsaukt atmiņā – zelts.

Grāmatā stāstīts par kādu poļu dabaszinātnieku ekspedīciju Ivajas upes ielejā. Arkādijs Fīdlers vāc vietējās faunas paraugus pie reizes novērtēdams arī vietējo indiāņu koroadu dzīvi. Indiāņus lēnām izspiež baltie cilvēki, ievazātās slimības izkauj pamatiedzīvotājus, blēdīgie varas pārstāvji izmanto tos, lai iedzīvotos. Taču dabas bērni ir atvērti pasaulei un dzīvo savā maģiskajā reālismā, kurā atrodas vieta tikai šodienai, un laikam nav nekādas nozīmes.

Skaidra lieta, ka Poznaņas dabaszinātnieki nenodarbojas ar zelta meklēšanu. Par zeltu apkaimē runā visi, bet cik var noprast, rūpnieciskai ieguvei te nav jēgas. Baltajiem cilvēkiem ir pāris labas idejas, bet indiāņiem tas nozīmētu iznīcību. Centrālā grāmatas ideja tāda arī ir – baltie ļaudis ar savu alkatību, džungļu iznīcināšanu iznīcina vietējo kultūru un tās nesējus. Indiāņi vēl pretojas, taču viņu laiks beidzas. Vietējā vara vairāk domā par savām kabatām, un visādi citādi skaistajā pasaulē valda drūma bezcerība.

Autors caurām dienām dzer šimaronu, vietējo Red Bull analogu, vakaros iemet arī ko stiprāku. Kritizē Brazīlijas pārvaldniekus, taču mainīt te arī neko nevar. Nav jau nekāda Polija. Uzrakstīts kā vienkāršs ceļojuma atstāsts, daudz uzsvara likts uz vietējiem. Tie ir īsti uzmetēji, tic visam, ko viņiem stāsta, neskatoties uz to, ka piemānīti jau daudzas reizes. Vietējie ir īsti dabas bērni, kas īpaši nesatraucas par rītdienu, bet vadās pēc šābrīža vēlmēm. Tas nekas, ka viņam samaksāts par medību organizēšanas dienu, tas netraucē viņam doties mājās brīdī, kad viņam paliek bail no lietus. Tā teikt, nav ko liedēties ejot uz tāl šupadoru (vieta kur anti (tapiri) iet dzert). Autors vispār indiāņiem šajā jomā piekrīt, lietus džungļos – tas, viņaprāt, ir slimību priekšvēstnesis.

Īsti nekas jau te nenotiek, parasta atskaite. Bīstamākais brīdis ir, ka autoru pa nakti kāds vietējais neveiksmīgi mēģina nogalēt. Vispār jau ar aborigēniem satikt ir viegli, galvenais, lai pašam ir savs fižons ar farinju līdz. Un, protams, viņi necieš mērniekus, tie noteikti atnāks un atņems viņiem atlikušo zemi. Vēl jau ir arī vietējās bandas, kurām nerūp ne vara, ne kolonisti, ko nu tur runāt par indiāņiem. Patiesībā tās defacto pārvalda visu ieleju, un ir realitātes sastāvdaļa, ar kuru jārēķinās.

Lieku 7 no 10 ballēm, autors neko piepušķojis nav, pat komunisma ideoloģiju neizplata. Tik vien kā atsaucas uz Polija atbrīvošanu un ironizē par Brazīlijas revolucionāriem. Ja nu vienīgi stāstot par kapitona Zinio kolhozu, jaušama zināma kolektivizācijas apjūsmošana. Lai tur kā arī nebūtu, no Septembra līdz Janvārim Ivajas ielejā valda bads, bērni mirst un vietējie nodzeras. Lasot grāmatu gan jāpatur atmiņā, ka viss aprakstītais notika teju vai pusgadsimtu tālē pagātnē, un viss ir mainījies. Diemžēl ne uz labo pusi.

%d bloggers like this: